17. nodaļa. Merkantilās atklāsmes

1996. gads Latvijas virzībā uz Eiropu ir būtisks ar vēl kādu vēlākajos gados ārkārtīgi nozīmīgu atklāsmi – bijušais labvakarietis un toreizējais Saeimas Eiropas lietu komisijas loceklis Edvīns Inkēns pirmoreiz skaļi ierunājas par to, ka Latvijai no ES galu galā tiks daudz jo daudz naudas: «Ar kādiem argumentiem eiromīļi pārliecinās eiroskeptiķus par labu vienotai Eiropai. Tiekšanos uz ES mēs galvenokārt pamatojam ar Latvijas drošības apsvērumiem, jo garantijas valsts neatkarībai, protams, ir visvēlamākais, ko mums varētu dot iekļaušanās šajā savienībā. Taču, runājot par ieguvumiem ekonomikai, sākas īsti latviska kautrēšanās. Mums it kā kauns teikt kailo patiesību – Latvija rēķinās ar ES naudu, Latvijai neiztikt bez ES naudas.«

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka E. Inkēns ar stāstu par to, kā «tikko Latvija būs ES locekle, sociālā aizsardzība pirmā saņems tās naudu», vienlaikus aizsāk vēl citu – pasaku stāstīšanas tradīciju par Eiropas naudu, kas laimīgus un turīgus padarīs vai visus Latvijas iedzīvotājus. Tā, protams, nenotiek, lai gan tālākie notikumi parāda, ka finansiāli iestāšanās ES Latvijai tiešām nāk par labu: divos gados pēc Latvijas iestāšanās savienībā no dažādiem ES fondiem tiek saņemts gandrīz miljards latu, pretī samaksājot ES budžetā tikai nepilnus 140 miljonus, turklāt arī sakārtojas likumdošana, pieaug subsīdijas lauksaimniekiem, pārtikas produkcijas eksports uz ES pārsniedz importu, parādās iespējas legāli strādāt vairākās citās ES valstīs, lai gan vienlaikus pamatīgi pieaug cenas un inflācija, vismaz 50 tūkstoši latviešu dodas darbā uz ārzemēm, bet pašmāju zemnieki nonāk krietni neizdevīgākā stāvoklī nekā viņu kolēģi no vecajām ES dalībvalstīm.

Taču tas viss vēl ir priekšā, savukārt deviņdesmito gadu otrā puse atnes pāris citas būtiskas atklāsmes. Pirmā – G. Ulmanis publiski paziņo: «Būt vai nebūt Latvijai Eiropas Savienībā, to noteiks referendums», savukārt socioloģiskās aptaujas rāda, ka tauta nebūt nav tik eiropeiski noskaņota, kā varētu domāt: kamēr 1998. gada martā atklātībā nonāk dati, ka 48% Latvijas iedzīvotāju uzskata – Latvijai jāstājas ES, apmēram tajā pašā laikā veikta Eurobarometer aptauja rāda, ka tik labās domās par ES ir tikai ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju. Savukārt otrā atklāsme ir – Latvijas izredzes uz drīzu iestāšanos ES un NATO nebūt nav tik rožainas, kā tas daudziem šķitis.

Lai gan 1995. gadā V. Birkavs kā iespējamo iestāšanās termiņu ES min 5-10 gadus, 1997. gada jūnijā 15 savienības valstu premjeri un ārlietu ministri Amsterdamā vienojas, ka līdz 2001. gadam ES uzņems ne vairāk kā piecas valstis, kuru vidū Latvijas acīmredzot nebūs. Vēl vairāk – 1997. gada vasarā izrādās, ka Eiropas Komisijas viedoklis par Latvijas gatavību iestājai ne tuvu nav tik pozitīvs, kā ticis gaidīts, un politiķu aprindās sākas pamatīga vainīgo meklēšana (lai gan, piemēram, Saeimas priekšsēdētāja, par Valsts prezidenti tā arī nekļuvusī Ilga Kreituse jau gadu iepriekš skaļi sauc, ka Eiropai nedrīkstot slēpt reālo situāciju Latvijā).

Savukārt iestāšanās NATO tobrīd šķiet vēl nereālāka – un situācija būtiski nemainās līdz pat 2001. gada 11. septembrim, kad reizē ar situāciju pasaulē strauji mainās arī Latvijas izredzes apmaiņā pret gabaliņu savas suverenitātes iemantot jaunus drošības un stabilitātes garantus. «1993. gadā es biju NATO mītnē un uzdevu jautājumu – kad mēs būsim NATO? Man atbildēja – nekad! Es prasīju – tad mēs vēl ilgi būsim buferzonā starp austrumiem un rietumiem? Uz to man NATO ģenerālis neko neatbildēja. Protams, ka lielā mērā situāciju mainīja 11. septembris,» tagad teic, piemēram, bijušais iekšlietu ministrs un premjera biedrs Ziedonis Čevers.
Taču tas jau ir cits stāsts, kam tāpat būs veltīta atsevišķa mūsu seriāla nodaļa – par tiem gana biežajiem brīžiem, kad mūsdienu Latvijas likteņi atkal un atkal ir tikuši izlemti kaut kur citur.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...