Saruna par Izvirtuli

Saruna būs par Ērika Emanuela Šmita «Izvirtuli», komēdiju, kuras galvenais varonis ir slīpētais zellis — 18. gadsimta filozofs un apgaismotājs Didro. Kāpēc Didro ir slīpēs zellis? Tāpēc, ka viņš savu brīvdomību mācēja tikpat kā neapgāžami pamatot ar loģiskām domām un skaistiem teikumiem. Strīdies nu tādam pretī! Jāteic, ka Džilindžers arīdzan ir ne mazāk slīpēts zellis.

Rita: Vai ereģēta locekļa attēls uz skatuves «Izvirtuļa» izrādes laikā ir izraisījis protestus no «tiklo skatītāju» puses?

Džilindžers: Nekādus. Drīzāk protesti ir bijuši videoklipa sakarā. Man šis klips liekas tik organisks un dabiskas izrādes kontekstā, ka es brīnos, par ko jāprotestē.Tas ir oriģinālais Ginsburga dziesmas «Je t’aime» videoklips.

(Te nu ir jāpaskaidro tiem, kas nav redzējuši ne izrādi, ne videoklipu, ka tik erotisku šūpošanos šūpolēs lietus laikā un mīlēšanos dubļos es vēl neesmu redzējusi.)

R.: Vai tantes uz ielas nemēdz nākt klāt un bargi teikt — aijai-jai! Kā tad jūs, Džilindžera kungs, tā!?

Dž.: Tantes uz ielas nē, bet teātrī pie dežuranta gan tiek atstātas man adresētas «svētās grāmatas» un aicinājumi pievērsties Kristus vaigam.
«Izvirtulis» pašlaik ir Eiropā populāra luga, kas, starp citu, bieži tiek iestudēta tieši konservatīvos teātros. Mani, sasniedzot četrdesmit gadu slieksni, interesē, kā tie onkuļi tiek ar to galā. Tieši tāpēc es šo lomu devu spēlēt Bartkēvičam, nevis kādam jaunākam aktierim.

(Te nu man atkal jāpaskaidro. TAS, ar ko jātiek galā onkuļiem, ir sieviešu savaldīšana, pakļaušana un pavešana, flirts un argumenti, kas tiek piesaukti šim nolūkam, mēģinājumi attaisnoties un mēģinājumi saprast, ka attaisnošanās nemaz nav vajadzīga. Par to ir runa izrādē «Izvirtulis».)

R.: Dzirdot no skatuves «izvirtuļa» prātulas par dzīvi, tās gribas steidzīgi pierakstīt, lai pēc tam, glīti izšujot krustdūrienos, tos kārtu pie sienām.

Dž.: Tie teksti man vienkārši ir tuvi. Tie pavelk, lai gan lugā nav īsta konflikta. Gan viņš grib, gan viņa grib, nu un kāds pa laikam abiem patraucē.

R.: Bet vai tad nepastāv mūžīgais konflikts starp vīrieti un sievieti? Vīrietis grib dabūt ātri, bet sieviete grib vilkt garumā.

Dž.: Ir jau, ir!

R.: Lai kāds brīvdomātājs vīrietis nebūtu, tik vai tā viņš ir frāzes «kas ir atļauts Jupīteram, tas nav atļauts vērsim» piekritējs. Raugi, to, ko drīkstēja lugas varonis Didro, nedrīkstēja ne viņa meita, ne sieva. Kāda tev pašam attieksme pret to?

Dž.: Savai meitai es morāles nelasu un ļauju savu ceļu izvēlēties pašai. Tāpat es izturos pret sievietēm, ar kurām dzīvoju. Es viņām ļauju dzīvot, kā viņas grib. Jautājums, vai tas man ir, vai nav pieņemami. Ja man kaut kas nepatīk, es aizeju no šīs situācijas, bet principā viņas var darīt, ko grib...

R.: Nu, nu, nu? Kas tad tev nav pieņemami?

Dz.: Es nevaru konkrēti pateikt, bet kaut kādā brīdi kaut kas man var nepatikt. Mana nepatika nedrīkst diktēt to, ka es viņai teiktu — tā, tagad tā nevar darīt. Katrs ir individualitāte, ar tiesībām darīt, ko uzskata par vajadzīgu.

R.: Labi, pagalam vulgāra situācija... Tava sieviete grib piedalīties orģijā un aicina tevi līdz.

Dž.: Nu, ja viņa grib, lai viņa tur piedalās, bet manis tur nebūs. Tiesa, nezinu, vai es pēc tam gribēšu dzīvot tālāk ar šo sievieti?

R.: Tu ņemsi un pametīsi viņu par to, ka sievietīte gribējās papriecāties?

