Kā gāja vīkendā? Ko darīji brīvdienās? — ar šādiem un līdzīgiem dežūrjautājumiem mēs apmaināmies katru pirmdienas rītu. Taču vairumā gadījumu tādas īstas atbildes nemaz netiek gaidītas, jo skaidrs, ka parasti viss būs bijis... kā parasti.
Ko tu darīji brīvdienās?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ai, nerunā...
Ja kādu laiku strādāts kopā ar vieniem un tiem pašiem kolēģiem, tad katra «brīvdienu topiks» jau patiesībā zināms, un jautājums par brīvdienām patiesi ir teju lieks — tas tiek uzdots, tā teikt, sarunas uzturēšanai.
Pilnīgi skaidrs, ka viens kolēģis tikai nobolīs acis un atmetīs ar roku. Aha, skaidrs: viss, kā parasti. Īsti nav skaidrs, tieši kas, bet kāda tam nozīme.
Kāda cita kolēģe uz parasto pirmdienas jautājumu, kā ierasts, dramatiski atbildēs: «Ai, nerunā...» Un, atklāti sakot, visi pieraduši, ka labāk patiešām nerunāt, jo cilvēkam sirds pilna un, ja izrādīsi kaut mazāko ieinteresētību un tomēr runāsi, viņa sāks nebeidzamo un patiesībā jau zināmo izklāstu par mammas slimību, par vīra un bērnu nepaklausību un mājas darbu nebeidzamību, veļu, dārzu, kotletēm...
Kāds cits uz jautājumu «Ko darīji?» atbild tāpat, kā varētu atbildēt tūkstošiem: «Neko... Dzīvojos pa mājām...»
Uz visa šā fona tie, ar kuriem PATIEŠĀM kaut kas atgadījies brīvdienās un kuri kaut ko darījuši, pirmdienas rītā uz mazu brīdi kļūst par zvaigznēm. Un tiek skaļāk vai klusāk apskausti un apbrīnoti. (Neies jau ierādīt!)
Uz brīdi apziņā pazib tādi kā pašpārmetumi, tāda kā maza vilšanās sajūta (apmēram — es taču arī varēju beidzot bērnus vismaz uz zvērudārzu aizvest), bet nu... Gan jau!
Kam domātas brīvdienas?
Arī manas brīvdienas ir pagājušas, kā parasti. Tas ir... nu, faktiski nekā. Un vispār — īstenībā man šie pirmdienas rīta jautājumi krīt uz nerviem. Ko darīju, ko darīju... Vai man kaut kas bija jādara? Brīvdienas taču!
Vai brīvdienas domātas kaut kā darīšanai un varoņdarbiem?! Pēc sūri grūti nostrādātās darba nedēļas man ir visas tiesības NEDARĪT NEKO!
Tikai kāpēc tāda kā neapmierinātības sajūta? Un tāds kā nogurums no visas šīs nekā nedarīšanas?
Sapņu plāns
Tas laikam tāpēc, ka klusībā man vienmēr gribējies, lai brīvdienas būtu īpašas. Lai brīvdienas būtu manas laimīgās dienas — nevis tā, kā dziesmā dzied!
Patiesībā man pat ir tādi kā sapņu scenāriji, sapņu plāni brīvdienām. Jā, tie izskatās tieši tā, kā rāda reklāmās, raksta sieviešu romānos, rāda romantiskās komēdijās...
Piemēram.
Brokastu galds, kas apklāts ar baltu galdautu, tostermaize un svaigi spiesta apelsīnu sula. Bērni, kas draiskojas ar kukurūzas pārslām, vīrs, kurš ir labā omā un draiskojas ar mani...
O, jā, man ir vesela sapņu kolekcija par draiskošanos brīvdienās! Došanās pretī zelta rudenim ar mīļoto vīrieti un draiskošanās lapās. Visu brīvdienu pavadīšana gultā. Šampanieša dzeršana no paša rīta. Un tādā garā.
Vai cits scenārijs: sēdēšana ar draugiem iemīļotajā kafejnīcā, tērzēšana un ēšana, kamēr brokastis pārvēršas par pusdienām un pēcpusdienām...
