Par to, kas notika 1918.gada 18.novembrī, šķiet, Latvijā nezina tikai retais. Šajā dienā tika dibināta Latvijas valsts, un šodien svinam 98.gadadienu kopš šī notikuma. Tikai retais aizdomājas, kas notika pēdējās dienās pirms Latvijas dibināšanas, jo mūsu valsts dzima tieši nedēļu pēc Pirmā pasaules kara beigām. Par notikumiem, noskaņojumu un to, kas notika īsi pirms Latvijas dibināšanas, sarunā ar portālu «Apollo» atklāja Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītāja Barba Ekmane.
Vienīgā fotogrāfija, 1918. gada 18. novembris. Foto: Vilis Rīdzenieks pic.twitter.com/l80CDBQRKU
— Latvijas vēsture (@VestureLV) October 5, 2013
1918.gada novembris iegāja pasaules vēsturē ar to, ka tieši šajā mēnesī, precīzāk, 11.novembrī noslēdzās tolaik asiņainākais karš – Pirmais pasaules karš. Latvijas teritorijā šajā laikā atradās vācu okupācijas spēki, taču situācija bija pietiekami labvēlīga, lai veiksmīgi noslēgtu nozīmīgu procesu – dibinātu Latvijas valsti.
Ekmane stāsta, ka oficiāli šajā brīdī – no 11.-18.novembrim Latvijas teritorija atrodas vācu okupācijas zonā, un Kompjeņas pamiera līgumā ir atrunāti šie jautājumi, kas notiek ar šīm teritorijām, kuras ir okupējusi vācu armija.
«Attiecībā uz Baltiju bija paredzēts, ka vācu armija paliek šeit līdz sabiedroto valstu atļaujai pamest šo teritoriju. Vācijas armijas uzdevums bija aizsargāt šīs teritorijas no tām briesmām, kas nāk no bijušās Krievijas impērijas, no boļševiku varas, kad vācu armijai ir jāturpina aizstāvēt šīs teritorijas,» stāsta vēsturniece.
Viņa norāda, ka no juridiskā viedokļa pārvaldība šajā teritorijā joprojām bija vācu okupācijas iestāžu rokās. Oficiālu dokumentu, kas mainītu statusu, nav bijuši, taču neatkarības process gan ir sācies, taču Latvija šajā brīdī ir bijusī Krievijas impērijas daļa, kuru okupējusi Vācija.
Par varas tukšumu runāt gan nav iemesla, jo Latvijas teritorijā notiekošie procesi bija līdzīgi tiem, kas notika mūsu reģionā un Eiropā, veidojoties jaunām valstīm.
«Sabruka ne tikai Krievijas impērija, sabruka arī Austroungārijas impērija un Turku – Osmaņu impērija. Būtībā jaunu valstu veidošanās ir procesā visu 1918.gadu. Lietuva un Igaunija savu neatkarību ir pasludinājušas attiecīgi jau 1918.gada janvārī un februārī – arī vācu okupācijas apstākļos. Tas ir process, kuram tanī brīdī ļauj notikt,» skaidro Ekmane.
Šajā brīdī Latvijā ir dažādu līmeņu ievēlētas pašvaldības, tā saucamās Zemes padomes, kas ir Kurzemes Zemes padome, Vidzemes Zemes padome, kurām ir tautas dotas, leģitīmas tiesības lemt. Tāpat 1917.gadā daudzviet Latvijas teritorijā ir notikušas pašvaldību vēlēšanas, tādēļ nevar teikt, ka šeit būtu bijis kāds absolūts varas vakuums no vietējās varas viedokļa.
«Pirms 1917.gadā ienāca vācu okupācijas spēki Vidzemē, kas bija pēdējā vācu ofensīva Vidzemē, šeit notika dažāda līmeņa vēlēšanas. Attiecīgi, tie politiskie spēki, kuri piedalījās šajās vēlēšanās, viņi bija aktīvi arī visu 1918.gadu, vairāk vai mazāk legāli – tas ir cits jautājums.
Viņi darbojās un to, ka tas [valsts pasludināšanas] process notiks arī Latvijā, līdzīgi kā Lietuvā un Igaunijā gada sākumā, tas jau tāpat bija skaidrs,» saka Ekmane.
Viņa norāda, ka arī Landrāti, kas bija vācbaltiešu organizācijas, kuras mēģināja «bīdīt» savus projektus, kādai šeit jābūt valstij.
