Atklāta saruna ar bēgli no Afganistānas: Par šausmām, bēgļa gaitām un Latviju

Portāls «Apollo» uz interviju aicināja 21 gadu veco Rešadu. Viņš ir no Afganistānas, bet jau piecus mēnešus par savām mājām sauc Latviju. Jaunais puisis nebaidās mūsu zemi saukt par savējo, sakot, ka ir laimīgs.

Satiekot Rešadu, uzreiz ir skaidrs – puisis ir ārvalstnieks, pat neapzinoties pirmā domā galvā – musulmanis. Tā ir patiesība, un šādus novērojumus raduši arī cilvēki uz ielas, kas Rešadam veltījuši ne vienu vien neizpratnes pilnu skatienu. Neskatoties uz to, puisis sauc latviešu tautu par draudzīgu, pat «iedegdamies» par mūsu tautas sirsnību.

Bēgot no nāves, rod laimi Latvijā

Rešads no Afganistānas uz Latviju pārbēdzis pirms pieciem mēnešiem. Pārāk daudz problēmu puiša dzimtenē likušas pamest ģimeni un sākt jaunu dzīvi valstī, par kuras eksistenci nekad iepriekš pat nebija nojautis.

«Šeit nokļuvu, jo Talibu kaujinieki gribēja piespiest mani strādāt viņu labā. Viņiem vajag jaunus puišus, un, tā kā esmu 21 gadu vecs, biju mērķis,» stāsta Rešads. Viņš atzīst, ka dzīvībai briesmas draud joprojām, ja vien viņu atrastu...

Jautājot, kāpēc tieši Latvija, Rešads atbildi nerod. Viņš iepriekš nav zinājis, uz kurieni dodas. Mērķis bija Eiropa, bet valsts neesot bijusi svarīga. «Es kopā ar citiem bēgļiem Latvijas teritorijā nokļuvu caur mežu. Tur mūs sagaidīja policija, un tikai tad uzzināju, ka esmu nokļuvis Latvijā. Man pirms tam nebija ne jausmas, kas šī ir par valsti, es pat nezināju, ka tāda Latvija eksistē,» viņš stāsta.

Uz jautājumu, cik ilgi viņš Latvijā gribētu uzturēties, Rešads atbild nekavējoties : «Visu dzīvi!» Lai gan viņa ģimene palikusi Afganistānā, puisis ir samierinājies ar domu, ka nekad vairs viņus nesatiks.

«Mana ģimene dzīvo Afganistānā. Viņiem briesmas nedraud, jo tēvs ir vecs vīrs, Talibu kaujiniekiem viņš vairs nav noderīgs, bet mani trīs brāļi ir pārāk jauni - viņiem ir tikai septiņi, deviņi un 12 gadi. Tikai es biju kaujiniekiem vajadzīgs,» atzīst Rešads.

Aukstums nebiedē

Rešadam Latvijā patīk. Viņš stāsta, ka sākumā bijis grūti pierast pie aukstuma, taču tas noteikti nav šķērslis, lai šeit paliktu. Arī citas Eiropas valstis viņu nesaista. Iegūstot alternatīvo statusu Latvijā, Rešads mūsu mājas sauc arī par savējām.

«Man patīk latvieši. Viņi ir ļoti sirsnīgi un laipni cilvēki, arī ļoti draudzīgi. Tā kā es runāju gan krievu, gan angļu valodā, man nav bijušas problēmas šajā valstī. Tie bēgļi, kas nerunā nevienā starptautiskā valodā, varbūt domā, ka latvieši ir noraidoši, jo neprot ar viņiem komunicēt.»

Jautājot par kultūras atšķirībām, Rešads atzīst, ka lielākā atšķirība ir reliģija. «Esmu musulmanis, bet Latvija ir lielākoties kristiešu zeme, bet es cienu kristiešus. Tā ir jūsu ticība.» Viņš gan stāsta, ka savu ticību nemainītu tādēļ vien, ka visi viņa senči bijuši musulmaņi, taču Rešads uzsver, ka nav tāds musulmanis, kādu Eiropa ieraudzīja Jaungada naktī Ķelnē.

