Pašlaik mūsu sabiedrībā 30 gadi ir aktīvākais laulību slēgšanas laiks, taču šoreiz «Sarunu» uzmanības centrā tie, kuri negrib vai nesteidzas pieņemt lēmumus.
Kāpēc mēs neprecamies?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ieva savus 30 gadus izjūt kā atskaites punktu, lai izvērtētu, cik daudz līdz šim izdevies sasniegt.
Pa kuru laiku nosirmoja jūra, pa kuru laiku nosirmojām mēs... Tā virtuvē uz loga Porganta balsī aizrautīgi kverkšķ mazais rādžiņš. Man šovasar palika jau trīsdesmit. Daudz vai maz, tas tā – no kuras puses skatās. Jūras sirmums vēl nedraud. Tomēr, par šo skaitli domājot, gribot negribot pakrūtē kaut kas nepatīkami iekņudas.
Sabiedrībā valdošie stereotipi un cilvēka dabiskie ķermeņa un prāta nobriešanas procesi, iespējams, ir tie, kas liek šo vecumu uztvert kā sava veida robežu. Bērnībā sapņoju, ka 30 gados man būs vīrs, bērni, labs darbs un privātmāja laukos. Rūpīgi pārskatīju savu tagadējo dzīvi un konstatēju, ka nav nekā no tā visa. Vai kaut kas nav kārtībā ar mani? Atviegloti uzelpoju, jo atcerējos, ka pazīstu daudz izskatīgu, inteliģentu sieviešu, kurām nav ne vīra, ne bērnu plus mīnus 30 gados, bet dzīvokļi vairākumam iegādāti, ņemot kredītus bankās.
Štrunts par naudas lietām, bet nenoliedzami, katrai gribētos kārtīgu veci pie sāniem. Saistībā ar šo man radās vēlme paraudzīties apkārt vērīgāk un mēģināt noskaidrot iemeslus, kāpēc neprecēto sieviešu skaits vecumā ap 30 gadiem ir tik liels.
Zvanīju savas draudzenēm, atlikušajām neprecētajām kursa biedrenēm, un sarunājām tikšanos vīkendā. Mums bija pārdomu pilna vakarēšana par tēmu: pie velna, kāpēc mēs neprecamies? Kasete ar kinofilmu Bridžitas Džounsas dienasgrāmata, ko sākumā noskatījāmies, izrādījās īstajā laikā un vietā.
Precēties mūsdienās nav moderni. Ir moderni padzīvot kopā ar vienu partneri, otru, trešo, ar mērķi pārbaudīt – kaut kas sanāks vai nesanāks. Parasti nesanāk. Mērķis laikam nav bijis īsti pareizs. Kopā dzīvošana nereti atņem dārgo laiku un iespēju (tobrīd skaities aizņemta) tikt pie vīra.
Vīrieši negrib precēties, neuzskata to par vajadzīgu. Jā, esam izlaidušas vīriešus. Viņi baidās uzņemties atbildību, raduši iet, kur grib, un darīt, ko grib, ar otru nerēķinoties. Daudzi ir visai neizlēmīgi. Vai jāķeras bildināt pašām? Derētu kādam izstrādāt speciālu taktiku: kā mūsdienu vīrieti aizdabūt līdz altārim.
Jo vairāk sievietei gadu, jo prasības aug (jo aug pieredze), bet sarūk piedāvājums. Sakarīgākie puiši ir jau izķerti vai sevī tiktāl iemīlējušies, ka nevēlas dalīt ar kādu citu pat gultu. Atliek alkoholiķi, brunču mednieki, šķirteņi (tas nav sliktākais variants) vai bīdāmie subjekti (valdonīgām sievietēm kā radīti).
Ar gadiem sarūk arī pieprasījums pēc mums. Vecākie vīrieši sāk skatīties uz jaunākām, kuras, lūk, ceļot viņu pašapziņu, drīzāk – potences seksā. Mums atliek jaunākie (bet tie der vienīgi mīlas priekiem) vai iepriekšminētie eksemplāri. Ir vēl viena iespēja. Kļūt par mīļāko kādam precētam vīrietim un bezcerīgi gaidīt dienu, kad viņš beidzot izšķirsies (viņš taču solīja!). Apprecēties tas diemžēl nepalīdzēs.
Jo vairāk gadu, jo cilvēks vairāk baidās riskēt. Attiecības ir sava veida risks. Uzņemties risku un ļauties jūtām traucē agrākā pieredze – bijušās neveiksmīgās attiecības, vilšanās utt. Nenoliedzami, līdz 30 gadiem kāda sāpīga attiecību pieredzīte ir gadījusies katram – gan vīrietim, gan sievietei.
Darbaholiķes, karjeristes, attiecības veidot nav laika. Drīzāk tas ir apburtā loka princips – sieviete daudz strādā tāpēc, ka viņai nav attiecību, un attiecību nav tāpēc, ka viņa strādā.
Joprojām gaida savu sapņu princi. Maz ticams. Šādā vecumā idealizētā pasaules uztvere lielākajai daļai jau ir zudusi. Paliek vienīgi cerība. Jo brīnumi mēdz notikt ne tikai ar Bridžitu Džounsu.
Sev līdzi no sarunas paņēmām vērtīgu un cerīgu atziņu: mēs pašas esam tās, kas neļaujam sev apprecēties, un varbūt vēl to nemaz negribam.