«Kamēr «svaru kausi» vēl nebija nosvērušies uz vienu vai otru pusi, tas bija aktīvs process, kurā piedalījās dažādi spēki, kuri mēģināja virzīt savas idejas, kādai šai teritorijai ir jābūt – vai nu tai jābūt orientētai uz Vāciju, kāda nu tā būs pēc kara, vai nu jābūt orientētai uz Krieviju, neraugoties uz to, kāda tā būs pēc visām nekārtībām, vai nu, sadarbojoties ar sabiedrotajiem, jābūt neatkarīgai valstij. Tie spēki šajā brīdī bija daudz, un situācija mainījās pa dienām,» saka vēsturniece.
Jautāta, kādēļ Lietuvai un Igaunijai savas valstis izdevās proklamēt jau 1918.gada sākumā, Ekmane atbild, ka iemesls tam ir vienkāršs – Latvija 1918.gada sākumposmā bija sadalīta.
«Daugava sadalīja Latviju divās daļās – vācu okupētajā zonā, kā arī krievu kontrolētajā zonā. Ir ļoti sarežģīti kaut ko izdarīt, ja teritorija ir sadalīta divās daļās. Lietuvā viss bija vienkāršāk – visa teritorija atradās vācu okupācijas zonā. Viņi pasludināja neatkarību, bet nekas tālāk arī nenotika, jo vācu varasiestādes vienkārši neatzina šo neatkarības procesu. Latvijas gadījumā daļa sabiedrisko darbinieku atradās vācu zonā, bet citi – bēgļu gaitās Krievijā. Kamēr viņi varēja sanākt kopā, bija jāsagaida vienoto iespēju, lai to varētu izdarīt,» skaidro vēsturniece.
Pēdējā nedēļā pirms Latvijas valsts dibināšanas notika ļoti aktīvi cilvēku mēģinājumi organizēties, cik par šo laika posmu var spriest pēc preses. Organizēšanās notika ne tik daudz pēc politiskajiem uzskatiem, bet gan pēc nodarbošanās.
«Tās ir profesionālās organizācijas – skolotāji, bijušie karavīri, kuri nāk.. Tiek izsludinātas sapulces: «Tad un tad, tikos un tikos tiek aicināti visi vietējie zemnieki, lauksaimniecības kooperatīvu darbinieki...» Būtībā, notiek mēģinājumi veidot organizācijas nevis tīri politiskas, bet gan veidot tīri pēc nodarbošanās. Tie meklējumi, kā būs tālāk, protams, ir. Ir skaidrs, ka kaut kam ir jābūt un kaut kam ir jāmainās. Sabiedrības aktivizēšanas – tas ir raksturo šo periodu, kad ikviens, kam ir interese, to dara. Protams, ka daudziem šis ir laiks, kad jādomā, kā izdzīvot. Ko nozīmē četru gadu kara laiks? Tās ir sociālās problēmas, tā pati pārtika. Ļoti daudz trūcīgo, kuriem iztikt palīdz kartiņu sistēma, kad kaut ko var nopirkt lētāk. Daudziem tajā laikā bija cīņa par izdzīvošanu,» saka Ekmane.
Runājot par politiskajiem spēkiem, kuriem bija gods dibināt Latvijas valsti, Ekmane ironizē, ka
«latviešiem laikam ir viena iezīme – kur divi latvieši, tur trīs partijas, un tas ir raksturīgs arī šodienai».
Šis laiks - 1918./19.gads ir brīdis, kad veidojas partijas ar visdažādākajiem nosaukumiem – radikālā, radikāli demokrātiskā, un tamlīdzīgi. Tas arī noved pie šīs unikālās iespējas pasludināt valsti, jo šīs daudzās partijas spēja izveidot vienotu organizāciju – to, ko mēs pazīstam ar nosaukumu Tautas padome.
«Partiju skaits, kas tur ietilpst, ir visai liels. Mandātu sadalījums arī nav nejaušs – nav tā, ka atnāca un pateica: «Tev būs tik mandāti, tev tik, tev tik.» Tas sadalījums lielā mērā balstījās uz šīm 1917.gada pašvaldību vēlēšanām, kad arī noskaidroja, par kādiem politiskajiem spēkiem sabiedrība balsoja brīdī, kad bija iespējams šīs vēlēšanas noturēt. Vienīgā partija, kas nepiedalījās, bija Lielinieki. Viņiem ir pilnīgi cits pasaules uzskats par sociālistisko revolūciju, kur nav vietas nacionālām valstīm. Vienkārši visas politiskās kustības spēja vienoties par vienoto organizāciju, un tālāk veidot šīs visas nepieciešamās attiecības,» norāda Ekmane.
