Kur sākas jutekliskums

Viņai bija apmēram trīsdesmit gadu, glīta, kaislīga un reizē ļoti bērnišķīga seja. Mugurā viņai bija caurspīdīgs zīda sari, rokas, kājas un galva neapklāti. Viņa sāka deju. Bez mūzikas. Katra viņas roku, kāju, ķermeņa un lūpu kustība izstaroja neiedomājamu jutekliskumu. Viņas valdzinājums pakļāva kā magnēts. Viņas lēnā ekstātiskā deja pauda visu erotisko sajūtu gammu: valdzinājumu, uzbudinājumu, sajūsmu. Viņas kustības, mīmika, katra ķermeņa šūniņa stāstīja pasakainus mīlas stāstus.

Tā tas turpinājās vairākas stundas. Tad viņa nometa savu trūcīgo apģērbu un lika man nogulties. Mēs saplūdām mīlas aktā. Lieliskā dejotāja izrādījās sieviete — knaibles, kura meistarīgi manipulēja ar iegurņa un maksts muskuļiem un vienlaikus izdeva dīvainu, dūcošu skaņu, kas ieveda transā. Pēkšņi es sajutu, ka manas smadzenes burtiski uzsprāgst. Es nokļuvu citā dimensijā. Telpas sienas izšķīda gaisā, un katra mana vismazākā šūniņa pārdzīvoja neiedomājamu ekstāzi.

Tā kāds eiropietis (laimīgais eiropietis!) aprakstīja savas sajūtas, ko viņš pagājušā gadsimta sākumā bija izbaudījis, ceļojot pa Indiju un kādā no tempļiem izmantojot tajā mītošās Dieva kalpones mīlas pakalpojumus.

Kama un viņa kalpones

Šādas Dieva kalpones (sanskr. devadasi) mūsdienu Rietumu izpratnē bija dejotājas un ļoti labi apmācītas kurtizānes. Viņas dzīvoja Kamas svētnīcās. Kama ir indiešu mīlas dievs, un no šā dieva vārda radies zināmā mīlas traktāta Kamasūtras nosaukums. Bieži vien tempļu darboņi pirka meitenes no nabadzīgiem vecākiem, un tikpat bieži vecāki paši atveda savas meitas uz dzīvi templī, cerot, ka šādā ceļā viņas iegūs «biļeti uz paradīzi».

Dieva kalponēm bez uguns un pavarda uzturēšanas, tempļa uzkopšanas un citām nodarbēm vajadzēja dejot, dziedāt rituālu laikā, kā arī sniegt mīlas pakalpojumus. Turklāt mīlas mākslā nebija pārāku par viņām. Senas zināšanas, speciālas tehnikas un īpaši treniņi pārvērta vienkāršās meitenes par dievišķām, nepārspējamām mīlētājām, kuru apskāvieni jebkuru tuvināja vienotajai patiesībai. Starp citu, ārzemniekiem par šādiem dievišķiem priekiem nācās maksāt ļoti dārgi, taču visa nauda tika veltīta templim.

Kamasūtra

Jau pirms tūkstošiem gadu Austrumos nekad nepielūdza aseksuālus dievus un neatzina cilvēku, kuram trūka jūtu. Jau izsenis tur erotisms un garīgums bija cieši saistīti. Kosmiskā dzīvības enerģija izpaudās cilvēka kaislībās, turklāt jebkura cilvēciska darbība varēja sasniegt dievišķus augstumus. Jutekliskums ne tikai nebija grēcīgs, bet, tieši otrādi, tas bija nedalāmi saistīts ar augstāko garīgumu. Erotika un jutekliskums caurstrāvoja reliģiskos kultus, svētnīcu un tempļu greznojumus, svētās grāmatas.

Viens no pasaules populārākajiem un pazīstamākajiem seno kultūru traktātiem, kas seksuālās attiecības pasniedz kā īpašu mākslu, ir Kamasūtra. Tas ir Indijas erotiskais traktāts, kuru II gs. p. m. ē. pierakstīja ārsts Vatjasa, informāciju nolasot no Melnās Pagodas tempļa sienu skulpturālajiem attēliem. Ar šīm senajām mīlas mākslas zināšanām, kurām vēlāk tika pierakstīti arī komentāri, Rietumu pasaule pirmo reizi iepazinās 1859. gadā, kad angļu zinātnieks Aufrehts to bija iztulkojis angliski un devis nosaukumu «Mīlestības katalogs».

Kopš tā laika Kamasūtra turpina savu uzvaras gājienu Rietumu pasaulē. Tā ienākusi gan plaša patēriņa ikdienas apritē, gan jebkura sevi cienoša seksopataloga darba un pētījumu kabinetos.

Diemžēl pirmais, ko rietumnieki pamana un paņem no Kamasūtras, ir ļoti daudzās un neparastās dzimumaktu pozas, kaut gan mūsdienu seksa pētnieki atzīst — daudzas no tām fiziski nav izpildāmas. Turklāt pozas vien, mehāniski noskatītas un atkārtotas, ir tas pats, kas uz rūtiņu lapas uzzīmēta roze salīdzinājumā ar īsto rozes ziedu. Bez dzīvības, bez smaržas, bez skaistuma. Un galu galā bez jēgas.

Poēzija un sekss

Senās zināšanas pirmām kārtām atklāj, ka seksuālās attiecības ir dziļa, jutekliska, fantāzijas un poēzijas pilna māksla. Māksla ieraudzīt, sajust, atdoties un baudīt.

