Vizbuļus un naktsvijoles gaidot... (Skumjš stāsts)

Internetā atrodos jau pietiekami ilgi, tāpēc zinu, ko var un ko nevar internetā sastapt. Tāpat — ar kādu mērķi kurā lapā cilvēki iet, lai gan pastāv izņēmumi.

Mēdzu paklaiņot pa dažādiem iepazīšanās portāliem. Tā, atrodoties vienā no tiem, saņēmu ļoti vienkāršu vēstuli: «Labdien! Esmu šai saitā jauniņais. Vai nepastāstīsi, kas te notiek?» Utt. Tā sākām pļāpāt par šo un to... Kādu laiku sarakstījāmies, līdz mans virtuālais draugs piedāvājās braukt pie manis ciemos. Neatteicu.

Gaidāmajā tikšanās dienā sēdēju kā uz adatām, kas būs, kā būs... Un te zvans: «Čau! Esmu tavā pilsētā, kur braukt tālāk?»

Atbrauc pie mūsu ofisa jauns auto (marka nav nekāda diža, bet tomēr jauns auto), izkāpj gara auguma simpātisks, sakautrējies un smaidošs vīrietis.

Juhuuu — tauriņi vēderā apmet kūleni!

Vīrietis piedāvā aizbraukt kaut kur kopā pasēdēt un iedzert kafiju, bet, tā kā mans statuss neļauj manā pilsētā dzert ar svešinieku kafiju, tad jaunais draugs piedāvā aizbraukt uz citu pilsētu papusdienot, no kā arī neatteicos. Nezinu kādēļ, bet bija tāda uzticēšanās, ka varu sēdēt viņa auto...

Tā aizbraucām uz kaimiņu pilsētu, bet tur kafejnīca remontā. Pēc viņa ieteikuma braucām tālāk uz citu vietu. Tur kafejnīca strādāja, nosaukums jau varen šiks — restorāns «L....». Tomēr abi bijām dzirdējuši ne tās labākās atsauksmes par šo vietu, kas arī apstiprinājās. Papusdienojām, parunājām par dažādām lietām, uzzināju daudz personīgas informācijas par savu jauno draugu.

Līdz draugs piedāvāja braukt uz jūrmalu. Savu auto viņš veikli uzbrauca uz stāva lauka pie jūras. Pūta vējš, tāpēc ārā nekāpām, bet pa auto logu jūru varēja redzēt... Atkal pļāpājām. Bet te mans jaunais draugs sāka stāstīt, ka viņam rokas no satraukuma trīcot. Tas man likās tik mīļi, tik patiesi...

Turpinājām pļāpāt, un jutu, ka trīcošās rokas sāk manus matus bužināt. Nujā, jā... biju neprātīga, tas mani aizrāva, un es ļāvos mirklim... Pēc brīža ar jauno draugu jau neprātīgi skūpstījāmies, tas bija fantastiski. Pienāca laiks atgriezties ofisā, draugs droši vadīja auto atpakaļ uz manu pilsētu, ceļā atkal pļāpājām, nu jau nerātnas sarunas vedās gluži labi.
Drauga roka visai droši slīdēja pa manu ķermeni, ceļa posmā pa mežu auto iegriezās sānu celiņā... Vai sabijos? Nē, jo vēlējos izbaudīt mirkļa burvību un reiz būt neprātīga. Vīrietis bija ļoti gādīgs, maigs un saprotošs... Nelēca virsū kā nogribējies ērzelis, bet vaicāja — vai esmu droša, ka to vēlos utt. Tas arī maniem tauriņiem lika lidot vēl ašāk...

Pārsteidza mani šis vīrietis. Domāju, ja jau tik ātri ļāvos mirkļa burvībai, viņš arī tikpat ātri nozudīs, bet nē! Nepagāja pusstunda pēc šķiršanās pie mana ofisa, kad zvanīja telefons un patīkama balss teica: «Vēlējos dzirdēt tavu balsi. Kā jūties?»

Nākamajā rītā atkal SMS no drauga. Tā abi bijām viens ar otru aizrāvušies, ka vakaros bija bēdīgi, kad nevarējām apmainīties SMS. Arī mans jaunais draugs sastāstīja man pilnu galvu ar rožainiem teikumiem, bet to es saprotu tikai tagad.

Satikāmies atkal ar draugu, šoreiz jau ar mērķi, ka brauksim uz viesnīcu. Tās bija neprātīgākās 3,5 stundas, izbaudīju visu mirkli... Un viss likās tik jauks un superīgs.

Pēc tam jutu, ka mans vīrietis man sāk zust — neatbild uz SMS un uz e-pasta vēstulītēm tik ātri kā agrāk, stāsta man par malkas skaldīšanas ainu filmā «Spītnieka savaldīšana» un to, ka netiek ar savām jūtam galā.

Vienu dienu atnāk SMS — piedod, aizmirsti mani! Un te nu mans rozā namiņš saplīsa kā Jaungada bumba, krītot no egles augstākā zara. Pazvanīju, protams, nenovaldījos, asaras lija, zināju, ka neko viņš man nesolīja, arī es neko nesolīju, bet... Sarunājām tikties un visu izrunāt klātienē.

Tā satikāmies pa vidu starp mūsu abu dzīvesvietām. Papusdienojām un pārrunājam, kas noticis. Izrādās, mans draugs nespējot godīgi skatīties sievai acīs. OK, no vienas puses man bija prieks, ka ir arī tādi vīrieši, bet, no otras puses, — viņš taču mani pamet...

Vīrietis teica, kad tikšot ar sevi galā, tad mēs brauksim skatīties vizbuļus. Ja līdz vizbuļiem viņš netikšot skaidrībā, tad uz naktsvijolēm noteikti. Tā arī nepateica, kura gada vizbuļus brauksim lūkot. Bet nebija jau viņam arī jāsaka, viss tāpat bija skaidrs, ka vizbuļu nebūs.

Nenožēloju ne mirkli no mūsu trīs mēnešus ilgā sakara. Tas man bija tauriņu lidojuma laiks. Tauriņiem jau nekad nav dots ilgs mūžs, bet, kad tie lido, ir neaprakstāmi jauki...