Vēsturniece stāsta, ka
1918.gada 18.novembris bija parasta diena, jo daudzi cilvēki nemaz nezināja, kas tajā dienā notika.
«Pati Tautas padomes sapulce bija izsludināta uz plkst. 16.30 Rīgas Otrajā teātrī (tag. Nacionālajā teātrī). Pa nakti tapa pirmie sarkanbaltsarkanie karogi, ar kuriem varēja dekorēt skatuvi, gan arī pie Latvijas Augstskolas (tag. Latvijas Universitātes) centrālās ēkas, kur tika uzvilkti pirmie karogi. Nekas tajā brīdī neliecināja, ka tā bija tā vēsturiskā diena, kad tika dibināta Latvijas valsts,» skaidro Ekmane.
Ziņas par to, ka ir dibināta Latvijas valsts, sabiedrībā parādījās vēlāk. Taču par šo faktu jau iepriekš zināja arī citās Latvijas pilsētās. Tā tas bija Valmierā, kur pilsētas reālskolas klases žurnālā bija ieraksts par to, ka «pēcpusdienā stundas nenotiek sakarā ar valsts proklamēšanu Rīgā». Tāpat tur bija organizētas sarkanbaltsarkano lentīšu izdalīšana skolēniem.
«Nav tā, ka par to galīgi neviens nezināja, bet tas nav arī tā, ka šī diena tiktu izsludināta kā diena, kad «viss notiks, viss būs»,» saka Ekmane.
Ja šodien mums liekas, ka valsts dibināšana ir tiešām liels notikums, par kuru zina visi, tad pirms 100 gadiem tā nebija, jo informācijas aprites ātrums bija ļoti lēns – presē ziņas parādījās vien nākamajā dienā.
«Attiecīgi, ir ziņa, ziņa jāuzraksta, un tā tiek publicēta tikai nākamajā dienā. Ātrais variants – telegrammas. Bija laikraksta «Līdums» telegramma, kas ir nopublicēta nākamajā dienā kā skrejlapa, ko piestiprina pie sienas, lai informētu par notikušo. Šodien mums ir televīzija, radio un internets, kas krietni atvieglo informācijas plūsmu, bet tajā laikā pat telefons bija ļoti liels retums,» norāda vēsturniece.
Mūsdienu politikā un tās norisēs, šķiet, nav neviena gadījuma, kad būtu novērojama kāda pretestība. Tā, piemēram, arī Latvijas valsts dibināšanai bija savi pretinieki, kuri nevēlējās, lai Latvija vispār tiktu dibināta.
«Skatoties oficiālos dokumentus, kas ir saistīti ar 18.novembri, var secināt, ka pret bija Strādnieku partija, kura piedalījās proklamēšanas procesā ar atrunu, ka nākotnē, iespējams, varēs sadarboties ar lieliniekiem. Kādreiz viņi ir bijuši vienā partijā, bet tad tā sašķēlās, un tā saucamie «mazinieki», partija LSDSP, tā teikt, atskatījās atpakaļ, lai nezaudētu saikni ar bijušajiem partijas biedriem. Pēc dokumentiem var redzēt, ka uz to brīdi viņi atbalstīja Latvijas neatkarību, bet ar atrunu, ka kaut kad nākotnē parādīsies kaut kāda «mistiskā vienotā valsts», ar ko sadarboties. Otrs spēks, kurš bija pret, bija reakcionārie vācbaltieši, kas ir Latvijas tā laika lielākā minoritāte. Viņiem bija savas vēlmes, savi plāni attiecībā uz šo teritoriju, jo viņi šeit pēdējo gadsimtu laikā šeit bija baudījuši dažādas privilēģijas neatkarīgi no tā, kāda šeit bijusi vara,» skaidro vēsturniece.
Vācbaltieši nevēlējās, lai atnāktu «kāds vietējais zemnieks», kurš teiktu, kādā valstī tagad dzīvot. Psiholoģiski tā bija diezgan liela barjera, un viņiem bija vēlme sadarboties ar Vāciju, viņi redzēja sevi kā vācu pasaules daļu. Tajā pat laikā veidojās dažādas vācbaltiešu organizācijas, kuras atbalstīja neatkarīgas Latvijas ideju.
Lai arī šodien, svinot 18.novembri, daudziem ir liels prieks un pacilātība, Latvijas dibināšanas dienā tā vis nebija.
«Jā, presē bija sajūsmas pilni raksti, ka beidzot tas ir noticis, ka Latvija ir valsts, bet ir grūti pateikt, cik cilvēki to sajuta kā savējo.
