Portāls «Apollo» valsts svētku nedēļā stāsta par mūsu valstij nozīmīgiem cilvēkiem. Par tiem, kuri dzīvojuši svešumā un tagad Latviju sauc par savām mājām. Šodien saruna ar Jūliju Braueri – meiteni, kura savu dzīves lielo deju sāka Lejas Bulānā - tālā Sibīrijas latviešu ciemā uz improvizētas dēļu skatuvītes un aizdejoja līdz mūsu baleta nama krāšņajai skatuvei. Pavisam neparasts stāsts par uzņēmību, likteņa dāvanām un zaudējumiem.
Jūlijas Braueres pieturzīmes: Jūlija Brauere dzimusi Krievijā, 2011. gadā absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (Indras Lapšinas klase).
2011. gadā 8. Seulas Starptautiskajā dejas konkursā ieguva «Ballet Chairman» balvu un stipendiju mācībām prestižajā Vašingtonas baleta skolā, kur pavadīja 2011./2012. gada sezonu. 2012./2013. gada sezonā viņa mācījās Bostonas baletā skolā.
Jūlija Brauere ieguvusi 1. vietu konkursā «Kristāla kurpīte» (Ukraina), bijusi pusfināliste Valentīnas Kozlovas starptautiskajā baleta konkursā (Ņujorka, 2013), saņēmusi Bostonas Latviskā mantojuma fonda «Oskara balvu», 2016.gadā ieguvusi sudraba medaļu Rīgā konkursā «International Baltic ballet Competition».
Viņa ir Latvijas Nacionālā baleta māksliniece no 2013. gada.
«Es esmu Latvijā 13 gadus,» saka Jūlija. Skatoties uz mazo, trauslo meiteni ar krāšņajiem garajiem matiem un tiešo, nopietno brūno acu skatienu, ir grūti aptvert, kādu neparastu un pārsteidzošu ceļa gājumu liktenis paredzējis šai meitenei.
Versijas par to, kurš pirmais pamanīja Jūlijas talantu, ir dažādas. Lai arī kā, bet sākums meklējams tālajā Sibīrijā. Lejas Bulāna ciemā viesos aizbraukusi Krievijas Latviešu kongresa priekšsēdētāja Lauma Vlasova. Kā vienmēr, ja sagaidīti ciemiņi, Sibīrijas ciemos ne tikai cienā ar gardumiem, izrāda skaistākās vietas, bet arī rīko īstus svētkus ar koncertu.
Lauma Vlasova atceras, ka uz improvizētās dēļu skatuves iznākusi maza, trausla meitenīte, ieslēgusi magnetofonu un sākusi neparastu deju ar krāsainiem lakatiņiem. Kad tā paša gada vasarā Jūlija pirmo reizi apciemoja Latviju, lai piedalītos «3x3» nometnē, viņas dzīve pēkšņi pārvērtās. Lejas Bulānā viņa atgriezās tikai pēc gada, lai apciemotu vecmāmiņu, papuļu un mamuļu (tā Jūlija sauc savus audžuvecākus) un skolas biedrus.
Jūlija pati īsti nezina, kam pirmajam piederēja ideja Rīgā novērtēt 10 gadus vecās meitenes dejotājas talantu. «Pie tā (mācībām Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā) pielikuši roku daudzi - paziņas un māsas draugi sarunāja, ka mani parādīs Regīnai Kaupužai, viņa teica, lai septembrī mācos.»
Jūs bijāt priecīga vai vairāk nobijusies?
Ne tas, ne tas. Man jautāja, vai es gribu mācīties, teicu, ka varu mēģināt. Es nezināju, kas mani gaida, es nezināju, kur es eju, nefantazēju, neplānoju, teicu, ka pamēģināšu.
Jūlija par savu dzīvi Sibīrijā atceras daudz: «Es piedzimu Noriļskā. Vasarā, kad man bija seši gadi, mani aizveda uz Lejas Bulānu. Es domāju, ka esam tikai aizbraukuši apciemot vecmāmiņu, es nezināju, ka braucu pavisam prom no Noriļskas, mēs palikām ciemā. Man bija septiņi gadi, kad es zaudēju savu mammu. Oktobrī viņa aizbrauca uz Noriļsku ārstēties, vairāk es viņu neredzēju. Vienu laiku man bija kontakti ar tēvu, tagad vairs nav.»
Bērnībā apzinājāties savas latviskās saknes?
No dzimšanas, kad dzīvoju Noriļskā, es nezināju, ka man ir latviešu saknes. Es biju maziņa, bērns, es to nesapratu, tikai pielāgojas dzīves apstākļiem. Lejas Bulānā es uzzināju visu vēsturi. Tur dzīvoja vecmāmiņa, visi radinieki. Tikai mamma aizbrauca jaunībā (no ciema uz Noriļsku). Mamma auga kuplā ģimenē - māsa un divi brāļi. Radi vēl tagad dzīvo ciemā.
Man bija 10 gadi, kad es atbraucu uz Latviju, tad varēju nedaudz saprast valodu, bet nevarēju runāt. Kad nolēmām, ka palikšu Latvijā, uzreiz gāju mācīties latviešu valodu. Lejas Bulānā, protams, runāja latviski, bet tur vairāk ir senlatviešu valoda, dažiem vārdiem pat nozīme ir cita. Tante (mammas māsa, pie kuras dzīvoja Jūlija) runāja latviski.
