Sievietes galvenais ierocis — labs izskats

Sabiedrība pārpurvojas

Mūsdienās viscaur izplatās merkantils dzīvesveids. Triumfē materiālisma (kas slēpjas aiz reālisma maskas) un intelektuālisma (kas slēpjas aiz garīguma maskas) virskundzība, agresīvs karjerisms (kura pamatā ir gļēvulība) un negausīgas alkas pēc labklājības (kuras radījis labklājības trūkums). Cilvēciskās attiecības regulē neuzticēšanās, meli, ļaunums, aizdomīgums, egoisms, garlaicība, steiga, cinisms un banalitāte. Sabiedrība kļūst garīgi sīka, piesārņojas un pārpurvojas.

Tāda sabiedrība gandrīz neapzināti izstumj patiesas dzimuma izpausmes — sievišķību un vīrišķību. Gribas atsaukt atmiņā Ipolita monologu no kinofilmas «Likteņa ironija jeb Vieglu garu»: «Mūsos ir izdzisis avantūrisma gars. Esam pārstājuši rāpties uz balkona pie mīļotajām sievietēm...»

Patiesa Sievišķība kā Dievišķības izpausme mūsdienu pasaulē, kurā ciniķi un vulgāri cilvēki savas popularitātes labad izsmej, nozākā, apgāna Mīlestību, Ticību, Patiesību, Labo, Skaisto, nav vajadzīga. Tādā pasaulē Sievišķībai ir liegta cienīga pastāvēšana, šī pasaule to nesargā, un tā ir nolemta deformētai, izkropļotai un neīstai eksistencei.

Tādā sabiedrībā sociālās aktivitātes nesējs — vīrietis — nevar būt sievietes bruņinieks, nevar un arī negrib viņu uzskatīt par savas dzīves augstāko vērtību, tāpēc ka iekšēji ir pavisam nejūtīgs pret tādu neīstu sievišķīgās individualitātes izpausmi, tāpēc ka aizvien biežāk un biežāk cieš no infantilisma un neirotiskas sasprindzinātības un sieviete viņam ir vajadzīga kā knupis vai miesaskārības apmierināšanas objekts.

Galvenais ierocis

Vīriešu pasaulē sieviete jūtas nedroša un ievainojama, tāpēc no visa spēka turas pie sava sociālās esamības veida, cenzdamās pārspēt vīrieti viņa vīrišķīgajā pasaulē, nesaprazdama, ka Lielās spēles noteikumi ir mazliet citādi. Uz pasaules spēles dēļa ir viens noteikums: Laimējis — Laimējis. Ja viens uzvar, bet otrs zaudē, galu galā zaudē abi.

Norisinās tikko manāma personības transformācija no Dievišķīgi seksuālās sievietes uz Miesīgi seksuālo sievieti, un tie jau ir divi pilnīgi atšķirīgi stāvokļi. Seksuāla sieviete piesaista ar savu tīri fizisko sievišķīgo dabu — ar krāšņu ārieni un īpašu uzvedības manieri; tā ir sieviete, kas tēlo sievišķību, nevis tādā stāvoklī patiesi dzīvo, kas savai apkārtnei piedāvā šķietamu savas sievišķīgās būtības tēlu.

Viņa vienmēr samērā vīrišķīgi apzināti patur prātā savu sievišķīgo piederību un pastāvīgi atgādina par to apkārtējiem gan ar uzvedību, gan vajadzībām, iegribām, garastāvokli un interešu loku. Pašas āriene — tas ir galvenais ierocis viņai pieejamās pasaules pakļaušanā.

Viss seksuālas sievietes saturs ir viņas forma, viņas demonstratīvā pievilcība. Viņa par varītēm vēlas būt pavedinoša, valdzinoša, mīlīga, vāja un — tas viņai ir vissvarīgākais — vēlas seksuāli kairināt, izraisīt seksuālu interesi, turklāt visur un pastāvīgi. Te būtu interesanti salīdzināt ar musulmaņu pasauli, kur sievietei ir aizliegts tā uzvesties, citādi viņu nomētās ar akmeņiem kā netikli. Sieviete ir aktrise lugā, kuru uzved mūsdienu sociāli nodevīgā demokrātiskā sabiedrība.