Iepazīšanās trolejbusā

— Meitenīt, ko jūs šovakar darīsiet? — sasprindzinājis bicepsus, Viņš jautāja.

— Kālab jūs tā jautājat? — Viņa atbildēja, pagriezdamās ar sāniem, lai viņš varētu novērtēt Viņas krūšu izmēru.

— Vienkārši interesanti, ar ko šovakar var nodarboties tāda simpātiska meitene. — Viņš izteica komplimentu un, neraugoties uz trolejbusa vadītāja vaimanām, pievilkās pie margām.

— Laikam palasīšu grāmatu. — Viņa apgriezās riņķī, lai Viņš varētu Viņu labāk apskatīt.

— Man arī patīk palasīt. Pārsvarā grāmatas. Dažādas. — Viņš nodemonstrēja savu jaunākā modeļa mobilo telefonu un atskaņoja visas tā polifoniskās melodijas.

— Labs mobilais, — Viņa paslavēja. — Man tāds bija pirms diviem gadiem. Tagad man ir cits. Taču numurs palicis tas pats. 8921-2445, — Viņa nodiktēja.

— Ar jūsu atļauju es to pierakstīšu. — Viņš no kabatas portfeļa izņēma vairākas liela nomināla banknotes un uz vienas no tām pierakstīja Viņas tālruņa numuru.

— Kā tad!!! — Viņa iedzēla, nejauši atkailinot kāju. — Vakarā ar savu meiteni iesiet pastaigājies, banknoti samainīsiet, un viss.

— Nav man nekādas meitenes. — Viņš parādīja pasi un pāršķirstīja piezīmju grāmatiņu. — Nav ar ko vakaros pastaigāties. Bet vai jūsu puisis vakaros netraucē lasīt grāmatas?

— Esmu viena. Arī man nav ar ko pastaigāties.

— Vai gribat vakarā pastaigāties kopā?

— Jā-ā-ā. Atbrauciet man pakaļ ar savu automašīnu.

— Man nav automašīnas. — Viņš sadrūma. — Es to vakar pārdevu. Bet jaunu vēl neesmu nopircis. Lūk, pārdošanas un pirkšanas līgums.

— Nevajag, — uzmanīgi pārlasot līgumu, Viņa atgaiņājās, — es jums ticu uz vārda. Bet varbūt nekur neiesim? Pasēdēsim pie manis mājās. Es dzīvoju viena. Trīsistabu dzīvoklī. Centrā. Lūk, zemesgrāmata...

— Stūra... — Viņš sadrūma, aplūkojis dzīvokļa plānu.

— Es jums iedošu čības, — Viņa lūdzoši nočukstēja...

— Es noteikti atnākšu. Līdz vakaram, — Viņš nostājās uz rokām, uztaisīja salto un tiltiņu un izkāpa no trolejbusa.

— Cik amizants, — Viņa nočukstēja...

ieskaties šeit