Deju lieluzveduma «Lec, saulīte!» režisors: «Mīlestība nevar būt banāla!» (5)

Stāsts nevis par tradīcijām, bet gan par sarkanmataino latviešu meiteni Līzi

«Varu jums vairāk pastāstīt par pašu uzveduma iestudēšanas procesu,» saka režisors un noliedzoši krata galvu, atbildot uz jautājumu, vai «Lec, saulītē!» tiks izdejotas saulgriežu tradīcijas –, ar to iestudējuma veidotāji neaizraušoties. «Mēs taču diezgan labi zinām, kādas ir mūsu tradīcijas – par tām tiek diezgan daudz runāts, un ļoti daudzi arī tās kopj. Un galu galā, ir gana daudz dažādu interpretāciju par to, kā patiesībā jāsvin saulgrieži. Manuprāt, to vislabāk zina pētnieki.»

Tādēļ «Lec, saulīte!» veidotāji šoreiz nerunās par tradīcijām, lai gan tās iestudējumā, protams, parādīšoties: «Neignorēsim faktus, ka saulgriežos ir ugunskuri, nakts pelde, vainagu vīšana, – tās ir lietas, kas arī mūsdienu cilvēkam, kurš brauc svinēt saulgriežus un Jāņus, nav svešas. Viņiem ir skaidrs, ka vainags ir jāuzpin un ka ugunskurs ir viens no svarīgākajiem rituāliem. Tomēr vairāk koncentrēsimies nevis uz tradīcijām, bet cilvēku – kas viņš ir, kādas ir attiecības šajā dienā un laikā pret dabu, viņa jūtas un sajūtas, izpausmes… Un, protams, uz mīlestību, jo, manuprāt, saulgrieži ir skaistākais mirklis, kad satikt savu otro pusīti un iemīlēties. Nezinu kāpēc, bet man tā šķiet.» Elmārs smej, ka neiztikšot arī bez papardes zieda, jo šis brīdis dabā ir arī ļoti enerģētiski piesātināts, viss ir pilnbriedā.

«Vīrietis un sieviete tajā brīdī ir diezgan gatavi. Tādēļ man liekas, ka no šā vārda, no dabas pilnbrieda, no seksualitātes nevajag baidīties. Man šķita, – tas ir centrs, pret kuru vajag atsperties, strādājot pie uzveduma. Un visi jau tāpat zina, kas šajā laikā notiek…»

Režisors teic – iespējams, tas skanēs mazliet naivi, taču uzveduma veidotāji mēģinās tieši un skaidri izstāstīt stāstu par pāri – Jāni un Līzi, kas būšot laikmetīga meitene un galīgi neatbildīs priekšstatiem par meiteni ar blondām bizītēm.

«Viņa būs karstasinīga latviešu meitene ar ugunsrudiem matiem un sarkanā kleitā. Turklāt man šķiet, ka pietiek tās latviešu Kristīnes ekspluatēt! Jo mums jau tie gēni ir sajaukušies tā, ka vairs reti kurš ir tīrs, īsts latvietis. Tādēļ mums ir ļoti daudz temperamentīgu sieviešu un ļoti atraktīvu vīriešu. Savukārt Jānis gan būs kā Jānis – tāds mūsdienīgs latviešu puisis.»

