Par mērgļiem, kristīgajām vērtībām un šleserismu

Bet laiku pa laikam gadās reizes, kad apkārt notiekošais tomēr caursit bruņiņas, kas laika gaitā saaugušas ap dzīves uztveri (daži to laikam sauc par dvēseli). Piektdien izlasīju par tiem – iesūdziet kāds, ja vēlas –, manuprāt, uz līdzenas vietas nositamajiem mērgļiem (ja slinkums dzīt zemē mietu un sēdināt uz tā vai sākumā atraut rociņas un kājiņas), kuriem labākais personiskās krīzes risināšanas veids bija šķitis Latvijas Sarkanā Krusta biroja atbrīvošana no visdažādākajām mantām, ieskaitot pat ziedojumu kastītes un paciņas bērniem un trūcīgajiem.
Izlasīju – un, lai cik tas man ikdienā būtu pietiekami netipiski, tai pašā vakarā aizjozu līdz Krusta birojam, iegrabinājos iekšā (darba laiks jau pusstundu bija beidzies, bet pāris meitenes vēl rosījās, uzkopjot postažu) un uz ātru roku noziedoju, cik nu kabatā bija. Piecīti atstāju sev, piecdesmitnieku – Krustam. Uz kopējā zaudētā fona, protams, nieks, arī no maniem mēneša ienākumiem sanāca knapi trīsdesmitā tiesa, bet nu tomēr – kaut kas.

Ar to, protams, nebūtu ko lielīties. Taču bija pāris lietas, kas saistībā ar notikušo, manuprāt, pat mūsu laikiem grūti iedomājamo mērglību vienalga ņēma un pārsteidza.
Vispirms jau savā naivumā biju iedomājies, ka pēc ziņām par Sarkanā Krusta aplaupīšanu man būs pagrūti izlauzties līdz biroja durvīm caur sapulcējušos labo ļaužu milzīgo baru, bet pēc izlaušanās nāksies nedaudz sarkt par tiem nožēlojamiem piecdesmit latiem, kurus es te gatavojos uzdot par savu dvēseles kliedziena praktisko izpausmi.

Protams, es tur necerēju pamanīt, teiksim, «kristīgās vērtības» savā programmā goda vietā nolikušās Pirmās partijas jauno oficiālo vadoni, kurš būtu iedomājies noziedot, piemēram, savu uz rokas nēsāto zelta ķieģelīti pulksteņa izskatā, vai Latvijas Bankas Rimšēviču, kam sirdsapziņu būtu sākuši spiest ik mēnesi saņemtie tūkstoši, bet nu – tomēr, tomēr, tomēr...
Otrkārt, līdz pat vakaram pārskatīju ziņu aģentūru lentas un portālus, gaidot – teju, teju taču atskanēs, piemēram, mūsu tik principiālās iekšlietu ministres sašutuši un skarbi paziņojumi par ļaundariem nenovēršamo sodu, savukārt, atkal piemēram, mūsu «tautas prezidents» aicinās visus labos ļaudis palīdzēt, ar ko nu iespējams, un pats vēl rādīs piemēru ziedojot. Jo, atkārtoju, – šis atgadījums vismaz man manā naivumā patiešām šķita pat mūsu laikiem neikdienišķa ļaundarība. Ne nu gluži bērnunama nodedzināšana, bet tomēr.

Neko no iedomātā es nesagaidīju. Šis acīmredzami nebija nekāds meteorīts – un iekšlietu ministre klusēja gluži kā valsts kontroliere «Parex» pārņemšanas valdības sēdē. «Tautas prezidents» pulveri acīmredzot bija izšāvis, pirms trim dienām aicinot ziedot neapšaubāmi daudz svarīgākajai Kārļa Ulmaņa piemiņas zīmei Turkmenistānā. Un arī nekāda labdaru pūļa pie aplaupītā biroja durvīm nebija, vēl vairāk – šķita, ka Krusta meitenes ir patiesi pārsteigtas par ziedojamo summu un to atnesušo dīvaini.

Pēcāk es mēģināju apzvanīt dažus no paziņām gan bankās, gan starpnacionālu kompāniju pārstāvniecībās, gan dažos Latvijas pirmā simtnieka uzņēmumos – sak, viņu pārstāvētajai kompānijai no tēla veidošanas viedokļa taču būtu lieliski uz ātru roku noziedot Krustam dažus tūkstošus, pašu tirgotos datorus vai vēl ko līdzīgu. Taču atbildes bija pārsteidzoši vienādas – un no mana naivā viedokļa vienkārši pārsteidzošas: nekas īpašs taču nav noticis, budžeta arī lāga nav, bet nu noteikti decembra sākumā vai varbūt janvāra sākumā varētu par to arī padomāt. Ar vārdu sakot, pieklājīgs «lieciet taču mums mieru»...

Un te nu man atliek tikai viens – atgādināt, ka viena lieta ir visi «tautas prezidenti», kas jūtas normāli, darbdienas vakarā ar eskortu un bākugunīm nesoties pa Barona ielas pretējo braukšanas joslu, izgreznotu svētku eglīti atgādinošie vicemēri ar saviem nedeklarētajiem rokaspulksteņiem, uz izrādīšanos kārās iekšlietu ministres, liekulīgie „sociāli atbildīgie” uzņēmumi un visi viņiem līdzīgie. Lai viņi ir tur, kur viņi ir, un tādi, kādi viņi ir. Bet viņu ir tikai neliela, kaut gana pretīga saujiņa, - taču esam mēs, pārējie.

Un tas, ko mēs, šie pārējie, patiesi nedrīkstētu pieļaut, - lai par mūsu dzīves normu kļūtu šāds te šleserisms, kur kristīgās vērtības ir labas tikai partijas programmā un tikai tikmēr, kamēr tās neliek dalīties mantā ne tikai ar Ļedjajevu un Co. vien, un zatlerisms, kad nacionālā pašapziņa un cilvēciskums ir nozīmīgi tikai kā obligātās sastāvdaļas kārtējā oficiālajā uzrunā.
Ar vārdu sakot, vai jūs – katrs no jums personiski, nepaļaujoties uz kādu citu, - nevēlaties izglābt kaut vai gabaliņu Ziemassvētku tiem, kuru paciņas no Sarkanā Krusta aizstiepa nezināmie mērgļi? Atšķirībā no šleseriem jūs taču to varat atļauties...

Ak, jā, un vēl es būtu neizsakāmi un patīkami pārsteigts, uzzinot par kristīgajām vērtībām, kas mūsu pilsētas vicemēru šajās brīvdienās pēkšņi ņemtu un aizvilktu uz Sarkanā Krusta biroju ar naudas maku rokās.