/nginx/o/2018/07/16/9821466t1h3201.jpg)
Kā bija, kā nebija, Ūsiņš sagribēja visus puisiešus laimīgus darīt, lai viņiem ar tiem meitiešiem nav ilgi jātielējas un tā, kas kādam iekritusi acīs, lai tūlīt pat gāžas gar zemi vēkšpēdu.
Blēņu stāsts aprīlim
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Par šo nodomu padzirdēja Velns un varen nopriecājās. Gāja pie Ūsiņa sarunāt, lai tak’ arī viņam tiek tā laime, kas citiem puisiešiem, — pie visām meitām tikt, kas iepatikušās.
Atnāk un klāsta Ūsiņam: lai gan šis Velns esot, bet arī puisiešu kārtas, tā ka arīdzan viņam vajagot visu to pašu, ko citiem. Ūsiņam nu bij’ krietni jānopūlas, iestāstot, ka Velnam velna darbs darāms un nav jātīko tikt pie labumiem, kas domāti ļautiņiem.
Velns dikti ņēma pie sirds, ka nedabūs Ūsiņa dāvanu, un aizskrēja prom kaukdams. Ūsiņš tik atmeta ar roku tam muļķim. Bet Velns mierā nelikās un gāja pie pašas Māras stāstīt par Ūsiņa nodomu. Māra noklausījās Velna stāstīto, rāmi pamāja ar galvu un teica: «No šā brīža visi meitieši, tiklīdz būs sapratuši, ka kāds uz viņām acis met, ilgi prātos — gāzties gar zemi vēkšpēdu vai ne. Tik ilgi prātos, ka tikai tas, kam pa īstam būs meita sirdī iekritusi, būs spējīgs sagaidīt, kad meita izprātos līdz galam.»
Šitāda runāšana Velnam nepatika, un viņš aizskrēja pie vellatām un raganām, lai tās burdamās samaitā Māras teikto un Ūsiņa dāvanu puisiešiem. Tikai dažas nešpetnākās vellatas un raganas bij’ ar mieru paburties. Tāpēc vēl šobaltdien ne visi puisieši ir laimīgi un ne visi meitieši ilgi domā.
Tā viš i...