Prasībās pēc izglītības mūsu sabiedrība ir pretrunīga. No vienas puses mēs gribam, lai mūsu skolas beidz cilvēki, kuri prot risināt sarežģīta problēmas. No otras - tiklīdz skolēniem tiek uzdots kāds grūtāks uzdevums, sabiedrība satraucas. Tā esot bērnu mocīšana. Tomēr pastāv problēmas, kuru nerisināšana vai aplama risināšana palielina skolēniem uzlikto nastu.
Vairākums pedagogu- amatieri
Iedomājieties ainu: jūs atvedat slimnieku pie ķirurga, bet viņš jums pavēsta: «Es nezinu, kas tam slimniekam kaiš. Iegriezīsim viņam vienā vietā, iegriezīsim citā- gan jau kaut kas atradīsies!» Jūs noteikti izteiksiet sašutumu un atzīsiet, ka ārsts nav profesionālis. Tajā pašā laikā mūsu valstī jau paaudzēm tiek pieņemts, ka zināšanas pedagoģijā nav nozīmīgas un skolā var strādāt arī tie, kas pedagoģiju nemaz nav mācījušies.
Latvijas pirmajā neatkarības posmā (1918-1940) skolotāju izglītošanai tika izveidot vairāki skolotāju institūti. To mācību programmas centrā bija pedagoģija. Skolotāju institūtu izglītību gan neatzina par augstāko izglītību, tomēr prasības bija augstas un skolotājs bija cienījama profesija. Okupācijas gados (1940- 1991) skolotāju institūtu sistēma tika likvidēta. Tās vietā gan saglabājās divi pedagoģiskie institūti. Tomēr tie nepiedāvāja visus skolām vajadzīgos speciālistus, tāpēc Latvijas Universitātē daudzās specialitātēs kā papildinājumu ieviesa pedagoģijas kursu. Princips, ka skolotāju izglītībā vispirms jāapgūst pedagoģija un tikai tad kāda priekšmeta saturs, tika nomainīts ar principu, ka pedagoģija ir tikai piedeva kādai «īstajai» specialitātei. Šādos apstākļos pedagoģijas kurss tika vienkāršots. Tā kā komunistu pedagoģijai vairāk atspoguļoja to, ko vēlējās politiskā elite, pedagoģija kļuva arī stipri teorētiska un maz risināja praktiskas problēmas.
Maksājot niecīgas algas un īstenojot nepārdomātus eksperimentus (piemēram, tā saukto «vispārējo vidējo izglītību»), komunisti neglābjami sagrāva skolotāja profesijas prestižu. Līdz ar to pēc komunisma sabrukuma pedagoģija daudzās augstskolās faktiski tika atzīta par kaut ko marginālu. Pedagoģiskie institūti steidzīgi mainīja nosaukumus, lai varētu vairāk pelnīt. Universitāte samazināja, vai pat likvidēja tās programmas, kurās tika apgūta arī pedagoģija.
Kādas tad ir sekas? Var teikt tā. Par «īstiem» pedagogiem pie mums vairāk vai mazāk ir mācījušies tie, kas apguvuši pirmsskolas un sākumskolas skolotāja profesiju. Pārējie ir labāk vai sliktāk sagatavoti amatieri. Tomēr galvenais zaudējums visos šajos procesos ir tas, ka pazaudēta ir pedagoģiskā domāšana. Tie, kuri saucas par pedagogiem, ne vienmēr prot veidot tādu mācību procesu, kas ir piemērots skolēniem. Tas arī rada skolēniem lieku slodzi un pārpūli. Tas arī līdzinās graizīšanai kur pagadās.
Kas tad īsti ir pedagoga uzdevums? Pedagoga uzdevums ir izstrādāt jums piemērotu pakāpenisku sistēmu, kā soli pa solim jūs varat nonāk pie iecerētā mērķa. Diemžēl mums nav daudz pedagogu, kuri to var arī paveikt.
Īpaši daudz pārmetumu par bērnu pārslodzi jādzird matemātikas un dabaszinātņu pārstāvjiem. Šajās nozarēs galvenā problēma ir tā, ka matemātiķi un dabaszinātnieki nav radījuši skolēna vecuma posmiem piemērotu pakāpenisku mācību sistēmu. Vēl arvien dominē uzskats, ka galvenais ir veidot «zinātniski korektus» mācību materiālus (tajā skaitā mācību grāmatas), nerūpējoties par to, vai tie ir skolēniem un mācību procesam piemēroti. Te vēl arvien darbojas komunistu laikā radītā sistēma, ka galvenais ir zinātne, bet pedagoģija ir tikai piedeva. Pirms vairākiem gadiem Izglītības un zinātnes ministrijā šo priekšmetu pilnveidošanai tika īstenots miljoniem vērts Eiropas projekts. Reklāma bija skaļa. Tomēr izskatās, ka nauda tika iztērēta, bet sistēma radīta netika.
Diskutējamie virzieni
Arī izglītības koncepcijas bieži tiek izstrādātas amatieriski. Lūk, dažas tendences, kuras varētu uzskatīt par visai diskutablām.