Runājot par atšķirībām, puisis aizrautīgi stāsta par svētkiem, kādus piedzīvojis Latvijā. Ziemassvētki un Jaunais gads viņam bijis kas jauns. Afganistānā šos svētkus nesvinēja, tieši Latvija viņam iemācīja, ko patiesībā nozīmē priecāties.

Latviski lasa, valodu neuztver kā sarežģītu

Lai dzīvotu Latvijā visu dzīvi, Rešads saprot, ka viņam jāveido šajā valstī gan attiecības, gan karjera. Lielākais šķērslis šobrīd esot valoda, bet neskatoties uz to, Rešads ir apņēmības pilns to iemācīties.

«Man ir divas grāmatas latviešu valodā, bet es īsti neprotu tās tulkot, tikai studēju vārdus, rakstību. Bet es zinu latviešu ciparus, protu pateikt – «labdien», «labrīt», «kā tevi sauc» un šādas vienkāršas frāzes. Es nedomāju, ka jūsu valoda ir sarežģīta, vienkārši pašlaik man nav skolotāja, kas to palīdzētu iemācīties. Bet es to vēlos, jo, ja plānoju šeit dzīvot, tad man jārunā latviski, tāpat, lai atrastu darbu ir jāzina latviešu valoda.»

Vaicājot par nākotnes plāniem, Rešads pastāsta, ka ļoti gribētu mācīties universitātē. Puisis ir pabeidzis vidusskolu Afganistānā, bet tālākas studijas tur diemžēl neesot bijušas iespējamas. Viņš vienmēr ir vēlējies kļūt par mediķi, un ir cerību pilns, ka Latvijā pēc pāris gadiem viņa sapnis piepildīsies.

Arī puiša ģimene ir izglītota, tēvs pabeidzis universitāti kā inženieris, bet mātei ir 12 klašu izglītība. Puisim jau no bērnības mācīta krievu valoda, jo tēva uzskats bijis stingrs – šī valoda dzīvē noderēs. Un ne velti - Rešads Latvijā galvenokārt patlaban komunicē krieviski.

Notikumi Ķelnē šokējuši arī viņu

Kamēr Latvijā izteiktu naidu un negatīvismu Rešads neesot izjutis, viņš sekojis līdzi notikumiem arī citās Eiropas valstīs. Puisis izprot niknumu un dusmas, kādas pauž eiropieši, jo ir skaidrs - tas, kas notika Jaungada naktī Ķelnē, bija ārpus visiem sabiedrības normu rāmjiem.

Rešads ir pārliecināts – eiropieši nav vainīgi. Tās ir dusmas un niknums, ko pauž no kara aizbēgušie. Viņi savā dzīvē nav redzējuši neko citādāku...Tas ir vienīgais skaidrojums, ko puisis var rast. Viņš gan vairākkārt pauž neizpratni par to, kas notika Ķelnē, pazemīgi atvainojoties to musulmaņu vārdā, kuri iedvesa bailes Eiropas sievietēs.

«Man ir kauns, jo esmu musulmanis, un arī tie, kas uzbruka sievietēm Ķelnē, bija musulmaņi. Varbūt tas ir tāpēc, ka cilvēki no kara skartajām zemēm nav pārāk izglītoti, un ir atšķirība, kā cilvēki dzīvo Eiropā un kā Afganistānā vai citur,» atzīst Rešads.

Daudz izskanējusi informācija arī par to, ka musulmaņu vīrieši pieraduši redzēt citādākas sievietes, proti, tērptas hidžābā, kur viss ķermenis ir nosegts, virzot to kā vienu no iemesliem, kāpēc uzbrukts eiropietēm. Rešads gan nav pārāk drošs par šādu scenāriju. Viņš stāsta, ka arī Afganistānā ne visas sievietes staigā tērpušās ķermeni nosedzošā apģērbā, tā kā tas nevarētu būt izskaidrojums neadekvātajai rīcībai.

www.beglis.lv