/nginx/o/2018/07/17/10298907t1h65ba.jpg)
Pēdējo nedēļu laikā gluži jaunu aktualitāti publiskajā telpā ir ieguvis aviotransports. Vispirms jau Polijas delegācijas traģiskā avārija, pēc tam — bloķētā gaisa telpa virs Eiropas, kura ne vienam vien ir sagādājusi sirmus matus. Es diez vai pateikšu kaut ko īpaši oriģinālu par šiem abiem gadījumiem, taču man ir radušās dažas, tā sacīt, impresijas.
Runājot par Smoļenskas katastrofu, ir diezgan pagrūti nošķirt tīri cilvēcisku nožēlu no plašākas politiskas ainavas, kurā Leham Kačiņskim bija noteikta vieta un noteikts, turklāt ļoti pretrunīgs profils. Šo kungu iznāca redzēt klātienē Rīgā, 2007. gadā, kad man nācās runāt Vīķes-Freibergas rīkotajā astoņu prezidentu samitā Melngalvju namā.
Te nu bija redzams, ka Kačiņska personā mums ir darīšana ar «lielvalsts» vadītāju: viņš, pirmkārt, runāja tikai poliski un kolēģu angliski sacīto klausījās tikai caur austiņām. Otrkārt, viņš nebaidījās skaļi un izteiksmīgi pateikt lietas, kuras bija diezgan krasā pretrunā ar pārējo runātāju sacīto. Kačiņskis, piemēram, sacīja: «ziniet, tā pilsoniskā sabiedrība varbūt arī ir tīri jauka lieta. Taču nevajadzētu aizmirst, ka pasaulē pastāv arī kaut kas tāds, kā nācija.»
Skaidra un saprotama valoda. Man, protams, nav pa prātam politiķi, kuru priekšstati par nāciju savā antiliberālismā noniecina indivīda brīvības un autonomijas vērtības. Taču Kačiņskis savā pārliecībā bija godīgs un gatavs tās dēļ lēkt uz ecēšām — atšķirībā no vairuma latviešu «salona nacionālistu», kuriem atsaukšanās uz nāciju ir tikai aizsegs savu «baķku» privilēģiju aizsargāšanai. Protams, ka Kačiņskis bija diezgan odiozs — ne tikai ar lustrācijas likumu un raganu medībām, bet arī ar lielīšanos savulaik, ka nekad neesot bijis Vācijā, un tamlīdzīgi. Taču viņš bija politiķis, nevis latviešu stila pagrīdes miljonārs Koreiko, kurš pie nepieciešamības spēj skaisti runāt par okupācijas upuru piemiņu. Līdz ar to Jānis Jurkāns krietni šauj pār strīpu, saskatot poļu delegācijas bojāejā sava veida likteņa sodu par «politikas taisīšanu uz kauliem». Tur ir runa par principu, ne tikai par vienkāršu politikas taisīšanu.
Turklāt Jurkāna tik iecienītā Krievija šoreiz noreaģēja visai netipiski — ne tikai ar sēru dienu, bet arī ar Andžeja Vajdas «Katiņas» demonstrēšanu Krievijas televīzijā, tā sacīt, prime time. Runājot par Īslandes vulkānu, atliek tikai izteikt nožēlu par iestrēgušajiem pasažieriem. Pats esmu diezgan emocionāls, un man ir diezgan viegli iedomāties sašutumu pret visu avioindustriju, kurš pārņem pēc pirmās uz lidostas grīdas pavadītās nakts. Joku līmenī te klīst tāds nostāsts, ka viena otra Eiropas valdība esot saņēmusi anonīmu vēstuli ar tekstu: «Nolieciet naudas sainīti dārzā aiz Īslandes vēstniecības, ja gribat, lai mēs izslēdzam vulkānu.«
Mazāk jocīgā līmenī nāk prātā viedā Freida teiciens, ka modernais cilvēks līdzinoties tādam kā dievam ar protēzēm. Viņš šķiet sev esam visvarens visādu tehnoloģisku uzparikšu dēļ, taču galu galā kļūst no tām atkarīgs un zaudē visus savus dievišķos spēkus, kad kāda no protēzēm saiet grīstē.