Dz.: Es nezinu, kā būs konkrētajā situācijā. Vai es tikai nepiedalīšos, vai arī aiziešu no sievietes. Sieviete pati sevi cenzē. Viņa ir brīva un var izvēlēties, bet tas, ko es pieņemu vai nepieņemu, ir mana lieta. Sieviete var darīt «da jeb ko» un es arī varu darīt «da jeb ko», bet kādā dzīves situācijā, kad man viņas «da jeb ko» nepatīk, es eju prom. Es katru brīdi mainos, un pasaule katru brīdi mainās. Vakardienas pieredze ir vakardienas pieredze, šodien es reaģēju savādāk.

R.: Ko tu sauc par nodevību? Pastāv standartajēdziens — sieviete pārgulēja ar kādu citu, un vīrietis saka: viņa mani nodeva.

Dž: Nu smieklīgs vīrietis. Patiesībā, ja vīrietis mīl savu sievieti, un viņa pārgulējusi ar citu, viņai bija labi, tad viņu tas vēl vairāk jāpiesaista savai sievietei. Ja viņš patiešām mīl, nevis jūt privātīpašnieciskas jūtas.

R.: Nu labi, tagad tava sieviete atved mājās vēl vienu vīrieti un saka — mēs tagad dzīvosim trijatā. Es tevi mīlu, bet šito vīrieti es arī mīlu.

Dž.: Ok! Tā ir viņas izvēle, bet tas galīgi nenozīmē, ka man jāpiedalās tajā visā. Es iešu dzīvot kur citur.

R.: Bet viņa grib, lai arī tu esi klāt.

Dž.: Tas ir viņas egoisms. Es taču viņai neuzspiežu savu gribu. Es vienkārši eju prom. Kāpēc man vajag situācijas, kuras man nepatīk?

Rita: Labi, uzdodu vēl stulbāku jautājumu — tu un divas sievietes...

Dž.: Es šādās situācijās esmu bijis. Tas ir inčīgi! No sākuma ir inčīgi. Pēc tam paliek drusku neērti. Uzmanība sadalās starp divām sievietēm, un tu totāli nevari pieņemt to vienu sievieti. Tas ir neērti. Pašizziņa centrēta uz to, lai, saprotot, kas ar tevi notiek, tev vajadzīgs viens objekts vienā laika posmā. Tad tu pret viņu pagriez kādu savu šķautni, kuru tu sevī pirmo reizi ieraugi. O! Es arī tāds esmu!

Katra sieviete ir savādāka. Tu ieraugi sevi savādāku. Esot ar divām sievietēm, tu nekādi nevari iegrozīties. Neko nevar nofokusēt. Es neko sevī nevaru notvert. Tikai virspusēja uztvere. Ja sievietes nāk cita pēc citas, tad tu vari nofokusēties un atrast sevī jaunas šķautnes. Ja viņas visas ir reizē, teiksim, piecas, tad tevis vispār nav.

Rita: Nu tad koncentrējies tikai uz sevi!

Dž.: Pašizziņa notiek tai brīdī, kad es koncentrējos uz to vienu sievieti. Notiek mijiedarbība. Es ieraugu sevī ko jaunu un izbrīnos.

(Te mēs drusku pamēļojām par to, vai Džilindžers varētu būt Ķīnas imperators, vai arābu šeihs. Viņam nekādu iebildumu nebūtu, ja viņa daudzās sievas nedrūzmētos guļamistabā, bet nāktu pa kārtai. Tad es atļāvos piesaukt Tibetas tautu tradīciju — daudzvīrību. Šis jautājums netika izvērsts. Toties mēs nonācām pie kopsaucēja, ka cilvēks visur paliek cilvēks un ne pie kādas tradīcijas viņš īpaši laimīgs nejūtas. Pat ja tiek dota kāda stabila shēma, pēc kuras jādzīvo.)

Dž.: Ja cilvēks dzīvo pēc stabilām shēmām, viņam paliek garlaicīgi. Interesanti ir tikai tad, kad cilvēks dara to, kas viņam patīk. Dzīve atveras.

R.: Kaut kādas shēmas taču cilvēkiem jādod, lai viņiem ir pie kā turēties un nenomaldīties.

Dž.: Shēmas izkristalizēsies katram no viņa būtības. Pienākums? Pienākums vispār visu nogalina. Kur ir pienākums, tur nav vairs nekā. Pienākums nogalina žēlumu, mīlestību, visu. Tikums? Katrā laikā tikumus izdomā.

R.: Tiem, kam brīvības sajūta ir neizturama, tad arī ir nepieciešama shēma, pēc kuras dzīvot...

Dž.: Nevienam nav vajadzīgas shēmas! Un nevajag jukt prātā, vajag baudīt dzīvi!

(Te nu es pilnīgi piekrītu savam sarunu biedram: ko tad citu baudīt, mītot šai pasaulē, ja ne dzīvi?)