Mīlas dēļ gatava uz visu?

Senatnē, jau meitenei piedzimstot, vecāki lūkojās pēc ģimenes, kas būtu atbilstoša, lai tajā izprecinātu savu atvasi. Nekas neparasts nebija, ka vēl autiņos tērptai meitenei bija jau sarunāts nākamais vīrs. Bieži vien jaunieši tika saprecināti ar tā sauktā čigānu pasta palīdzību — tā kā čigāni daudz ceļoja tirgojoties, tā viņi cits citam arī nodeva dažādas ziņas. Arī par to, kura meita ir skaistākā, strādīgākā, kurš puisis turīgs un iznesīgs.

Lieki teikt, ka pašas topošās līgavas domas īpaši vērā ņemtas netika. Mūsdienās joprojām liela nozīme laulību slēgšanā ir vecāku gribai. Parasti puisis savu līgaviņu nolūko un viņa vecāki iet pie meitenes vecākiem precībās. Ja ģimenes atrod kopēju valodu, tikai tad tiek jautāts pašas potenciālās līgavas viedoklis. Viņuprāt, mīlestība ir pārejoša, bet svarīgāk ir tas, vai ģimene ir nodrošināta, tāpēc mīlestība bieži vien atkāpjas naudas priekšā. Protams, ja meitenei izraudzītais precinieks nepatīk, viņa var atteikt.

Čigānietes pie vīra iziet agri — senāk pat 15 gadu vecumā, arī tagad gados jaunas līgaviņas nav nekas neparasts.

Sieva — tikumīga un uzticīga

Pirms kāzām trakulīgām attiecībām un romantiskiem piedzīvojumiem vaļa netiek ļauta. Čigāniem ir ļoti svarīgi, lai līgava pirms došanās laulībā būtu jaunava. Ja iepriekš zināms, ka meitene nav jaunava, parasti jauns puisis tādu neprec. Viņu var apņemt par sievu tas, kas pats jau bijis precēts, un kāzas tad netaisa. Pirms kāzām zaudēts gods ir liels kauns, un tā vairs neskaitās laba ģimene, no kuras tāda meita nākusi. Ja bez kāzām sāk dzīvot kopā, tādus uzskata par izvirtuļiem.

Līgavas ģimene gatavo pūru ar sadzīvei nepieciešamām lietām — segas, palagus, traukus utt., savukārt nākamā vīra ģimene rūpējas par jaunā pāra dzīvesvietas nodrošināšanu.

Čigāni nemēdz laulāties baznīcā, bet kāzas rīko atbilstoši savām tradīcijām. Parasti tās ir bagātīgas dzīres. Kāzas parasti tiek rīkotas meitenes mājās. Tas ir nozīmīgs notikums, uz kuru ir gods ierasties visiem radiem un draugiem. Uz kāzām var nākt arī neaicināti, tādēļ galdi parasti tiek klāti ļoti bagātīgi, jo nav paredzams, cik dzīrotāju pie tiem sēdīsies. Senāk čigānu kāzās atsevišķi bija sieviešu galds un vīriešu galds un līgava sēdēja nevis vīram blakus, bet kopā ar draudzenēm.

Čigānu kāzās ir liela jautrība — tiek daudz dziedāts un dejots. Parasti lielākās dejotājas ir sievietes. Tradicionāli kāzas ilgst trīs dienas. Pirmās dienas vakarā jaunais pāris atvadās no viesiem un dodas pavadīt laiku divvientulībā. Pēc tam jaunā vīramāte iznes palagu, uz kā jaunlaulātie gulējuši, un rāda to viesiem. Ja uz palaga redzami asins traipi, tas nozīmē, ka līgava bijusi nevainīga un ir cienījama sieviete. Palagu ieliek kristāla traukā vai grozā, un kāzu viesi tur met naudu. Ar lielisku humora piedevu čigānu tradīcijas un kāzu rituāli redzami Emira Kusturicas filmā Baltais kaķis, melnais kaķis.

Sākotnēji jaunā ģimene dzīvo vīra mājās un vīramāte vedeklai ierāda mājas darbus, saimniekošanu un ģimenes tradīcijas, jo vēsturiski ģimenes galva ir vīrs un viņa pusei jārūpējas par savas dzimtas vērtību un uzskatu turpinājumu. Tas nav nekas neparasts, ja ņem vērā, ka jaunlaulātie vēl ir pavisam bērni. Kad jaunie jau prot saimniekot patstāvīgi, vīra ģimene tiem pagādā pašiem savu mājokli. Vīramāte jaunajai sievai kļūst par draudzeni un nereti ir kā pašas mamma — viņa palīdz ne tikai sadzīviskos jautājumus, bet palīdz arī attiecību kreņķus risināt un nogludināt domstarpības.

Kaut arī sākotnēji attiecības veidojušās bez lielas mīlestības, vīra un sievas starpā valda cieņa. Šķiršanās un sānsoļi ir nepiedodami. Arī tad, ja sieva paliek atraitne, senāk bija ierasts, ka viņa atkārtoti pie vīra neizgāja, bet viena audzināja savus bērnus.

Kad vīra vecāki vairs nespēja sevi uzturēt un apkopt, dēla ģimene viņus ņēma savā aprūpē. Ja vecākiem bija vairāki dēli, parasti rūpes par sencīšiem uzņēmās vecākais no viņiem.

(Turpmāk vēl šis un tas par čigāniem.)