Dzīve kopmītnēs kā studentu gados un došanās mājās reizi mēnesī ir ikdiena daudziem pirmspensijas vecuma cilvēkiem no Latvijas mazpilsētām. Šie cilvēki spiesti doties «ekonomiskajā trimdā» no laukiem uz Rīgu, jo mazpilsētās darbu nav iespējams atrast, vēsta raidījums «Panorāma».
Ļoti daudz cilvēku Rīgā strādā smagu darbu un visu nopelnīto naudu ved ģimenei, kurā nereti ir vienīgie pelnītāji.
Valdeķu ielas veikalā «Maxima» Ziepniekkalnā šādas pārdevējas ir divas – abas ieradušās Rīgā viena iemesla dēļ, bet pilnīgi atšķirīgām sajūtām.
Ligita Orlova un Solveiga Lisovska abas ir no mazām Latvijas pilsētām, kur nav varējušas atrast darbu, tādēļ bijušas spiestas atstāt mājās bērnu, un viss Rīgā nopelnītais tiek mājās palicējiem.
Darbu nav izdevies atrast tādēļ, ka padomju laikā iegūtā izglītība vairs nederēja, tādēļ Solveiga palika bez darba, un laukos to nav iespējams atrast.
Viņa ir bērnudārza audzinātāja. Pēc bezdarba perioda viņa bija gatava strādāt vienalga kur. Bijušie audzēkņi, ieraugot viņu otrā Latvijas malā un pie tam vēl kasē, brīnās.
«Sveicinās, tā nu mēs runājamies ar audzēkņiem, kuri jau lieli izauguši,» saka Solveiga.
Arī pilsētas ritms vienai patīk, bet otru dzen izmisumā. Ligita atzīst, ka viņu «vilka» uz Rīgu.
«Te ir darbs, labāk maksā. Te ir veikali,» viņa skaidro.
Savukārt Solveiga saka, ka labprāt paliktu laukos, jo «tur ir cits gaiss un daba».
Darbu tuvākās pilsētās viņas nemeklē, jo tad visa nopelnītā nauda tiktu iztērēta autobusa biļetēs vai īrējot kādu mitekli.
Uzņēmums «Maxima» saviem darbiniekiem apmaksā vietu kopmītnē. Solveigai kopmītne ir tuvu darbam, atrodas vien dažus simtus metru tālāk.
Tā gan nav sava istaba, tā ir tikai sava gulta. Dažās istabās dzīvo trīs, citās – četri pieci cilvēki.
Lai gan hostelī ir arī virtuve, neko īpaši Solveiga negatavo – tam neatliek laika. Tāpat Solveiga norāda, ka, ja būtu iespējams, viņa labprāt strādātu un dzīvotu tuvāk mājām, taču apstākļi viņu spiež dzīvot «ekonomiskajā trimdā».
