/nginx/o/2018/07/31/11139304t1hd757.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:55807] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad dabas brīnumu atklājam, to nemeklējot. Bijām aizbraukuši uz Glāžšķūni apskatīt dolomītsmilšakmeņa atsegumus Ogres upes krastos. Bridām gar upi, apbrīnojām varenos kokus, kas iegāzušies upē, izlaužot paprāvus atseguma klints bluķus, un priecājāmies par koši zaļajām sūnām caur kurām pacietīgi sulojās neseno lietu ūdeņi.
Tā nu es, iegrimis svinīgā apcerē, kas parasti piemeklē tikai dabā, soļoju gar visai vienmuļo Ogri, kad izdzirdēju virs kraujas ejošo sieviešu sajūsmas saucienus. Pirmais iespaids bija satriecošs – apmēram 300 metru garš, vairākām kaskādēm piepildīts strauta tecējums. Pateicoties lietiem, ūdens bija daudz, un tas kā traks gāzās uz Ogres pusi. Līdzīgi kā bērnībā iejutāmies atklājēju lomā, gavilējām, apsveicām viens otru un pat paspējām ūdenskritumam piešķirt nosaukumu, kas, protams, bija darināts no mūsu pašu vārdiem.
Ūdenskritums savu uzvaras gājienu sāka no notekcaurules, kuru šķērsoja ceļš un pa kuru Ogres virzienā aiztraucās vecs opelis. Šajā brīdī sākām apzināties, ka ir visai mazas cerības, ka ūdenskritums līdz šim nav ticis atklāts. Tomēr vēl kādu laiciņu turpinājām sevi bērnišķīgi mānīt par priecīgiem brīžiem un atklājēju slavu, kas mūs gaida nākotnē. Tikai dabā ir tik viegli atgriezties bezrūpīgajās bērnības sajūtās.
Interesējoties par Latvijas dabas vērtībām, šur tur bija pavīdējis Glāžšķūņa garais ūdenskritums, tomēr līdz šim nebijām plānojuši tā apmeklējumu. Izrādās, ka ūdenskritumu kategorijā Latvija ir čempione starp Baltijas valstīm, jo mums ir lielākais ievērojamu ūdenskritumu skaits – 70, Igaunijā tādu ir 40, savukārt Lietuva palikusi bez neviena. Te būtiski piebilst, ka par ievērības cienīgu, ūdenskritumu sāk uzskatīt, kad tā taugstums pārsniedz 20 centimetrus.
Savācām atkritumus, ko bija atstājušie iepriekšējie ūdenskrituma atklājēji un rāpāmies pa gravu laukā, kur nonācām pie mājas bez jumta. Nams nebija pabeigts, tomēr tajā jau bija iemītnieki – Krūmiņi, Kārkliņi un smalkie Bērziņi. Devāmies pa ceļu uz mašīnu, tomēr prieks par atklājumu, mūs vēl ilgi nelaida vaļā.