Darbdienu sievas un brīvdienu vientuļnieces

* * *

Tas sākās agrā pavasarī. Bija neparasti silts vakars, un mani jaunie samta zābaki mani iedvesmoja tik ļoti, ka uz karstām pēdām ar šampanieša pudeli tīkliņā devos uz tuvējo pilsētu pie vidusskolas laika draudzenes.

Mierīgā pasēdēšana beidzās ar spontānu takša saukšanu un lidojumu uz vietējo naktsklubu. Smaidi, smaržas, skaļa mūzika un cigarešu dūmi — viss kā parasti, līdz mirklim, kad klubā kā oāze tuksnesī parādījās Viņš. Plecīgs, skaists un šarmants. Ideālais vīrietis. Skatienu konkurencē uzvarēju es, un jau pēc pāris minūtēm, par skaudību vietējām skaistulēm, Apollons sēdēja pie mūsu galdiņa. Viss liecināja par to, ka šī tikšanās varētu būt liktenīga. Mazpilsētā ieklīdis brīvības baudītājs un profesionāls sportists no citas Latvijas malas.

Tovakar viņš solījās jau nākamajā nedēļas nogalē braukt uz Rīgu un aicināt mani vakariņās. Rīta gaismiņai austot, viņš eleganti iesēdināja mani taksī un pēc stundas telefoniski novēlēja arlabunakti. Es jutos skaista un iekārojama. Un ar smaidu uz lūpām no rīta devos atpakaļ uz Rīgu, īsinādama laiku vilcienā ar atbildes īsziņām daiļrunīgiem simpātiju apliecinājumiem no vakardienas prinča.

«Es gribu, lai tu to zini,» kādā garā vakara telefonsaruna teica viņš. Un sekojošais mani nepatīkami pārsteidza. «Man ir maza meitiņa, un es esmu precējies.» Bet, par spīti manam veselajam saprātam, tās ne tuvu nebija sākuma beigas. Vakariņas, tikšanās nepāra nedēļās, lielisks sekss un piespiedu ilgošanās — tādas bija mūsu attiecības vairāku mēnešu garumā, līdz skaidri apjautu, ka dalīties mīlestībā ir neciešami grūti.

«Es vairs tā nevaru,» kādu dienu es atzinos. Un pēc pāris nedēļām šos pašus vārdus es dzirdēju no viņa. Tikai tie paredzēja visai konkrētu rīcības plānu — vairs nerīkoties. Viņš gribēja pārtraukt mūsu attiecības, sakot, ka viss ir aizgājis par tālu. Tik tālu, ka grūti apstāties un grūti pāra nedēļās atgriezties dzimtajā pilsētā pie ģimenes, grūti nedomāt un grūti domāt. Es piekritu abpusējam klusumam. Un tā tas turpinājās līdz naktij, kad manā telefonā iemirgojās līdz mielēm pazīstams numurs. «Ja tu teiksi jā, es tagad aiziešu uz mājām, atzīšos visā sievai, savākšu savas mantas, iesēdīšos mašīnā un braukšu uz Rīgu,» viņš teica.

Kaut arī pirms pāris nedēļām es tik ļoti gribēju viņu paturēt savā tuvumā, es sapratu, ka tagad ir mana kārta pielikt punktu. «Nesteidzies,» es tonakt teicu. Un pēc pāris stundām viņš stāvēja pie mana dzīvokļa durvīm. Gan bez somas, bet ar apņemšanos mainīt savu un trīs sieviešu — manu, viņas un savas meitas — dzīvi. Viņš stāstīja par to, ka es esmu pirmā sieviete, ar kuru viņš juties tik viegli un kura viņu iemācījusi runāt — par to, kas sāp un iepriecina. Ka tikai šajās nepāra nedēļās viņš esot sapratis, ka var tā ilgoties un just. Ka jūtas atbildīgs par savu ģimeni un nespēj izvēlēties starp viņām un mani.

Un, lai arī viss sacītais man nelika šaubīties par viņa kaislību, es viņam palīdzēju izvēlēties savu iepriekšējo dzīvi. Un ne jau par viņu es tonakt domāju. Es vienkārši negribēju, lai tajās rudens naktīs mani nolād sieviete, kuras meitiņai ir viņa acis. Es negribēju uzņemties atbildību par to, ka reiz nāks nožēla. Jo tad, ja šī nožēla piemeklēs mani, ar pašas sirdsapziņu būšu spiesta maksāt par vientulības izprovocētu jā.

Nākamajā rītā es saņēmu īsziņu savā telefonā: «Ja tu biji mirklis, tad es tagad zinu, kādu mirkļu dēļ ir vērts dzīvot. Paldies, ka tu biji.»

Un viņš aizbrauca uz visiem laikiem — dzīvot.