Mīlestība briesmoņus pārvērš skaistuļos…

Mēs sapņojam, sapņojam... Un tad — bums! — pēkšņi mēs pieaugam, sākas ļaunā pieaugušo dzīve. Tā mazliet pabradājas pa sapņu dārziņu, izdauza pāris stiklus ideālu siltumnīcā un ienes korekcijas visos plānos.

Izrādās, ka kosmonautiem un princesēm šai valstī darbavietas nav paredzētas. Bums. Izrādās, ka vispār viss ir pilnīgi citādi, nekā domāts. Bums. Izrādās, ka ideālais vīrietis — vai ideālā sieviete — dabā neeksistē! Bums, bums, bums.

Vismaz tā jāsāk domāt pēc pāris vairāk vai mazāk traumējošiem gadījumiem un šokējošiem brīžiem, kad, kā mēdz teikt, maskas krīt. Kuru gan interesē dzīve bez kosmonautiem, princesēm un ideālajiem vīriešiem un sievietēm?!

Kas ir ideāls?

Nav jau tik briesmīgi, kā pēc pirmajiem zaudējumiem liekas. Galu galā kosmonauti un princeses taču dabā pastāv, nu labi, ne šajā valstī, tomēr. Tad varbūt pastāv arī ideālais vīrietis un ideālā sieviete?

Atzīšos, šobrīd esmu mazliet pārņemta ar Džūljena Bērnsa grāmatu «Mīlestība utt.». Nespēju atturēties un nenocitēt nelielu fragmentu. Klausies.

«Es gribētu tādu vīrieti, kurš, iepazīts tuvāk, izrādītos tāds, kāds šķita pirmajā tikšanās reizē.

Es gribu tādu vīrieti, kurš piezvana, kad ir solījis, un pārnāk mājās, kad ir teicis to izdarīt.

Es gribu tādu vīrieti, kurš ir laimīgs, būdams tāds, kāds ir.

Es gribu tādu vīrieti, kurš grib tādu sievieti kā es.

Nav taču pārāk daudz gribēts, vai ne? Nu, pēc manas draudzenes Marselas domām, tas ir kā prasīt mēnesi UN zvaigznes.»

Varbūt tā ir atbilde? Ka ideālais vīrietis ir vīrietis, kurš vēlas tādu sievieti kā es? Kaut arī vēlēties ideālo vīrieti ir tas pats, kas vēlēties Mēnesi UN zvaigznes, es... Jā, es vēlos. Mēnesi. Un. Zvaigznes. Un ideālo vīrieti.

Tas nav infantili

Gribēt ideālo vīrieti — vai tas tomēr neizklausās mazliet, nu, infantili? Viena lieta ir sajūsmināties par visādām filmu zvaigznēm un stāriem, bet gribēt un gaidīt ideālo vīrieti savā dzīvē? Vai tas tomēr nav kaut kas no sīrupainas «ziepju operas»? Ha, ideālā Bārbija satiek ideālo Kenu, un tad nu abi dzīvo ilgi un laimīgi... (Kamēr neiejaucas Maikls, Jasmīne, Žermēna, Ronaldo un visi citi — nu, tu jau zini, kā tas «ziepenēs» pieņemts: kamēr visi ar visiem nepārguļ, pāris bērnu netiek samainīti un pāris sieviešu nezaudē atmiņu, tikmēr nekāda happy end nebūs.)

Galu galā — ko mēs īsti gribam, un vai paši saprotam, ko gribam?

Zini, es domāju, ka tas nebūt nav infantili. Arī tad, ja paši nezinām, ko gribam. Jāatzīst, protams, ka tas ir visai vispārīgs sapņa uzstādījums: gribu ideālo VIŅU.

Bet — dabas brīnums! Lai cik nereāli liktos satikt ideālo vīrieti vai ideālo sievieti, lai kā reizēm liktos, ka tādu nemaz nav, mēs taču katrs viņus ik pa laikam satiekam!

Kā? Pavisam vienkārši.

Katram savs ideāls

Mums katram ir savs ideāls. Tā.