Tajā brīdī bija pārāk daudz nezināmo.
Otrkārt, jau tuvākajās dienās sākās sadursmes ar boļševikiem, it īpaši Latgales un Vidzemes pusē, kuri jau bija sākuši plānot varas pārņemšanu, gan arī sākās Sarkanās armijas iebrukums. Bija pārāk daudz neskaidrību un nezināmā, tāpēc par tādu pacilātību nevar runāt. To nevar salīdzināt ar Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku ap 1990.gadu, kad, lai arī cik grūti nebija, tomēr bija zināms, par ko cilvēki cīnās,» uzsver Ekmane.
Mazliet dīvaini šķiet tas, ka no šī vēsturiskā notikuma ir saglabājusies tikai viena fotogrāfija. Kādēļ tā ir, spriež arī vēsturnieki, jo tā ir viena no lielākajām Latvijas vēstures mīklām.
«Fotogrāfi Rīgā tajā laikā bija daudz vairāk, nekā tikai Vilis Rīdzinieks. Kāpēc ir tikai viņš, un kāpēc ir saglabājusies tikai viena fotogrāfija, tā tiešām ir lielā vēstures mīkla. Ļoti žēl, ka ir tikai viena bilde, jo šajā attēlā ir redzams brīdis, kad tiek dziedāta valsts himna, kad uz skatuves bija ne tikai Tautas padomes pārstāvji, bet arī koris, tādēļ šī skatuve ir pilna. Tajā laikā, protams, fotografēšanas ātrums bija lēnāks nekā mūsdienās, bet tas noteikti nebija tik lēns, lai no šī notikuma paliktu tikai viena fotogrāfija. Kāpēc ir tikai Rīdzinieks viens, tas ir liels jautājums,» spriež Ekmane.
Arī preses izdevumos reportāžas par to bija, un cilvēku teātra telpās bija ļoti daudz.
«Tas nebija tā, ka būtu bijusi tukša zāle, jo tur bija ielūgtie viesi ar ielūgumiem. Mēs zinām, cik liela ir Nacionālā teātra zāle, un tur noteikti vietas ir daudz vairāk nekā, piemēram, desmit cilvēkiem,» norāda vēsturniece.
Dibinot Latvijas valsti, vietējiem politiķiem nu bija priekšā jauni izaicinājumi – ja iepriekš viņi bija vadījuši dažādas pašvaldības, tagad bija jārēķinās ar citu līmeni, jo nu bija jāvada valsts. Tieši tāpēc mūsu politiķu vājā vieta bija pieredzes trūkums.
«Protams, tā laika cilvēkiem nebija tāda veida pieredzes, ko nozīmē vadīt valsti, ka tajā laikā viņu lēmumus un rīcību ietekmēja tās iespējas, kas bija viņu rīcībā. Viens no pirmajiem punktiem, kas atgrūda daļu sabiedrības, bija decembra līgums ar Vācijas sūtni Vinnigu par landesvēra veidošanu. It kā jaunās valsts vadītāji noslēdz līgumu ar to spēku, kas pēdējo gadu laikā bija izteikti sliktais, un daudziem to ir grūti pieņemt. Okupācijas vara nekad nav bijusi draudzīga pret okupētās zemes iedzīvotājiem, un tādēļ ir ļoti grūti saprast, kādēļ tie, kuri ir ienaidnieki, tagad ir sabiedrotie. Tas līgums netika slēgts «aiz labas dzīves», tā bija vienīgā iespēja sākt veidot karaspēku, lai aizstāvētos pret boļševikiem,» stāsta vēsturniece.
Politiķu lēmumus bieži ietekmēja sarežģītie apstākļi, un tādēļ apkārt notiekošais arī lika rīkoties tā, nevis citādāk. Tāpat cilvēki, kuri bija ministri – viņiem šāda līmeņa darbības pieredzes nebija. «Izņēmums pozitīvā ziņā bija Zigfrīds Anna Meierovics, kurš bija pirmais ārlietu ministrs. Meierovics iepriekš bija daudz kur bijis – to gan nevar saukt par pieredzi, bet vismaz priekšstats par notiekošo viņam jau bija. Jāsaka paldies tiem cilvēkiem, kuriem tajā laikā bija drosmes uzņemties visus pienākumus,» saka Ekmane.
Latvijas valsts bija dibināta, taču priekšā bija ļoti svarīgs uzdevums – jāpanāk starptautiskā atzīšana, lai Latvija būtu pilntiesīgs starptautisko attiecību subjekts. Taču šis uzdevums nebija viegls, jo oficiāli, tas ir, de iure valsts tika atzīta tikai 1921.gada 26.janvārī.
