Aprunājoties ar draudzenēm, konstatēju, ka lielākā daļa no mums ir piedzīvojušas vienu un to pašu: sākumā ir sapņi un principi, bet tad... Sapņi par lielo mīlestību, protams, paliek, bet principi lēni un nemanāmi atkāpjas... Bet varbūt mēs vienkārši pieaugam?
«Normālu vīriešu ir tik maz, ka jāpriecājas, ja vispār ir iespēja ar kādu pārgulēt — nav laika gaidīt to lielo mīlu! Un ja nu neatnāk? Bet kniebties ta' gribas!» saka kāda mana draudzene.
Kāda cita mīlestības un seksa attiecību formulēja šādi: «Mēs guļam ar vīriešiem bez mīlestības tāpēc, ka — meklējam mīlestību. Un pārgulēt ar kādu — tas nozīmē, ka tad, ja tu nedabū to lielo mīlestību, tevi vismaz kāds samīļo...»
Es pazīstu kādu vīrieti, kurš apgalvo, ka, lai cik īsu brīdi viņš būtu kopā ar kādu sievieti, tajā brīdi, kad viņš ir ar viņu kopā, viņš viņu mīl. Bet tas nu gan, piedod, man liekas galīgs blefs.
Mēs esam pārgulējuši. Bija labi. Bet — kas gan tā par mīlestību pusstundas garumā? Es nevēlos, lai mani mīl tikai tik ilgi, kamēr ar mani guļ. Tad jau labāk tā skaidri un gaiši: mēs zinām, ka esam satikušies, lai justos labi, lai gūtu baudu un prieku viens no otra kompānijas... Bet mīlestība? Nu liksim taču mierā mīlestību!
Gribas seksu
Un vispār — es varu atzīties. Un patiešām domāju, ka daudziem ir tāpat. Gribas seksu. Vienkārši. Gribas fizisku baudu, tuvību, apskāvienus, pieskārienus, taureņus vēderā... Nu, un visu pārējo.
Kādēļ nosodīt savu nabaga grēcīgo ķermeni, lai tas dzīvotu mūžīgā izsalkumā?
Par visu vairāk gribas mīlestību, jā. Bet ko tad, ja neviena nav, kurā iemīlēties? Ko darīt, ja dvēsele ir rāma kā vakars, kā ezers, kā aka? Ko darīt, ja neviens šajā dzīves posmā nemīl mani? Varbūt mīl — kaut kur, bet es to nezinu.
Tu vari pacietīgi gaidīt, sapņot, dzīvot. Un nemocīties. Un nealkt. Tā ir tava izvēle. Tā ir tava dzīve. Tu tāda — vai tāds — vienkārši esi.
Bet ko darīt man? Es degu seksuālas iekāres ugunī. Mans ķermenis pieprasa seksu. Arī tad, ja mans prāts vēsā ironijā pajautā: «Nu, bet kā tad ar jūtām, kundzīt?»
Nav jūtu. Šobrīd nav. Bet ķermenis ir egoists. Ķermenis pieprasa seksu.
Manuprāt, ir tikai normāli, ja pieauguši cilvēki izturas pret savām vajadzībām kā pieauguši.
Ja mēs pabarojam savus izsalkušos bērnus, ja mēs zinām, ka jāpaēd, kad vēderu māc izsalkums, tad kāpēc lai mēs neapmierinātu savu izsalkušo ķermeni?
Kā tas notiek? Tas, kā mēs meklējam un atrodam viens otru, lai pabarotu savus pēc baudas izsalkušos ķermeņus, jau ir stāsts citai reizei. Atrast seksuālo partneri — tas ir nopietni. Un patiesībā tas nav viegli — ha, šajā valstī, kur sieviešu ir nez cik tur reižu vairāk nekā vīriešu!
Viss ir normāli
Mēs esam dažādi. Un mūsu ķermeņi ir tik dažādi. Visam pāri — mīlestība, jā. Es joprojām domāju, ka visam pāri ir mīlestība. Ka mīlestība ir galvenā.
Bet es saprotu sevi arī tad, kad neatrodu mīlestību, es nebaidos meklēt baudu.
Es mīlu savu ķermeni. Un es mīlu sevi. Un es nedomāju, ka nodarboties ar seksu bez mīlestības ir lielākais no grēkiem. Man šķiet, daudz lielāks grēks būtu ienīst sevi un savu grēcīgo ķermeni par to, ka tas grib, grib, grib... Alkas pēc baudas patiesi ir tikpat mūžīgas kā alkas pēc mīlestības.