Kurā brīdī to saukt par uzmācību?

Kate: – Uzmācībai robežas grūti novilkt – kas vienam uzmācība, otram neatlaidība, trešajam varbūt pieklājīga ieinteresētība. Tiec nu gudrs, cik tālu var līst otram dvēselē. Rainis lugā Pūt, vējiņi! precīzi parāda, kā vīrietis, brašais tautu dēls Uldis, reaģē uz Zani, kas viņam kā miegs nāk virsū. Jo enerģiskāk nāk, jo vairāk Uldis izvairās. Viņš dzenas pēc Baibas, kura pati bēg un atļaujas teikt acīs, ko domā. Loģiski, jo nevar jau skriet pakaļ tam, kurš nebēg, bet pats skrien pretī. Vīrietis sev līdzi aizvedīs sievieti, kuru pats ir izvēlējies, kaut vai mirušu, – tādas ir Zanes uzmācības sekas.

Taču socionika māca, ka ir vīriešu tipi, kurus vajag uzmundrināt, panākt pretī, iedrošināt. Kaut gan mana pārliecība tomēr paliek tāda: ja viņš negribēs to sievieti, tad nekāda uzmundrināšana nelīdzēs. Vīrietis tik un tā dziedās pie loga serenādes tai, kuru pats gribēs, nevis tai, kura viņu izvēlējusies.

Lote: – Ne visi vīrieši dziedās serenādes, un varbūt pat tie, kuri to nedarīs, mīlēs patiesāk un nopietnāk par tiem kaislīgajiem emociju izrādītājiem. Vajag jau prast sevi saņemt rokās un ar vēsu prātu izvērtēt situāciju.

Kate: – Mana meita ar savu draudzeni saņēma sevi rokās un devās uz deju klubu, un tad brīnījās, kāpēc neviens viņām netuvojas. Viņas patiešām bija pašas stilīgākās un smukākās visā klubā, bet džeki turējās pa gabalu, jo viņas sarunājās tikai savā starpā un izturējās tā, it kā viņām nevienu nevajag. Vīriešos šāda izturēšanās var iedvest paniskas bailes, ne jau vēlmi tuvoties!

Lote: – Nu tu brauc otrā grāvī! Uzspēle nav sevis saņemšana rokās. Deju klubā vajag streļaķ glazami, nevis izlikties, ka vīriešus kā sugu te vispār neielaiž. Ikviens grib kaut kādā veidā saņemt impulsu, ka viņš ir gribēts, iekārots, ka drīkst tuvoties. Jebkura uzmākšanās ir savas pašapziņas noniecināšana. Kam pašapziņa maziņa, tas līdz uzmācībai nemaz netiek.

Kate: – Ikvienas attiecības vismaz sākumā ir spēle, arī Uldis sākumā spēlējās ar Baibu, bet tad saprata, kāpēc viņa izvairās un bēg. Viņa no visas sirds bēga, jo bija tā audzināta, ka nedrīkst savas attiecības būvēt uz Zanes nelaimes. Tieši Baibas morālā skaidrība pievilka Uldi un lika iemīlēties. Man dzīvē ir bijis līdzīgs gadījums – man patika viens puisis vairāk nekā es viņam. Bijām kopā somu pirtī, pēc tam pārgulējām, bet gandarījuma nebija. Es apzinājos to, ka būtībā viņu neinteresēju. Nelikos vairs ne zinis, lai gan viņš pats vēl pēc tam zvanīja un pat tā kā kaut ko gribēja. Nav jēgas attiecībām, kurās nejūties mīlēts. Jābūt spējai kritiski izanalizēt attiecības un pašai sev noskaidrot, kāda mērķa vārdā es tagad viņam uzmākšos.

Lote: – Bet kā uzzināt, ko otrs jūt?