«Starptautiskā atzīšana ir lielā mērā saistīta ar visu šo pēckara pasaules kārtību. Tad, kad Parīzē sanāca miera konference, Latvija nebija pilntiesīga locekle, bet tā bija novērotāju statusā.Lielās sabiedroto valstis – Lielbritānija, ASV, Francija – Pirmā pasaules kara uzvarētājvalstis – viņiem bija jāsaprot, kas tagad notiek ar šo reģionu, kur bija sabrukušas impērijas. Jā,
bija ASV prezidenta Vilsona pasludinātie punkti, kuros ir ietverti punkti par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Tie punkti bija tapuši Balkānu reģionam, un Latvija centās izmantot to, kas nebija īsti domāts šejienei.
Lielvalstīm izdevīgāk bija sadarboties ar vienu lielu valsti – šajā gadījumā Krieviju, nevis daudzām nelielām valstīm, kas izveidojušās, sabrūkot Krievijas impērijai,» vēsturniece skaidro.
Vēl viens būtisks aspekts bija tas, ka sabiedroto valstīm bija jāsaprot, kas ir šie spēki, kas izveidojuši jauno valsti. Šajā gadījumā liela nozīme bija tam, kādus pārstāvjus viņi uz Latviju atsūtīja 1918./1919.gadā.
«Savā veidā, kā labs stāsts Latvijai, ka viņi sūtīja militārās misijas, kas ir augsta ranga virsnieki, kuriem šajā militāri nestabilajā situācijā bija vieglāk saprast, kas ir kas. Viņi, sēžot Londonā, nevarēja zināt, kādi plāni ir, piemēram, Kārlim Ulmanim, un kas viņš tāds ir. Sabiedrotajiem bija jāsaprot, jāiepazīst, kas ir tie spēki, kuri vada jauno valsti. Vēlāk šeit ieradās arī britu eskadra.
Jāsaka paldies Dievam, ka admirālim Kovenam bija pārliecība, ka šī Latvijas pagaidu valdība ir tas spēks, kuru Lielbritānija var atbalstīt. Tikpat labi, viņam tā varēja nešķist, tad nav zināms, kā situācija izvērstos,» norāda Ekmane.
Militāro misiju virsnieki novēroja situāciju un sūtīja ziņas uz savu valstu galvaspilsētām, ziņojot, kas ir šie atbalstāmie spēki. Jāatzīmē, ka vēlāk, 1919.gadā Sabiedrotie Latvijā spēlēja ļoti lielu lomu. Ja nebūtu sabiedroto atbalsta, pagaidu valdība nevarētu vairākus mēnešus atrasties uz kuģa netālu no Liepājas Lielbritānijas aizsardzībā. Sabiedrotajiem bija jāsaprot, kas ir kas, un tad jāgaida atbalsts. Starptautiskā atzīšana notiek tikai tad, kad ir skaidrs, ka šīs valstis noturēsies un kļūs par pilntiesīgu starptautisko attiecību subjektu.
Runājot par Latvijas robežām, Ekmane saka, ka tās tika noteiktas pēc vecajām administratīvajām robežām, kas ir vairāk vai mazāk balstītas uz etniskajām robežām.
«Nebija problēmu ar Kurzemi, Vidzemes guberņa tika dalīta divās daļās. Vienā daļā bija latviešu apdzīvotās teritorijas, citā daļā igauņu. Šeit teritorijas sāka dalīt jau 1917.gada vasarā, vēl Krievijas sastāvā esot. Lielākas problēmas bija ar Latgali, jo tā atradās Krievijas sastāvā esošās Pleskavas guberņas sastāvā. Paši Latgales iedzīvotāji pieņēma lēmumu pievienoties Latvijai. Vēlāk jau tika noslēgti robežlīgumi, kur tika pilnībā noteiktas valsts robežas. Tās bija etniskās robežas, kas ietekmēja robežu izvietojumu,» noslēdz Ekmane.
Latvijas valsts proklamēšanas process nav bijis viegls – ir bijis jāiet cauri ļoti daudziem pārbaudījumiem, kuru mūsu «valsts tēviem» arī izdevās izturēt. Šodien ir 18.novembris – diena, kas pirms 98 gadiem piepildīja ļoti daudzu latviešu sapni par savu valsti. Šodien šis sapnis turpinās, un tikai mūsu spēkos ir darīt visu, lai tā tas paliktu pēc 10, un arī pēc 100 gadiem.