Kaut vai šāds piemērs. Ja mēs, rietumnieki, runājam par seksu (ja kādas vajadzības spiesti, vispār par to runājam!), tad parasti iztiekam ar mīklainiem apzīmējumiem Tas. Vai arī Tur. Vai ar To. Mēdzam lietot arī lietišķi medicīniskus vai bērnībā iemācītus nosaukumus, kur gailīši un vāverītes jau ir fantāzijas un uzdrīkstēšanās kalngali.

Senie Austrumi ir nesalīdzināmi bagātāki savā iztēlē un poēzijā. Senās mācības runā ar apskaužami tēlainiem epitetiem: mīlas anemone; baudas grota; prieka ieleja; saldkaisles mājoklis; dārgakmeņu vārti, zelta aiza; viņas vieduma lotoss; zelta lira; mistiskā roze; nefrīta vārti; dievišķo baudu lauks; lotosa zieds; tīrā lilija; pārgrieztā melone… Un vēl, un vēl…

Vai arī: agresors, dimanta scepteris, uzticamais kalps, karotājs, vienradzis, zizlis, čūska, vēlmju atslēga, nefrīta flauta, mīlas bulta. Un vēl, un vēl, un vēl…

Ja kādam ir šaubas par to, ka šāda verbāla poēzija ir kaut kā vērta, tad vietā ir atgādināt mūsdienu zinātnes neapstrīdamus atklājumus, ka valoda vistiešākajā veidā ir saistīta ar domāšanu. Savukārt tas, kā mēs domājam, rada visu, kas ar mums notiek vai nenotiek.

Kur sākas jutekliskums

Vīrietis un sieviete, līdzīgi dieviem, atpūšas mīlas rotaļā. Visa pasaule ir ieslēgta sievietes ķermenī, kura skaistumu vīrietis iepazīst, ilgstoši glāstot to, — tā apgalvo Kamasūtra.

Visas senās zināšanas, kuras runā par seksu, uzsver glāstu, pieskārienu un apskāvienu milzīgo nozīmi. Piemēram, pat mīlētāju apskāvieni tiek iedalīti vairākos tipos, un to poētiskie apzīmējumi sniedz vairāk informācijas nekā detalizēti skaidrojumi: liāna, rāpšanās kokā, rīsu graudu sajaukšanās, piens sajaucas ar ūdeni.

Neapmierinātība ar seksuālo dzīvi vairumā gadījumu nav saistīta ne ar frigiditāti, ne impotenci, ne vēl kādām citām problēmām. Mūsdienu racionālajam, lietišķajam cilvēkam pietrūkst glāstu, maiguma un pieskārienu. Glāstu trūkums izraisa ne tikai neapmierinātību ar partneri un seksuālo dzīvi, bet ir daudzu nopietnu saslimšanu cēlonis.

Mūs sajūsmina redzes, dzirdes, garšas iespaidi. Mēs ēdam izsmalcināti, pērkam dārgas smaržas, saskaņojam krāsas. Bet pilnībā nenovērtējam vienu no mūsu vislielākajiem, jūtīgākajiem un gudrākajiem orgāniem — ādu. Tas ir mūsu pirmais sajūtu analizators jau mātes miesās. Tas ir mūsu slepenais aģents, kurš signalizē par savējiem vai svešajiem mūsu zemapziņai, pirms acis un ausis ir kaut ko uztvērušas.

Viens vienīgs rokas spiediens, viens nevainīgs pieskāriens — un mūsu ādai ir viss skaidrs. Katrā ādas kvadrātcentimetrā ir miljoniem receptoru. Vai tas nav ārprāts — nenovērtēt šādu orgānu?!

Laikam būtiskākās nav tehnikas un pozas, bet mūsu māka, vēlme un spēja glāstīt…

Rokdarbus vai seksu?

Kas attiecas uz jutekliskumu un seksu, mēs pieņemam, ka tas, kas notiek, notiek pats no sevis. Rietumu vīrietis uzskata, ka zina visu par instinktiem, un droši dodas mīlas ceļā, pilnībā paļaujoties tikai uz savu iedvesmu. Diemžēl iedvesmas pietiek neilgam laikam un jutekliskuma avots drīz vien izsīkst. Kas attiecas uz sievietēm, viņas vispār neuzdrošinās pilnā nopietnībā interesēties par mīlas mākslu.

Senie Austrumi rīkojās gudrāk. Izsmalcināts jutekliskums bija cilvēka pienākums. To kultivēja un slavēja. To mācījās no svētajām grāmatām. Vēl pirms dažiem gadsimtiem jaunām meitenēm pirms laulībām bija jāmācās Kamasūtra vienlaikus ar poēziju, dziedāšanu, dejām, matemātiku, kulināriju un izšūšanu.

Jaunie puiši Kamasūtrā pirmām kārtām nevis apskatīja un apsmaidīja seksa pozas, bet uzzināja, ka «līdzīgi kā cepot maizi, vispirms ir jāiejauc mīkla, tieši tāpat ir jāsagatavo sieva seksuālajām attiecībām, lai viņa iegūtu baudu». Un tas bija gudri, jo tad, kad erotika nāk palīgā morālei, vīram neapnīk sieva, sievai nav jāmeklē mīļākie un bērniem nav depresīvi vecāki.