Kaitīgāk ir sapņot par desu, nekā to ēst. Ēdiens kā enerģijas avots vai kaitīgs ieradums? (16)

Man kā psihologam un psihoterapeitam, diezgan interesants liekas ēdiena fenomens kā paradokss mūsdienu kultūrā. No vienas puses, visiem ir skaidrs, pat acīmredzams, ka pārtika ir dzīvības avots visām dzīvajām būtnēm, tā ir nepieciešama sākot no vienšūņiem līdz pat vaļiem. Cilvēce ir veikusi vairākus sociālus centienus, lai nodrošinātu katra pasaules cilvēka piekļuvi pārtikai. Mani piesaista tādu reliģisku kustību filozofija kā Harē Krišnas vai kristiešu kustības, cenšoties panākt, lai desmit kilometru rādiusā no viņu kopienām neviens cilvēks nebūtu badā. Mūsdienu pasaulē, viens no nāves briesmīgākajiem veidiem ir nomirt no bada. Līdz šim, ar grūtībām spēju saprast, kā vēl šodien Āfrikā bērni mirst pat nepaspējot pabeigt maltīti. Šī ir viena no «pārtikas» pusēm.

No otras puses, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, pārtika ir «inde», tā ir nežēlīga. Mūsdienu dietologi un medicīna cīnās ar lielāko ienaidnieku mūsu veselībai, ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Iepazīstoties ar vairākiem rakstiem par pārtikas briesmīgo ietekmi uz mūsu organismu, šķiet, ka mēs paši tiecamies uz ilgtermiņa pašnāvību, uzturā lietojot ātrās uzkodas, nekvalitatīvus gaļas izstrādājumus, kukurūzu, zirņus izskalojot ar vīnu vai Coca-Cola dzērienu. Īsāk sakot, lielākā daļa lielveikala piedāvāto produkti ir kaitīgi. Šis arī ir viens no paradoksālajām robežām, starp ēdienu kā barības avotu un pārtiku kā kaitīgu un nāvējošu ieradumu.

Vēl viens ēdiena paradokss ir tāds, ka tas ir tikai un vienīgi vitamīnu avots, tauku, olbaltumvielu, ogļhidrātu un tā turpinot. Pārtika arī ir mīlestības izteiksmes līdzeklis, veids, kā iegūt garīgo un estētisko baudījumu. Mūsu senči, kuri ir izbaudījuši uz savas ādas, kas ir bads, bieži vien mūs baro ar kotletēm, ievārījumiem, pīrāgiem un visu, kas ir kaitīgi mūsu organismam, turklāt vēlāk atspoguļojas uz mūsu veselību. Ne jau vēlme padarīt mūs smagākus un lielākus vai paaugstināt mūsu holesterīna līmeni viņus mudina tā rīkoties, bet tas ir veids, kā viņi izsaka savu mīlestību un pieķeršanos. Kam kara vai deficīta laikā ir vajadzīgs vārds «mīlestība»? Vispiemērotākais vārds šādā laikā ir «ēdiens». Taču šos vārdus izsaka ne tikai tie, kas pārdzīvojuši grūtības un sociālās kataklizmas, bet arī tie, kas visu savu dzīvi ir pavadījuši pārticībā un greznībā. Michelin balvas ieguvēji, pasaules labākie pavāri, pagatavojot savus kulinārijas šedevrus, tādejādi izrādot cildenumu pret saviem klientiem un pret savu darbu, pasniedzot pīli Bordo vīna mērcē un klusām novērojot, kā klientiem uzplaukst dzirksts acīs no sajūsmas.

Ja uzņēmums vēlas paust nicinājumu un necieņu pret saviem klientiem, pārtika kļūst formāla un vienmuļa. Tas ir viss, kas daļai sabiedrības nepieciešams, ne jau mīlestība. Mēs vienmēr spējam precīzi atšķirt maltīti, kas pagatavota ar mīlestību un cieņu vai bez tās.

Vēl viens ēdiena aspekts ir tāds, ka tas sastāda mūsu individuālās un kultūras atšķirības. Tas raksturo mūsu attieksmi pret sevi un citu kultūru pārstāvjiem. Man ļoti patīk viens vienkāršs triks, kuri bieži parādu saviem draugiem un kolēģiem, kas piekopj nežēlīgu cīņu par veselīgu dzīvesveidu.

Pirmā aktivitāte: Es iegādājos hamburgeru un uzaicinu savu kareivīgo draugu. Nav grūti iedomāties, ko viņš man stāsta, ka tas ir neveselīgs amerikāņu ēdiens, kas noved pie aptaukošanās un vieglas nāves. Protams viņš atsakās.

Otrā aktivitāte: Es noņemu no hamburgera virsējo maizes kārtu, brīnumainā kārtā šo ēdienu pārvēršot par vecmāmiņas maizi ar kotleti pa virsu, ko varētu dēvēt par veselīgu, kalorijām pilnu maltīti. Mana vecmāmiņa taču nebaros mani ar neveselīgu ēdienu, pretēji ātro ēdienu restorāna «ļaunajiem» pavāriem. Šādā veidā, caur ēdienu, mēs varam sevi identificēt ar konkrētu kultūru, kas mums palīdz satikt svešus cilvēkus, uzlabot ar viņiem attiecības un iemācīties uzticēties.

Viens no svarīgākajiem rituāliem izveidojot draudzīgas attiecības, ir veicot kopīgas maltītes, kas mūsdienās ir kļuvis par vienu no diplomātijas instrumentiem. Vēl viena no svarīgākajām ēdiena funkcijām, ir laika strukturēšana, tā kā mums svarīgi dienu dalīt brokastīs, pusdienās un vakariņās. Šāda laika strukturēšana ne vienmēr bijusi raksturīga cilvēkiem, pateicoties sociālajiem ieguvumiem, ko izmantojam ikdienā. No vienas puses, mums vienkārši ir ēdiens, no otras puses, mums ir darbs, strukturējot to tieši pēc šāda veida, dalot dienu uz pusēm, pirms pusdienlaika un pēc.

Apskatot ēdienu no psiholoģiskā skatījuma, varu pateikt, ka tas nav noslēpums, ka ne vienmēr vēlamies ēst. Tas ir fakts, ka smalkās emocijas, kas ziņo mums par bada sajūtu organismā, ļoti līdzinās tām sajūtām, kas ziņo mums par citām vajadzībām. Bieži vien, tās ir emocijas, kas izrāda vajadzību pēc agresijas vai prieka trūkumu. Gan pirmajā, gan otrajā gadījumā, cilvēki, tā vietā, lai izrādītu savu neapmierinātību, jūt bada sajūtu. Turklāt, vieglāk iztukšot konfekšu kārbu, nekā pārrunāt savas emocijas ar tuviem cilvēkiem. Šis fenomens, pēc manām domām, ir kļuvis par lielāko ienaidnieku mums pašiem, kas mūs piespiež aizpildīt muti ar ēdienu, neatrisinot savu iekšējo pasauli.

Manuprāt, kaitīgāk sapņot par desu, nekā to ēst. Tēma par veselīgu dzīvesveidu vai neveselīgu ēdienu, bieži mūs noved pie stresa, nākotnē tas var novest pie fizioloģiskām un psiholoģiskiem problēmām. Domāju, ka vajadzētu sakopot sava domas un jākoncentrējas ne tikai uz veselīgu ēdienu, bet spējām atšķirt savas izjūtas un ēst tad, kad tas ir nepieciešams, pārdzīvot tad, kad gribas pārdzīvot, mīlēt, tad, kad gribas mīlēt.