Ir taču teikts — mīlestība nāk kā zibens. Nosit tevi, un viss... Kāda tur izvēle! Nu, varbūt vienreiz mūžā tā ir. Vai divreiz.
Nekāp uz grābekļa!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bet vispār es domāju, ka izvēlēties ir iespējams. Sauc mani par kontroles frīku, bet — es patiesi domāju, ka mīlestību iespējams kontrolēt. Pareizāk sakot — to īso, īso brīdi PIRMS. Pirms tu iemīlies, pirms tu zaudē galvu, pirms tava sirds tiek salauzta mazos gabaliņos...
Man šķiet, katra reize, kad mēs iemīlamies — vienalga, laimīgi vai nelaimīgi — mūs ne tikai apdāvina un svētī, bet arī kaut ko māca. Un mīlestība māca arī to, kā... neiemīlēties. Mīlestība māca pacietību un gudrību.
Sauc mani par stulbu teorētiķi vai aprēķinātāju, bet... Bet pirms lielās iemīlēšanās tak ir kādi simptomi! Pārsvarā — ir, ir. Tu taču jūti un zini — kaut kas notiek ar tevi, kaut kas dedzina, kņudina, kaut kādi taureņi lidinās sapņos un īstenībā, galvā un vēderā...
Un tas nu ir tas brīdis, kad tev ir vēl sekunde laika, lai apstātos un ievilktu elpu. Un saprastu, uz kurieni tevi ved muļķe sirds. Ja tev jau pašā sākumā liekas, ka ciešanu būs vairāk nekā prieka, tad... Varbūt mēģināt apturēt laiku un — lai tie taureņi lido bez tevis?
Sirdij var pavēlēt. Reizēm var. Bet var būt, ka viss ir otrādi? Varbūt vajag vienkārši aizmiegt acis un ļauties?
Es tomēr izvēlos nekāpt uz grābekļa. Varbūt vienkārši pārāk smagi esmu apdauzījusi pieri? Protams, es to neiemācījos ar pirmo reizi... Un, iespējams, es ar saviem prātojumiem šobrīd vienkārši smīdinu Dievu.
Kā lai trāpa caur bruņām?
«Bet tas ir tik ska-a-a-a-aisti...» kāda no mums saka, mazliet izmēdot mūsu draudzeni. Un dusmīgi turpina: «Un tad beidzas nost!»
Dusmas uz viņu! Un arī žēl. Būtu taču laiks pieaugt! Un kad viņa iemācīsies uztvert visu vieglāk?!
Un viena no mums jau sen domā, ka tā ir tāda izlaidība un nenormāls egoisms. Tu visu laiku — nu, gandrīz — esi nelaimīgi iemīlējusies, visu laiku ciet un uzskati, ka visām draudzenēm tāpēc tevi jāžēlo. Ja ne vīriešu, tad sieviešu uzmanība — garantēta!
Re, pat mūsu mazajā bariņā domas dalās.
Bet, zini, reizēm man liekas, ka mēs visas savu draudzeni... apskaužam. Ar visām viņas nelaimīgajām mīlestībām. Jo iemīlēties — tā ir īpaša spēja. Daudzas no mums uzaudzējušas tādas bruņas... Ne jau bez pamata, protams. Katrai no mums mīlestība likusi ciest. Reizēm tā trauma ir tik nopietna, ka nav brīnums, ka tu apziņā un zemapziņā nolem: nē, paldies, tādas mokas otrreiz vairs ne par ko... Un tad tu bruņojies un dzīvo laimīgi, un nekāda nelaimīga iemīlēšanās tavu sirdi vairs nesalauzīs, un otrreiz tu uz grābekļa vairs nekāpsi...
Tomēr — jo biezākas bruņas, jo grūtāk tās cauršaut Amora bultai...