Kas slēpjas tīmekļa otrā galā? Iepazīšanās stāsts

Un tad kādu dienu manā pastā bija jauna ziņa: «Sveika! Simpātisks meituks, domāju, ka jāatraksta! Nu jā, tā par sevi īpaši nevaru uzreiz izdomāt, ko rakstīt, kaut kas jau ir arī tajā anketā... Respektīvi, gribu vairāk dzirdēt, ko tieši tu meklē, var būt, ka mūsu mērķi sakrīt. (Neesmu vienas nakts seksa meklētājs, to es uzreiz tev pasaku.)»

Pie sevis nodomāju — jā, jā... Bet galvā iekrita — «neesmu vienas nakts seksa meklētājs...».

Nolēmu atbildēt ar vienu vienīgu jautājumu: «Un ko tad tu meklē?!» Jo es šai portālā neesmu ar mērķi kādu meklēt. Domāju — kam jānotiek, tas notiksies...

Un tā sākās mūsu sarakste — ne par ko, bet tai pašā laikā — par visu... Stāstījām savus ikdienas notikumus, un nebija tāda brīža, kad nezināju, ko rakstīt, vai kad vienkārši nav, ko rakstīt. Vēstuļu sarunas ritēja raiti un bez neērta klusuma periodiem. Katru vakaru gaidīju ziņu no viņa — no Mistera X, kuram bilde bija no sāna bildēta, tāpēc īsti nevarēja saprast, kas tur slēpjas — tīmekļa otrajā galā...

Pavisam drīz pienāca mirklis, kad Misters X gribēja tikties, bet es vēl ne visai... Tā nu pagāja kāds laiciņš, un beidzot arī es piekritu tikties...

Satikāmies. Izrādījās, ka arī dzīvē sarunas risinājās raiti un nebija neveiklu klusumu brīžu. Kā cilvēks mans Misters X bija super, bet par kādām tuvākām attiecībām ar viņu — nē, nevēlējos, ka draugi — jā!

Zvanīja viņš man katru dienu, SMS sūtīja katru vakaru, nemaz nerunājot par vēstulēm «oho.lv». Aicināja satikties, piekritu, bet baiļojos, ka tik viņš mani nepārprot... Devāmies vienkāršās pastaigās pa mikrorajonu, kurā es dzīvoju, laiks skrēja vēja spārniem, interesantas sarunas... Un bieži vien attapāmies, ka pulkstenis sen jau pāri pusnaktij... Pastaigu laikā gājām ciemos pie viņa draugiem. Un es vēl domāju — ak, čalīt, vari mani viņiem neatrādīt, jo starp mums nekā tuva nebūs...

Gāja laiks, un viņš jau kļuva kā daļa no manas dienas — vēstules, telefona zvani, viņa neatlaidība un uzstājība... Kādu dienu pēkšņi sapratu, ka uz viņu skatos jau kā uz vīrieti, nevis vienkārši draugu...  Tad kādu nakti, sēžot mašīnā un pļāpājot, sākās saruna par attiecībām, un tai naktī vienojamies — būsim pāris...

Un tādi mēs esam jau gandrīz trīs gadus, nešķirami kopā! Lielu paldies esmu teikusi savam Mīļajam, ka viņš bija tik uzstājīgs un neatlaidīgs, jo, ja viņš tāds nebūtu, tagad abi mēs nebūtu tik laimīgi un kopā...

Tāpat mans Mīļais zina, ka sākumā viņš mani kā vīrietis vēl nesaistīja, bet tikai kā draugs... Esam no sirds izsmējušies par šiem notikumiem. Interesantākais bija tas, ka no pirmās vēstules līdz lēmumam kļūt par pāri pagāja tikai vienpadsmit dienas. Bet, tā stāstot, šķiet, ka tā bija vesela mūžība...

Lai gan es ļoti bravūrīgi savai draudzenei to 11 dienu laikā teicu: «Nekādu attiecību!», sirdij nepavēlēsi, un, kā jau teicu, kam jānotiek, tas notiks. Un notika arī!

Esam laimīgi, ka viss bija tieši tā, kā tas bija... :) Un portāls «oho.lv» vienmēr paliks Mūsu Portāls, kur varam viens otram pateikt to, ko vārdos negribam teikt ikdienā, savas pārdomas. Mūsu «oho.lv»... :)

Esmu viena no tām retajām, kas patiesu laimi un mīlestību atrada tīmeklī!