Randiņš ar sievu. (Sarakste internetā)

Statistika:
• internetā sarakstījusies ar 10 vīriešiem;
• uz randiņu aicināja četri;
• reāli aizgāja uz četriem randiņiem;
• attiecības neizveidojās.

Pirms. Uzvilkt ieinteresētības masku?

Viņš uzaicināja draudzēties, apsveicot mani dzimšanas dienā!

Vīrietis, kas jau pēc vairākām vēstulēm atklāja savu lielisko humora izjūtu un prasmi rakstīt, izteikt gramatiski pareizi savu noskaņojumu vārdos — tā ir iezīme, kas mani pievelk vairāk par muskuļiem vai gudrām vārsmām. Bet pamazām, sarunājoties ar viņu arvien vairāk, pamanīju, ka mūsu sarunās bieži pavīd vārdiņš «sieva», precīzāk, bijusī «laulene», kas džekam nodarījusi pāri, piekrāpjot un aizskrienot pie cita. Viņa uzstājīgie «pasaki, kā tev liekas, kāpēc viņa tā darīja» mani sāka padarīt gluži vai traku.

Pateicu skaidri un gaiši, ka viņam nepieciešams laiks, lai samierinātos ar dzīvi bez sievas. Lai atraksta pēc pusgada, ja vēlas. Neesmu taču psihoterapeite!

Pēc vairākiem mēnešiem viņš uzradās no jauna — sievas vārds sarunās nevīdēja, esot sameklējis sev jaunu darbu, pārdevis dzīvokli, nopircis jaunu. Džekam bija sākusies jauna dzīve, bet es diemžēl biju satikusi citu. Kad viņš mani aicināja uz tikšanos, sevi mierināju ar to, ka nav slikti iepazīties ar jauniem cilvēkiem.

Taču, kad līdz pirmajam randiņam bija atlikusi vairs tikai stunda, sāku ar sevi sarunāties — kāpēc man jāiet uz šo tikšanos, ja nemaz to nevēlos? Bet zvanīt, taisnoties un atteikt arī nebija spēka. Tā nu gāju, patiesībā vilku kājas un mēģināju uz sejas «uzlikt» ieinteresētības masku. No uztraukuma ne vēsts — ne trīsu, ne sirds kūleņu. Pilnīgs tukšums.

Pēc.  Daudz uzzināju par sevi

Viņš ir īsāks, nekā domāju — nodomāju brīdī, kad viņš sagaidot piecēlās kājās. Mēģinu nepazaudēt savu masku, bet jūtu, ka manā sejā spoguļojas vienaldzība, lai gan vīrietis izskatās labāk, nekā biju iedomājusies.

Sarunas vedas viegli, viņam patiešām ir lieliska humora izjūta, bet smiekli nez kāpēc nenāk. Manī nav nekādu emociju... Viņš to pamana un saka, vai tik es neesot pārstrādājusies? Apstiprinoši māju ar galvu un skatos uz vienu kompāniju aiz puiša muguras. Iekšēji pasmaidu — ja es būtu vīrieša vietā, man būtu skaidrs, ka randiņš nav izdevies.

Somā iezvanās telefons, zvana mans draugs, prasa, cikos būšu mājās. Sniedzu neitrālas atbildes, it kā sarunātos ar draudzeni. Vēl piecpadsmit minūtes puisis, kas sēž man pretī un ēd spageti, mēģina saglābt šo tikšanos. Un tad — vārds pa vārdam — neatceros, kādā kontekstā, viņš sāk runāt par savu bijušo sievu, kā šī, maita, viņu piekrāpusi. Es izmisīgi klausos, skatīdamās viņam garām un vērojot citus cilvēkus.

Rokā turu mobilo telefonu un ik pēc minūtes apskatos, cik rāda pulkstenis. Ko es šeit daru? Tagad zinu — ja īsti negribas iet uz randiņu, tad nevajag ar’! Darīt to tāpēc, ka vari satikt un iepazīt jaunu cilvēku, nozīmē, ka, visticamāk, iepazīsi sevi un sapratīsi, cik ļoti tev nepatīk satikties ar neīstajiem cilvēkiem.