Tikties internetā un sapņot atvērtām acīm?

Statistika:

• sarakstījusies internetā ar 24 vīriešiem;
• uz pirmo randiņu aicinājuši deviņi;
• dzīvē satikusies ar trim;
• ar vienu aizgāja arī uz otru randiņu, un izveidojās attiecības.

Pirms. Visskaistākās rozā brilles

Es braucu mašīnā un domāju — kāds viņš būs!? Pēc 10 minūtēm man sarunāts randiņš, mūs šķir šīs desmit minūtes. Un astoņi gadi. Viņš ir astoņus gadus jaunāks! Puisis, kas pēdējos mēnešus dzīvojis Austrijā un nu atgriežas mājās. Esam sarakstījušies četrus mēnešus katru dienu līdz pat pulksten trijiem naktī. Emu fantazējusi par viņu sapņos, darbā, uz ielas, zinot, ka astoņi gadi nav šķērslis šai sarakstei, ka tīklā nav šīs laika joslas, kas šķir paaudzi (viņam ir tikai 22, bet man 30)!

Es zināju, ka nekad nesatiksimies, līdz vienu dienu viņš atrakstīja: «Pēc četrām dienām atgriežos mājās. Vai gribi mani ieraudzīt «dzīvajā»?» Nebiju par to domājusi, biju cerējusi, gribējusi un vēlējos izkliegt «Jā!», bet rakstīju: «Hm, jāpadomā. Bet tu mani gribi redzēt «dzīvajā»?» Un viņš teica: «Jāpadomā!»

Es vilku laiku, kas vēl man piederēja šajā Aizspogulijā, līdz saņēmos un spiedu burtus uz klaviatūras: «Esmu izdomājusi! Es zinu tikai vienu — ka negribu atlikušo mūžu sēdēt internetā un sapņot atvērtām acīm!» Un gaidīju, ko teiks viņš. Un tad pienāca vēstule, kas mūsu attiecībām piešķīra realitātes nokrāsu: «Mēs jau tā pārāk daudz laika pavadām pie datora... Mana atbilde ir īsa un konkrēta — jā!»

Šobrīd es joņoju mašīnā uz mūsu pirmo randiņu. Zinu, zinu — man ir rozā brilles, zāle šodien ir zaļāka un debesis zilākas! Esmu uzvilkusi oranžo krekliņu — tas, kurš viņam manās fotogrāfijās paticis visvairāk (pēc tā viņš mani noteikti atpazīs!).

Nu jau esmu aizslēgusi mašīnas durvis un skrienu. Viņš tikko zvanīja, teica, ka gaidot mani pie kafejnīcas durvīm. Es apstājos — man nepatīk viņa balss! Man bija klikšķis, ar viņu sarakstoties. Man bija klikšķis, viņu ieraugot fotogrāfijās. Bet man nav klikšķa, ar viņu sarunājoties pa telefonu...

Un nu man vēl atlicis pēdējais — viņu ieraudzīt dzīvē! Man jāsper tikai viens solis, un aiz stūra mēs viens otru pirmo reizi ieraudzīsim. Es stāvu kā iemieta zemē, un tad es speru šo soli... Viņš stāv ar muguru pret mani, es eju tuvāk — lēni kā taustīdamās tumsā, lai gan spīd visspožākā saule šajā vasarā. Viņš pēkšņi pagriežas, pasmaida žilbinoši baltu smaidu un apskauj mani.

Mēs esam satikušies. Kā filmā!

Pēc. Arī pasakas beidzas

Mēs turpinām stāstus, kas iesākti interneta sarakstē, pabeidzam teikumus un pieliekam punktus. Un sākam jaunus teikumus. Un ir neizsakāmi viegli! Mēs visu laiku smaidām, taureņi lido vēderā. Un apkārt...

Pēc tam mēs aizbraucam pie jūras un skatāmies saulrietu, un tad mēs dodamies pie manis — dejojam un dzeram vīnu. Ir viegli, viegli! Un tad viņš mani noskūpstīja. Kur pazuda astoņi gadi? Tie kopā ar drēbēm mētājās uz grīdas...

Ar ko tas beidzās? Mums sākās vētrainas attiecības, kas ilga tikpat ilgu laiku, cik mūsu sarakste — četrus mēnešus, līdz rozā brilles nokrita, un pasaulē atgriezās krāsas. Un galu galā — kas tas bija? Kaisle, neprāts vai atgriešanās laikā, kad zāle bija zaļāka?

Mūsu šķiršanās bija tikpat vētraina kā satikšanās — ar apziņu, ka mēs esam ne tikai no divām dažādām planētām, bet vēl vairāk — no divām dažādām paaudzēm, kur krustpunktus atrast grūti. Un lai gan es zinu pasakas ar «happy end», mūsu gadījumā ikdienai nepietika ar šo saldā putukrējuma kārtu, ko bijām savos sapņos uzbūruši.

Joprojām esam vēstuļu draugi, un jau pagājuši divi gadi, kopš sarakstāmies internetā. Šad un tad mēs satiekamies «dzīvajā», lai atskārtu, cik labi, ka mēs viens otru šajā pasaules tīklā esam satikuši. Joprojām es varu teikt tieši to pašu, ko sen atpakaļ teicu viņam — es visu mūžu būtu nožēlojusi, ja nebūtu pamēģinājusi izlīst no interneta pasaules un turpinājusi sapņot atvērtām acīm. Mēs vismaz pamēģinājām...