Kas vienam trauma uz mūžu, otram — ideāls. Kas vienai briesmonis, otrai — skaistulis. Mīlestība ikvienu padara par ideālu. Vai arī mīlestība ir tieši tā, ka tu satiec kādu, kas nav ideāls — bet samierinies ar to?

Tik vienkārši.

Jo patiesībā man nevajag ideālo, man vajag tieši viņu. Ar neideālu deguna formu un diezgan smagu raksturu. Ar paradumu no rītiem īgņoties un atstāt vannasistabā dvieļus uz grīdas. Ar nemodernām un diezgan smieklīgām brillēm. Ar kaitinošu paradumu spaidīt un knikšķināt pirkstus. Ar tracinošu ieradumu nemitīgi mainīt kanālus televīzijā. Un viņš laikam tā arī man nekad nenesīs kafiju pie gultas. Un es zinu, ka viņam ir bail no suņiem, viņš to neizrāda, bet es zinu. Un... Vārdu sakot, viņš nav ideāls. Viņš pilnīgi noteikti nav tas ideālais vīrietis, par kuru es sapņoju bērnībā un pat vēl agrā jaunībā...

Toreiz mans ideālais vīrietis bija ērgļa melniem matiem. Nu, līdz pleciem. (Un, runājot par ērgļiem, viņam arī piederēja ērglis, kas reizēm sēdēja viņam uz pleca.) Viņam bija rūtains krekls un kovboju zābaki. Viņš atjāja uz zirga, nolaupīja mani, apsēdināja sev blakus, un mēs jājām pretī saulrietam. Mēs apprecējāmies, un man bija vissmukākā princeses kleita ar visgarāko plīvuru, kādu tu vispār esi redzējusi un vari iedomāties. Mums bija trīs ļoti blondi (nejautā man, kā tas iespējams, arī es esmu tumšmate), ļoti paklausīgi bērni. Mēs dzīvojām ļoti skaistā mājā, vakaros grauzām ābolus, cepām pankūkas un spēlējām ar saviem smukajiem bērniem «Monopolu». (Ko pa to laiku darīja ērglis, es nezinu, man liekas, tas galu galā bija liels suns, kas sargāja mūsu smuko māju, nevis ērglis.) Reizēm mans ideālais vīrs mani uzcēla uz zirga, un mēs jājām pasaules ceļojumos (ko pa to laiku darīja bērni, es nezinu, beidz piesieties detaļām!). Nu, tā apmēram.

Nu skaidrs, ka tas var izklausīties infantili. Ja pats neesi sapņojis ne par ko. Pat ne par ideālo vīrieti.

Bet es sapņoju gan.

Tad kāpēc tagad es esmu kopā ar šo vīrieti, kāpēc es gribu šo vīrieti? Viņam nav ne ērgļa, ne zirga, ne suņa, pat ne kovboja zābaku. Un vispār.

Kāpēc es vairāk par visu pasaulē gribu šo vīrieti? Tāpēc, ka es esmu tā sieviete, kuru grib viņš.

Un, zini, tas nav jautājums par samierināšanos. Domāju, ka nekad nevajag samierināties ar kaut ko mazāk kā tikai ar ideālu. Mēs visi esam pelnījuši savus ideālos cilvēkus. Bet... mūsu ideāli reizēm mainās kopā ar mums. Paldies dievam.

Mans vīrietis pilnīgi noteikti ir mans ideālais vīrietis.

Bija vērts

Vārdu sakot, stāsts bija par to, ka reiz mēs pamostamies pieaugušo pasaulē, kur nekas nav tā, kā domāts, un nav arī ideālā vīrieša vai sievietes. Bums.

Bet labā ziņa ir tā, ka šajā pieaugušo pasaulē tāpat kā bērnības sapņos eksistē mīlestība. Mīlestība briesmoņus pārvērš skaistuļos, mīlestība rada mūsu ideālos cilvēkus, un mīlestība mūs pašus padara par ideāliem.

Tieši mīlestības dēļ bija vērts kļūt pieaugušam. Tās dēļ nav bail arī novecot. Un varbūt pat nomirt nebūs bail. Kādreiz.