Sperot soli laukā no Aizspogulijas (no interneta)

Nezināmais vai īstais?

Tu klikšķini burtus ar misteru Nezināmo, cerot, ka varbūt tas būs Lieliskais. Teikums pēc teikuma, un šī sajūta izplēn baltajā ekrānā, kurā vairs nespiežas neviens melnais burtu ķeburiņš. Jo pietrūkst vārdu, apklust kaisle — pat nesākusies...

Un tad pienāk jauna vēstule no cita mistera X, kurš uzrakstījis jēlu frāzi — skūpstu tevi uz vaidziņiem, un tu saproti, ka steidzami jāizslēdz dators. Tad tu kļūsti imūna pret vēstulēm vispār, palaid garām, iespējams, savu Īsto, jo tev nav ne laika, ne intereses, ne vēlēšanās nodoties interneta rakstiskajiem sakariem.

Bet pienāk mirklis, kad starp daudzām vēstulēm tevi uzrunā viena, kaut kādu iemeslu dēļ tu atbildi, sākas saruna, kurā tu vari būt, kas vien vēlies — maiga un salda, riebīga vai lecīga. Vai tā, kas alkst, kas gaida un cer! Tu pārdomā ikvienu uzrakstīto vārdu, mēģini uztaustīt viņa rakstura iezīmes, noskaņojumu, sapņus un ilgas.

Vēl vairāk — pienāk mirklis, kad viņš tevi aicina uz randiņu, un tu beidzot esi gatava satikties!

Tik vien kā pirmais randiņš. Tev vairs nav 16, bet sirds met kūleņus, domas šaudās kā apmaldījušās izjūtu labirintos, dreifējot no labās uz kreiso smadzeņu puslodi, līdz atduras pakrūtē. Un tad viņš nāk, un tava fantāziju pasaule saplīst kā stikla trauks. Vai stikla lauskas pārvērtās taureņos?

Netici tam, ko redzi!

Madarai ir 40 gadu, audzina 2 bērnus, šķīrusies, drauga nav. Cer satikt savu dvēseles radinieku.

Statistika:

• internetā sarakstījusies ar deviņiem vīriešiem;
• uz randiņu aicināja divi;
• reāli aizgāja uz diviem randiņiem;
• ar vienu izveidojās attiecības, ar otru — ne.

Pirms. Varbūt tas ir viņa tēvs?

Reti ir tā, ka intelektuāli ar cilvēku tik ļoti saskan — esam apmainījušies ar vēstulēm tikai divas dienas, kad viņš aicina mani uz randiņu. Jau sākam «bīdīt sarunas», kādas izklaides varētu kopīgi apmeklēt — apsveru iespēju dabūt biļetes uz Džeinas Birkinas ekskluzīvo koncertu Nacionālajā teātrī (kurš, starp citu, saucas «Randiņš»), viņš runā par to, ka labprāt gribētu, lai es aizbraucu pie viņa ciemos uz Madonas rajonu.

Manī jau parādījušās pirmās romantiskās sajūtas un sāku uzvilkties. Jau ilgu laiku man nav bijis neviena randiņa, esmu iejūgusies darbos un bērnu audzināšanā, un uz ielas satikt vīrieti vairs neizdodas kā agrā jaunībā. Viņš pastāv uz to, ka jāsatiekas, un es piekrītu. Vārdu spēles monitorā atbilst manai dzīves uztverei, un varbūt tāpēc esmu gatava iet laukā uz ielas, uz konkrētu kafejnīcu un ļauties tam «kas būs, tas būs»!

Uz vienu brīdi izslēdzas vēstuļu sadaļa — ir laiks aplūkot viņa albumu. Tur ar šausmām konstatēju, ka citās bildēs viņš nemaz nav līdzīgs tam, kādu viņu savā galvā biju uzbūrusi pēc profila bildes, kur viņš ir saulesbrillēs un cepurē — tā, ka maz ko var saprast un ir daudz vietas iztēlei. Albuma bildēs redzu ļoti vecu vīrieti, mana sajūsma noplok momentā, bet cenšos to uzturēt ar vāju cerību, ka tas, kas redzams bildēs, nav vis mans sarakstes biedrs, bet viņa tēvs.

Pēc. Labāk būtu satikusies ar dēlu!

Randiņā esmu ieradusies par ātru, izmisīgi skatos uz stikla durvīm kafejnīcā un domāju — nedod dievs, lai tas, kurš nāk, būtu tas vecais... Un tas tiešām ir viņš!

Jūtos kā Amēlija, kas sašķīst sīkās drumslās, un visas sapņu pilis ir sagruvušas vienā mirklī. Atnācis ar neļķēm. Pat acīs nevaru tam cilvēkam paskatīties, jo, manuprāt, viņš nojauš manas domas un izmisumu. Minūtes ilgst mūžību.

Nākas skatīties. Pamanu krunkas. Daudz! Un arī runāt nav īsti par ko. Nemaz necenšos slēpt, ka man nav interesanti. Esmu izdzērusi divas kafijas, kad dodamies prom. Viņš izmisīgi skaita plaukstā santīmus. Nomurmina, ka laikam nesanākšot... Man tik ļoti gribas pamest šo vietu, ka aizmirstu neļķes. Kad pēc mirkļa stāvu pie bankomāta, man, nez kāpēc, gribas nomazgāties.