Un vēl cits sapnis: mani brīvdienās nolaupa kāds nepazīstamais (var būt arī mazliet pazīstams), aizved uz lidostu, un pēc dažām stundām manas brīvdienas paiet Venēcijā.
Nu, kaut kā tā.
Skarbā īstenība
Iespējams, ka visiem citiem brīvdienas ir tieši tādas. Un es viņus apsveicu ar to. Bet manējās....
Ko es īsti darīju šajās brīvdienās? Ļauj atcerēties... Piekāru dažus aizkarus, izmazgāju dažas drēbes, izberzu dažas izlietnes, izlasīju dažus žurnālus, sastrīdējos ar dažiem boifrendiem, apēdu dažus kilogramus saldumu, mazliet parunājos pa telefonu un... Ak šausmas, tas arī viss. Esmu Mis Garlaicība! Mis Piepe, Mājās Sēdētāja!
Kur tad visi mani sapņu plāni un brīnišķīgās idejas? Labi — es nevaru nevienu ar varu sevi piespiest aizvest uz Venēciju, un man nav vīra, kurš no rītiem būtu labā omā, un bērnu — tos jau tā uz burvju mājiena tiešām dabūt nevar... Bet jebkas cits patiesībā ir pilnīgi iespējams! Taču tas nez kāpēc nenotiek ar mani, bet ar kaut kādiem citiem veiksmīgiem, laimīgiem, možiem, enerģiskiem cilvēkiem, kas brīvdienas pavada gultā, kafejnīcā, Venēcijā, Siguldā, peldbaseinā, zvērudārzā un vēl nez kur! Īsti brīvdienu monstri, vai zini!
Kas man traucē kļūst par brīvdienu monstru?
Plāni brīvdienām, plāni dzīvei
Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka mani brīvdienu plāni balstīti uz pilnīgi nereālām klišejām? Pārskatot savu sapņu plānu, man vēlreiz jāatzīst: tas nav nekāds sapņu plāns. Tas ir pilnīgi reāls plāns, un, jādomā, tā brīvdienas visā pasaulē pavada miljoniem cilvēku.
Varbūt man vienkārši mazliet jāsapurinās un jābeidz tēlot vāvere ritenī? Pašas izgudrotā un iedarbinātā ritenī, starp citu!
Vēlreiz iedomājos savu brīvdienu sapņu plānu un pēkšņi saprotu: ārprāts, šitā jau var sataisīt sapņu plānu arī visai dzīvei! Un neko no tā neizdarīt!
Un vai tad es zināmā mērā ar to arī nenodarbojos? Ah, reiz es kļūšu tieva... Oh, reiz es kļūšu bagāta... Uh, vienreiz es uzzināšu, kas īsti ir SPA... Un, kad man būs laiks un iekāriens, es iemācīšos dejot salsu... Un drīz es ķeršos pie franču valodas... Un vēl... Un vēl... Un vēl...
Bet brīvdienas paiet! Bet DZĪVE paiet!
Nu jā. No otras puses — kāda Venēcija? Kad tad lai mazgā drēbes un izlietnes, kad lai noslauka putekļus, pabaro bērnu, vīru un zivtiņas, kad lai ilgāk paguļ, kad lai paskatās televīziju un vispār — kad tad lai atpūšas, ja ne brīvdienās?
Arī taisnība! Kā lai visu pagūst tā, lai pirmdienas rītā tu, cilvēks, justos laimīgs un apmierināts? Kartupeļus noracis, Venēcijā bijis, vannas un izlietnes izberzis, ar seksu nodarbojies, ar bērniem zvērudārzā bijis, vīramāti dzimšanas dienā apciemojis, ar draugiem pa kafejnīcām nolaiskojies...
Nedomāju, ka ir kāds pareizais vai nepareizais veids, kā pavadīt brīvdienas. Vai dzīvi. Taču man šķiet, ka der paeksperimentēt. Tāpēc es sev novēlu mazāk slinkuma un vairāk drosmes. Un tev arī.