Ignorējam pamatzināšanas. Lai iemācītos lasīt, jāpazīst burti. Lai varētu risināt ķīmijas uzdevumus, jāzina ķīmijas simboli. Lai izprastu vēsturi, jāorientējas galveno norišu izvietojumā vēsturiskajā laikā un telpā. Katrai zinībai ir savi pamatkomponenti, bez kuru apguves grūti virzīties tālāk. Mūsdienu digitālās tehnoloģijas un viegli pieejamās datu plūsmas rada cilvēkam ilūziju, ka šīs pamatzināšanas nav svarīgas. Tūlīt jāķeras pie «lielām lietām». Tomēr piemēri no dzīves liecina, ka tieši pamatjēdzienu un pamatkoncepciju lietojumā mūsdienu cilvēki pieļauj lielākās kļūdas. Jā, aprēķinus var veikt uz kalkulatora. Bet tikai tad, ja cilvēkam galvā būs izpratne par skaitļu pasauli, viņš pateiks, vai kalkulatora dotais aprēķins ir pareizs, vai arī, ievadot datus, ir pieļauta kļūda. Īpaši pamatskolā būtu muļķīgi steigties ar «augstajām matērijām». Jo lēnāk un pamatīgāk, jo labāk.
Nost ar sistēmām? Plānojot mācību priekšmetu, pedagogi parasti pievērš uzmanību tam, lai skolēnu apziņā veidotos sistēmisks priekšstats par šo zinātnes nozari vai apcerēto parādību. Pēdējā laikā bieži izskan apgalvojumi, ka sistēmiskums nav vajadzīgs. Skolēniem tikai jādod uzdevumi un viņi paši izveidos sistēmas. Ir pat gudrinieki, kuri iesaka skolās likvidēt mācību priekšmetus un aizstāt tos ar moduļiem vai ko tamlīdzīgu. Jaunās mācību grāmatas dažās valstīs ir pārvērstas par materiālu un uzdevumu sajaukumu. Autora teksta, kas kaut ko skaidrotu un sistematizētu, tajās ir maz vai nav nemaz. Bet arī šāda pieeja rada problēmas. Ja mēs nerādām skolēnam sistēmas, mēs nemācam viņu loģiski domāt un apgrūtinām orientāciju zināšanu straumē. Bez tā jebkuru problēmu risināšana iznāks samocīta. Mācību priekšmetus var integrēt sākumskolā, kur bērni vairāk mācās vērot pasauli, un vidusskolā, kur zināšanas tiek specializētas. Pamatskolai sistēmas apguve ir svarīga.
Teātris paliek teātris! Mūsdienu cilvēks pārsvarā saskaras ar vizuālu informāciju. To viņš uztver ātri un viegli. Ne velti pastāv teiciens: «Labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt!» Tajā pašā laikā mūsu zināšanas ir noformulētas vārdos. Es zinu tad, ja par kādu parādību varu pastāstīt, izmantojot tai atbilstošus vārdus (jēdzienus). Viena no diskutablajām tendencēm mūsdienu skolās ir vizuālās informācijas lomas pārspīlēšana. Pastāv pat vesela programma, kas tās pašas dabas zinātnes cenšas pasniegt kā teātra izrādi. Valsts izglītības satura centra materiālos lasām, ka «filma» ir kļuvusi par mācību metodi. Digitālajos materiālos bieži ir tikai ilustrācijas. Neviena komentāra. Un te nu skolēnam sākas smaga problēma. Kā lai pastāsta par attēlā redzamo dinozauru, ja viņam nav izveidojies vajadzīgais jēdzienu krājums? Protams, izrāde var palielināt interesi. Tomēr jautājums paliek: vai tā kaut ko māca?
Galvenais- lai labi skan! Biznesā daudz nosaka reklāmas. Arī izglītības sistēmā sāk dominēt reklāmu mīti. No pedagoģijas zinātnes viedokļa nav tāda brīnumzālītes, kas dažu dienu laikā ļautu apgūt angļu vai kādu citu valodu. Augstskolas diploms negarantē, ka nākamajā dienā pēc tās pabeigšanas tu iegūsi vislabāko darbu un kļūsi par miljonāru. Jaunie mācību standarti, ko tagad sola Izglītības un zinātnes ministrija, nebūs zāles pret visām vainām. Savā ziņā reklāmu veidotāji paši sev iešauj kājās. Nesagaidījuši solīto, cilvēki jūtas vīlušies un iestādes, kas reklāmu izmantojušas, uzskata par krāpniekiem.
Atpakaļ pie dabiskā? Jā!
Kā panākt, lai skolēni «cieš» mazāk? Varbūt jāsāk ar atgriešanos pie elementāriem pedagoģijas principiem. Darbojamies pakāpeniski, sistēmiski, runājam skolēniem saprotamā valodā. Nesteidzamies. Mudinām skolēnu saskatīt, kāpēc tās vai citas zināšanas var noderēt tieši viņam. Vispirms mācam visu darīt savā prātā un ar savām rokām, tad varam mācīt izmantot tehniku kā palīgu.
Tomēr lielākais apvērsums būtu, ja tiktu atzīts, ka arī pedagoģija ir specialitāte, kas prasa noteiktas zināšanas un talantus. Cilvēkus, kas prot šajā jomā strādāt, kam ir ķēriens un panākumi, nevajadzētu zaudēt ne zemo algu, ne negatīvās attieksmes dēļ.