Salikt visu vienā veselumā

Savu devumu uzveduma veidošanā Elmārs raksturo šādi: «Kad tapa dejas, tad arī veicām korekcijas, jo komandā darbojas trīs fantastiski dažādi horeogrāfi – katrs ar savu izpratni un filozofiju pret deju, dzīvi un mākslu. Tādēļ man viņus vajadzēja salikt tādā vienā veselumā. Tas gan ir visu mūsu kopīgais, ne tikai mans uzdevums,» skaidro režisors, kurš ar horeogrāfu Jāni Ērgli tagad tiekoties teju katru otro dienu un apspriežot topošo uzvedumu, jo, kā saka Elmārs, «zināt, tas process ir diezgan sarežģīts. Uzvedumā piedalās liela masa – divi tūkstoši dejotāju, un tajā lielajā laukumā ir jārada dzīvība, loģistika, kā viņi pārvietosies. Tā ir diezgan liela matemātika – panākt, lai veidotos horeogrāfiskais zīmējums. Ir ļoti grūti šīs lietas apvienot.» Tā iemesla dēļ režisoram šī pirmā pieredze esot absolūti šokējoša, jo viņš ir sapratis, ka jārēķinās ne tikai ar dejotājiem, bet arī daudzām tehniskām lietām un ar masu pārvietošanu. «Paldies Dievam, ka ir horeogrāfi, kuri prot masu ļoti profesionāli pārvietot un dejotājus iedvesmot!»

Režisors neslēpj savu apbrīnu arī par viņu profesionalitāti, ko varējis novērtēt nesen Ķīpsalas izstāžu hallē notikušajos mēģinājumos: «Uzveduma dalībnieki ir tik profesionāli, un viņu līmenis ir tik augsts! Dejotāji tā prot saņemties un tik organizēti strādā. Biju pārsteigts par to, ka viņi zina, kur jāstāv un kas jādejo. Dejotāji tikai sanāk, un jau ir zīmējums, un viss notiek. Entuziasms, kas no viņiem strāvo, ir īsta vērtība!»

Tiesa, ar dalībniekiem režisoram neiznāk pārāk daudz komunicēt, savukārt horeogrāfi pret viņa idejām izturoties ļoti atvērti un brīvi: «Deju svētkos ir zināmi kanoni, ko nevari lauzt, kas ir jāievēro, un ir jāizdejo tas, kas jāizdejo.

Savukārt šeit ir lielāka brīvība – varam atļauties arī to, ko Deju svētkos nedarītu un ko varbūt nevajadzētu darīt. Tāpēc šeit varēsim padulloties.»

Noslēpums par papardes zieda meklēšanu

Kad jautāju, kā iepriekš sarunā pieminētā papardes zieda meklēšana notiks uz Mežaparka skatuves, Elmārs smejas un teic, ka visus noslēpumus pagaidām nevēloties atklāt. «Mēs drīzāk koncentrēsimies uz to, kā vīrietis meklē sievieti un sieviete meklē vīrieti, kā liktenis viņus saved kopā, kā rituāli dod iedvesmu, kā daba dod spēku savienoties, sasmelties šo enerģiju, savienoties un radīt…» To sakot, režisors vēlreiz akcentē, – nevajagot gaidīt, ka uzvedumā «Lec, saulīte!» būs tradīciju meklējumi. «Tā ir mūsu interpretācija un fantāzija par laikmetīgu cilvēku. Jo kas notiek tagad: mēs gribam svinēt Jāņus tautiski, uzvelkam tautastērpu, aizbraucam pie dabas un mēģinām saņemt to, ko piedāvā. Bet, ko vienā mājā piedāvā, to citā ne. Citur ir nopietnāk: citviet ir pirts, citviet – tikai danči. Tādēļ uzvedumam paņēmu to, ko vēlos saņemt, ko saprotu ar šiem svētkiem, kas man šķita interesantākais. Tā ir mūsu visu kopīga interpretācija, kurā izmantoju arī savu saulgriežu pieredzi.»

Savukārt kopā ar scenogrāfu Reini Suhanovu, kurš arī piedalās uzveduma veidošanā, Elmārs mēģinās parādīt tās sajūtas, kādas ir saulgriežu vai Jāņu rītā, kad visi gaida saulīti. «Tā ir rasa, vieglā migliņa… Mēģināsim šo sajūtu radīt vizuāli – ar gaismām. Kad redzi – jā, tā ir tā sajūta!» Vai tas izdošoties, pēc režisora teiktā, ir atkarīgs no vairākiem aspektiem – no tā, kāds saulgriežos būs laiks, kā viss saslēgsies kopā. «Tas ir ļoti komplicēts pasākums, jo pa dienu mums ir viens mēģinājums, viena caurlaide, un vakarā visu liekam kopā ģenerālmēģinājumā, kurā piedalās publika. Tikai tad redzēsim, kā tas viss strādā un kā publika redzēto uztvers.