Kate: – Nekad mūžā es nevarētu pirmā atzīties mīlestībā, tad labāk nomirstu! Bet tā ir man, neuzskatu to par vienīgo pareizo risinājumu. Zinu, ka sievietes pašas atzīstas un nenomirst, pat izraisa otrā cilvēkā pretmīlu, un viss beidzas laimīgi. Iedomājies, pat Džeina Eira pirmā atzinās Ročesteram! Ir situācijas, kad atzīšanās savās jūtās nav uzmākšanās. Uzmākšanās sākas tad, ja otrs liek manīt, ka viņš tā kā ne, bet tu to neņem vērā un ej tik virsū kā tanks.

Lote: – Kādā gudrā grāmatā lasīju, ka uzmākšanās ir vēlme tuvoties otram, ignorējot viņa personīgās drošības zonu un pārkāpjot psihoemocionālo aizsardzības līniju. No uzmācīgajiem mēs visbiežāk glābjamies bēgot. Ir jājūt robeža, kad otrs sāk kļūt piesardzīgs un attiecībās sāk ievērot distanci. Tas nozīmē, ka ir pārkāptas šīs viņa aizsardzības robežas. Protams, ir iespēja kļūdu labot, vienkārši ieturot pauzi attiecībās un, galvenais, liekot noprast otram cilvēkam, ka visa mana uzmanība ir nevis varmācīga viņa uzmanības iekarošana, bet gan vēlme pēc tuvības.

Kate: – Var jau mēģināt tuvoties un pēc pirmā NĒ neapstāties, bet, ja atskan trešoreiz NĒ, tad tā noteikti jau ir uzmācība, un jāsaprot, ka viņš neatsauksies.

Lote: – Kaut gan vīriešiem bieži vien sieviešu uzmācība patīk, viņi jūtas vareni, iekāroti, tas ceļ vīrieša pašapziņu!

Kate: – Protams, bet tālāk? Cik ilgi tu celsi otram pašapziņu? Kamēr pati pazaudēsi savējo?

Lote: – Bet ja viņam patīk, ja viņš no tā emocionāli barojas un jūtas labi? Kāpēc otram nesagādāt šo prieku, apzinoties, ka varbūt arī pārkāp kaut kādas robežas?

Kate: – To vajag noskaidrot, vai tā patiešām ir. Nezinu, vai šeit darbojas likums: nedod padomu, ja otrs to neprasa... Laikam jau nedarbojas.

Lote: – Ja nav vārdu, tad viss attiecībās ir intuīcijas un sajūtu līmenī, jo faktiski katrs mēs esam unikāls, un tur jau tā spēles garša jāsajūt!

Kate: – Jā, man vecāmamma jau bērnībā iemācīja: nekad neizrādi, ka tev kāds vīrietis patīk, un tu vienmēr būsi vinnētāja, tu vienmēr būsi karaliene. Lai nāk, lai staigā apkārt, un visas problēmas tad ir viņu problēmas, nevis tavējās. Sievietei jāprot saglabāt vīrietī mednieka garu, arī kaķi nevar pārbarot, tad viņš peles vairs neķer. Kļūst slinks un resns un tik guļ.

Lote: – Vīrietis tāpat ir tikai cilvēks, kuram gribas to mīļumu sajust, nevis nemitīgi grabināties ap tukšiem traukiem. Kāpēc vīrieti nedrīkst paēdināt ar mīļumu un glāstiem?

Kate: – Drīkst, ja viņš dīdās pie tavām durvīm vai dzied aiz loga jau trešo serenādi! Tad visžēlīgi var pabarot izsalkušo. Bet situācijas vajag izprast! Šad tad domāju par epizodi seriālā «Komisārs Reksis». Kad galvenajam varonim uzrodas mīļotā sieviete, kura atnākusi pie viņa ciemos, suns Reksis mēģina viņu biedēt projām, jo viņam pašam vajag savu saimnieku. Saimnieks saprot, ka nekas jau nesanāks, jo suns to nepieļaus. Sieviete labi redz šo situāciju un saprot, ka vīrietis nevar teikt – paliec pie manis, tikai mums te pa vidu gulēs suns! Sieviete atrod kontaktu ar suni un pati sper pirmo soli pretī tuvībai. No rīta suns abus mīlniekus modina un arī saprot savu vietu. Saprot, ka ir lietas, kurās viņš tomēr nedrīkst iejaukties. Suns jau nav muļķis, galu galā, it īpaši Reksis!

