/nginx/o/2018/07/31/11138478t1h4470.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:55776] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Piestājam Glāžšķūnī pie tilta pār Ogres upi, kura esot nosaukta par godu zušiem (ugrj no krievu valodas). Tāpat runājot, ka nosaukumu esot devusi Katrīna II, kas, ja var ticēt leģendai, izaugusi Ogres krastos Mazstaldātu mājās. Savukārt par glāžšķūņiem kādreiz sauktas stikla ražotnes, kuru Latvijā bijis papilnam. Te ir bijuši pat divi – baltais un zaļais glāžšķūnis, kur attiecīgi ražots caurspīdīgo un krāsaino stiklu.
Apskatot ceļa malā novietoto Kalnrēžu atsegumu shēmu, redzams, ka dabas pieminekļa teritorija sastāv no divām daļām. Augšējais jeb Glāžšķūņa posms ir 1,4 km garš, un tas sākas uzreiz lejpus tilta. Šā posma atsegumi atrodas abos upes krastos, tie ir līdz 5 m augsti un vienā daļā posma veido savdabīgu kanjonu. Klupdami, krizdami gar tilta malu nošļūcam pie Ogres upes. Līdz ar nesen pieredzētajām spēcīgajām lietavām upes dolomīta krasts ir pārklāts ar slideniem dubļiem, kurus sedz biezā kārtā sakritušas lapas.
Slidinādamies dodamies gar straujo upi, rāpjamies pāri milzīgu koku stumbriem, kuru svaru iezis nav izturējis un iegāzis upē. Vietām iezis apaudzis ar spilgti zaļām sūnām, caur kurām sūcas un pil mazas urdziņas. Tālākajiem notikumiem mēs nebijām gatavi, jo nejauši uzgājām pārsteidzoši skaisto Glāzšķūņa garo ūdenskritumu, par kuru pastāstīsim kādā no nākamajiem 100 dabas brīnumu stāstiem.
Pa ceļam uz otru atsegumu nolemjam piestāt pie Sietiņu dižakmens, saukta arī par Velna akmeni. Kā skaidri norāda nosaukums, arī ar šo akmeni Velnam ir bijusi darīšana. Teika stāsta, ka ar to nelabais plānojis aizsprostot Ogres upi, tomēr iedziedājies vienmēr modrais gailis, novēršot nelaimi un velns akmeni atstājis tur, kur tas ir tagad.
Līdz šim redzētie dižakmeņi parasti ir bijuši ceļmalās, nelielās pļaviņās, pie meža vai kā tas ir Nīcgales dižakmens gadījumā – pašā meža vidū. Ar Ogres rajona lielāko dižakmeni ir citādāk – tas lepni guļ labības lauka vidū. Vasarā un pavasarī tas paslēpjas miežos, kviešos vai kukurūzā. Savukārt rudenī un ziemā tas ir ekshibicionists un redzams jau pa gabalu.
Šķērsojam lauku un pazūdam krūmos, nelielu gabaliņu iespējams iet gar upi, tad gan jākārpās augšā pa stāvu nogāzi. Drīz vien nokļūstam amfiteātrim līdzīgā padziļinājumu, kurš atgādina meteorīta krāteri. Izrādās, te atrodas vecais karjers, kurā 1930.–40. gados ir iegūts t.s. Rembates dolomītsmilšakmens. Tas pielietots kā būvakmens Rīgā Mākslas akadēmijas galvenās ieejas kolonās, Dubultu baznīcas altārī, kā arī Finanšu ministrijas pirmā stāva fasādes apdarei.
Te atsegums ir augstāks, sasniedzot pat 8 m un no tā paveras burvīgs skats uz Ogres upes lokiem. Dabas pieminekļa teritorijas īpašā vērtība ir tāda, ka tie ir lielākie un, iespējams, vienīgie Ogres svītas savdabīgo iežu atsegumi Latvijā. Kaut kur lejā, starp lielajiem klintsbluķiem, meklējama 3 metrus garā Ogres upes ala, kuras apmeklējumu augstā ūdens līmeņa dēļ atliekam uz citu reizi. Pa dzeltenajām kļavu lapām dodamies cauri nelielajam mežam un pāri laukam uz mašīnu. Ir oktobra vidus, bet siltā gaisma un zaļais lauks saka, ka ir vasara.
Avoti: Ogres novada Tūrisma informācijas centrs