Īstenībā tā var būt veiksme, kad varbūt piedzims lieta, ko nemaz nebiji paredzējis, un varbūt kaut kas, ko biji paredzējis, nenotiks.

Bet nevajag pārdzīvot, jo domāju, ka saulgriežu pasākuma sajūtas būs ļoti jaukas, labas un fantastiskas – kad divi tūkstoši cilvēku dejo ar absolūtu degsmi, skan Raimonda Tigula brīnišķīgā mūzika un spēlē «Auļi»… Manuprāt, «Lec, saulīte!» būs ļoti sirsnīgs, godīgs, brīvs un skaists notikums. Man par to nav nekādu šaubu!» Tādēļ režisors no sirds cer, ka nostrādās tās lietas, ko veidotāji uzvedumā salikuši. «Tas stāsts jau arī nav dramaturģija ar kaut kādiem notikumiem; tā vienkārši plūsma, vakars. Kādā intervijā jau teicu: tu atbrauc ar automašīnu pie draugiem sagaidīt Jāņus, esi sapucējies, atvedis cienastu, citi pazīstami, citi – nē, visi apmainās ar laipnībām… Tad sākas vakara nopietnā daļa ar rituāliem. Kad tie beidzas, ir tumšs un deg ugunskurs, sākas danči un izpriecas, cilvēks kļūst brīvāks, cits iet peldēties, cits – pirtī, vārdu sakot, sākas ālēšanās. Cits mēģina koķetēt ar meiteni… Un tad nāk tas fantastiskais rīts… Kāds varbūt jau guļ, lai gan – latvieši tomēr saullēktu sagaida. Tas ir brīdis ar klusumu, fantastiskām vibrācijām, kad vari paņemt aiz rokas savu meiteni un sagaidīt saullēktu,» Elmārs vizualizē saulgriežu rītu un pasmejas – veidojot šo uzvedumu, izrādījies, ka pats esot liels romantiķis.

«Mēs vienmēr radām idejas un tad sakām – ārprāts, tas ir banāli, šo labāk nevajag! Bet patiesībā tās ir vienkāršas lietas, kas padarītas par banalitātēm.

Nekas jau nevar būt banāls, un mīlestība nekādā gadījumā nevar būt banāla,» rezumē Elmārs, akcentējot – kādēļ gan nevarot būt līgo romantika? «Ak jā, uzvedumā būs ļoti daudz amzierēšanās un koķetērijas, vīrieši izrādīsies... Nu tā otrā daļa būs diezgan dulla,» režisors vēl atklāj. «Pats biju uzkāpis Lielās estrādes pašā augšā, kur šoreiz sēdēs skatītāji, un man radās sajūta, ka cilvēki uzvedumu varēs vērot kā no putna lidojuma vai jumta, skatīties, kā latvju tauta svin svētkus, un saprast – es arī gribu visā tajā procesā būt iekšā! Tādēļ pēc pasākuma viņš varēs aizbraukt mājās un Līgonaktī pats mesties iekšā tajās dullībās… Ja ne šogad, tad nākamgad.» Par to, ka arī pašam saulgriežus šogad nāksies pavadīt Mežaparkā, Elmārs Seņkovs neskumst, jo arī šajās dienās mēģinās notvert īstās saulgriežu sajūtas.

Biļetes uz 21. un 22. jūnija deju uzvedumu «Lec, saulīte!» var iegādāties «Biļešu servisa» kasēs un internetā, kā arī kultūras vasarnīcā «Esplanāde 2014» par 10–35 eiro.