Lejas Bulānu atceraties?
Visu atceros - gan vasaru, skolas laikus, pedagogus, draugus, cilvēkus, kuri brauca pie mums mācīt latviešu valodu, vēl tagad uzturam kontaktus, satiekamies.
Domās atgriežaties Sibīrijā?
Šobrīd mans sapnis ir aizbraukt uz Noriļsku, pie mammas uz kapiem un apciemot Lejas Bulānu.
Es uzturu kontaktus ar Lejas Bulāna draugiem un radiem. Papuļa brīvdienās zvana uz Bulānu, tā ka es zinu, kas tur notiek. Viens vai divi no maniem klases biedriem ir palikuši ciemā, bet lielākā daļa aizbraukuši.
Jūsu dzīvē bija arī Amerikas laiks. Divi mācību un dejošanas gadi, kad Jums palīdzēja labi cilvēki.
Jā, skaists laiks. Es vinnēju stažēšanos Vašingtonā. Uz Bostonu braucu, lai mani pieņemtu mācībām, no 50 pretendentiem uzņēma dažus.
Es aizgāju pie direktores un teicu, ka gribu mācīties, bet nevaru samaksāt. Man iedeva pilnu stipendiju.
Joprojām ir draugi Amerikā, uzturu kontaktus ar ģimenēm, kurās dzīvoju gan Vašingtonā, gan Bostonā.
Sevi uzskatāt par Latvijas patrioti?
Man ir… es neteikšu pilnīgi, ka neesmu krieviete, bet ar Krieviju vairs nejūtu tik lielu saikni, vairāk esmu latviete. Es gan tomēr tur (Krievijā) esmu piedzimusi, no Sibīrijas man ir raksturs, es arī pieturos pie latviešiem no sava radu koka, mamma un radi ir latvieši. Man prieks un gods, ka esmu latviete.
Jūs piedzimāt Noriļskā, dzīvojāt Lejas Bulānā, tad pārcēlāties uz Rīgu, vēlāk dzīvojāt Amerikā… Vai pieļaujat domu, ka varētu aizbraukt no Latvijas?
Domās vienmēr tādi jautājumi ir, bet negribas nekur, te ir manas mājas.
Es piederu Latvijai.
Patriotisms ir ļoti impulsīvs. Un cilvēkiem ir vajadzīgs šāds impulss. To var dot divi avoti – valsts un ģimene. Jūs Latvijā esat gan krievu, gan latviešu vidē. Vai jūtat kādas saspringtas situācijas attiecībās?
Es vairāk to esmu novērojusi no malas, darbā gan krievi gan latvieši dzīvojam labi, runājam gan latviski, gan krieviski. Daži stāsta, ka bijuši momenti, ka izturēšanās pret krieviem nav bijusi jauka. Es gribu, lai tā nenotiek. Visbēdīgākais ir tas, ka pats neko nevari izdarīt – vai novēro, vai ciet.
Es cenšos nepievērst tam uzmanību. Konflikta situācijās es domāju, ka visi tā nedomā, tikai atsevišķi cilvēki. Katram savs viedoklis.
Vai svinat valsts dzimšanas dienu?
Ar deju. Mums parasti jādejo.
Kas jums ir latvisks?
Es uzskatu, ka mums, latviešiem ir tas, ka esam maza valsts, maz cilvēku, esam lepni par sevi un savu valsti. Tas vairāk atbilst mums un raksturo mūs – maza, lepna valsts. Latvisks ir arī, piemēram, saldskābmaize, krējums un «Kāruma» sieriņi, pēc kuriem ilgojos, kad dzīvoju Amerikā. Pilsēta un daba. Man patīk braukt ārā no pilsētas, uz Siguldu vai parkiem. Man ļoti patīk mūsu Vecrīga, es katru reizi redzu ko jaunu. Arī ēkas, arhitektūra, ļoti patīk.
Nesen Nacionālajā bibliotēkā bija izstāde, kurā varēja apskatīt ekspedīcijas materiālus no Sibīrijas latviešu ciemiem, arī Lejas Bulāna. Nofilmēta pērnā gada vasara, ciemā tikai 35 latvieši palikuši.
Es redzēju. Filmā cilvēki zināmi. Viena no viņām bija papuļas mamma.
Es atceros – atnācu uz izstādi, skatījos video, tad, tanī brīdī aptvēru visu, kas ar mani noticis no bērnības līdz šodienai.
Noskatījos video, man bija ļoti silti sirdī, jo pazīstu šos cilvēkus, tur kādreiz dzīvoju. Tur ir manas pirmās mājas, bet tagad manas mājas ir Latvijā.
Vai tā skatuve Lejas Bulānā vēl ir, kur toreiz dejojāt?
Nezinu, bet Lejas Bulāna baznīcu pārveda uz Karatūzu. Viss ciemā mainījies.
Kurš ir jūsu lielākais profesionālais sapnis?
Lai tas paliek, es gribu lai piepildās, ļoti gribu.
Ko jūs novēlētu Latvijai dzimšanas dienā?
Es novēlētu, lai mēs būtu uzmanīgāki viens pret otru. Atvērtāki un draudzīgāki, priecātos par citu veiksmēm. Kopā mēs varam no krīzes tikt ārā un nebēdāties par politiskām norisēm, kas var mūs skart. Mēs ar visu tiksim galā! Visi kopā, tikai tā.