Jābūt tādai mazliet juridiskai pieejai – neko tādu neteikt un nedarīt, ko vēlāk kāds var izmantot pret tevi.

Lote: – Tas nu gan ir stulbi – visu laiku sevi kontrolēt, ka tik kaut ko par daudz nepasaku. Gribēt un just, bet neizteikt – ka tik kaut kas nenotiek. Franču rakstniekam Garī ir romāns «Sievietes gaisma». Tur sieviete jautā vīrietim: vai es tev dažreiz neliekos uzmācīga? Un vīrietis atbild: “Jā, it īpaši tad, kad tevis nav klāt...”

Kate: – Ja iemīlas, tad tas ir neizbēgami – domas uzmācas visur un vienmēr. Kur vien ej, redzi sava mīļotā seju priekšā. Tad jāmeklē cēlonis, kāpēc īsti tās domas ir tik uzmācīgas. Vai tu no šā cilvēka esi kļuvis atkarīgs, vai baidies pazaudēt, vai gaidi atpakaļ.

Lote: – Droši vien ir jau daudz kas cits, par ko domāt, nevis nonstopā tikai gremdēties fantāzijās par mīļoto.

Kate: – Vīrietim ir citādi, viņam vieglāk izslēgt paralēlās domas. Ja viņš brauc ar mašīnu, viņš domā par ceļu, viņš ir iekšā šajā vienā procesā. Sieviete gan var paralēli domāt vairākas domas un paralēli darīt vairākus darbus – gludināt veļu, saģērbt bērnu un ar otru roku puķes aplaistīt. Jāizvairās no negatīvajām domām, jo tās pozitīvās dod stimulu dzīvot. Tās paralēli skan kā mūzika, kā fons dzīvei.

Lote: – Reizēm apbrīnoju jaunās meitenes, kas savu uzmācību draiski pasniedz kā stila sastāvdaļu, nešaustot sevi ar morāles bultām.

Kate: – Jaunās meitenes var atļauties visu! Katrā ziņā krietni vairāk nekā sievietes pēc četrdesmit. Vai mazums filmu redzēts, kurās uzmācoties sieviete sasniedz savu mērķi. Bet man vienmēr rodas jautājums: kāda vērtība šim sasniegumam?

Kāpēc romānā «Vējiem līdzi» Skārleta nevarēja atzīties, ka viņa mīl Retu? Viņa gribēja, lai viņu grib, pati it kā negribot. Tāds raksturs, un tieši tādu Rets viņu mīlēja. Ja viņa atzītos, tā nebūtu viņa un attiecību dancis beigtos.

Lote: – Būdama kopā ar Retu, Skārleta alka pēc Ešlija, nemitīgi sapņoja par maigo vīrieti, kuru nevar dabūt. Mūžīgais riņķa dancis ap aizliegto augli un nespēja novērtēt to, kas tev jau ir. Tā ir viena no cilvēciskajām vājībiņām.

P. S. Kāds kungs no blakus galdiņa mēģināja iesaistīties sarunā: «Uzmācība? O, tas ir interesanti! Ko tad jūs nolēmāt – cik tālu vīrietis var iet?»

Lote samulsa: «Mēs runājām tikai par sievietēm...» Bet Kate piebilda: «Vīrietis var darīt visu, ko atļauj likums, un to neviens nesauks par uzmācību, tur jau tas āķis! Bet attiecības veido divi, un mēs mēģinājām noskaidrot, cik lielu iniciatīvu drīkst izrādīt sieviete, lai nekļūtu uzmācīga.»