Beļģija ir valsts, kurā atļauts veikt eitanāziju. Viens no ārstiem, kurš izpilda šo procedūru, ir Īvs de Lohts. Portālam BBC viņš atklāj, kāda ir ikdiena "nāves klīnikā", kā notiek komunikācija ar pacientiem un kā viņš sadzīvo ar šo smago profesiju.
Smagas slimības un vēlme nomirt cieņpilni. Kāda ir "nāves ārsta" ikdiena Beļģijas eitanāzijas klīnikā (16)
Ārsts Īvs de Lohts gandrīz katru dienu saņem pa kādam pieteikumam, taču personīgu un emocionālu apsvērumu dēļ piekrīt veikt ne vairāk kā vienu eitanāzijas procedūru mēnesī.
"Mēs šo injicējam pacientam - mazāk nekā minūtes laikā viņš aizmieg un miegā nomirst," rādot "nāves kapsulu" stāsta ārsts. "Bez sāpēm un ciešanām - pacients vienkārši aizmieg."
Aktīvā eitanāzija, ko izpilda mediķis, Beļģijā tika legalizēta 2002. gadā. Pagājušogad Beļģijā dzīvi šādā veidā beidza 2357 pacienti jeb vidēji seši cilvēki dienā.
Eitanāzija tiek veikta, mediķim injicējot pacientam nāvējošu medikamentu kokteili. Tiek izvērtēts, vai pacients cieš un vai viņa slimība ir neārstējama, bez cerībām uz atveseļošanos.
Alans cieš no amiotrofiskās laterālās sklerozes (ALS). Tā ir strauji progresējoša un vienmēr letāla slimība, kuras laikā sairst kustību neironi un cilvēks ar laiku kļūst paralizēts. Cilvēka nāve iestājas aptuveni trīs gadu laikā pēc diagnozes noteikšanas. Alans, kurš ir no Francijas, ar saviem diviem dēliem mēroja 700 kilometrus, lai nokļūtu Beļģijas eitanāzijas klīnikā. Viņš vēlas konsultēties ar ārstu un lūgt iespēju veikt eitanāziju, kad viņa stāvoklis kļūs sliktāks.
"Kā mēs varēsim zināt, kad vēlaties veikt eitanāziju?" vaicā ārsts. "Es vēlēšos to veikt tad, kad būšu zaudējis spēju kustēties un komunicēt," norāda Alans.
"Mums jāpieņem, ka visas slimības nav ārstējamas," stāsta ārsts Īvs de Lohts.
"Bet ārstu uzdevums ir mēģināt mazināt pacienta ciešanas un sāpes.
Un es pildu savu misiju."
"Alans ir pirmais pacients, kurš pie manis ieradies ātrās palīdzības mašīnā - cits pārvietošanās veids viņam nav iespējams. Viņš ir uzrakstījis iesniegumu un pilnībā atbilst visiem kritērijiem, lai mēs varētu veikt eitanāziju - viņam ir smaga, neārstējama slimība un nav cita veida, kā viņam atvieglot ciešanas."
Beļģijā de Lohta nodarbošanās ir atļauta, bet daudzās citās valstīs viņu varētu tiesāt par slepkavību un piespriest mūža ieslodzījumu.
"Pats eitanāzijas veikšanas process man uzliek lielu atbildību, tas ir grūti un emocionāli smagi," atklāj Īvs de Lohts. "Es to nesaucu par pacienta nogalināšanu. Es saīsinu viņa agoniju un ciešanas. Es sniedzu pēdējo aprūpi, bet nejūtos tā, it kā nogalinātu pacientu."
Luīzei ir 79 gadi un pašlaik veselība ir laba, taču arī viņa ir ieradusies pie "nāves daktera", lai uzzinātu, vai viņai varētu tikt dota iespēja veikt eitanāziju, ja tas būtu nepieciešams: "Nāve ir kaut kas, kas skars mūs visus - mēs visi reiz nomirsim. Es to apzinos un gribu nāvei stāties pretī augsti paceltu galvu.
Uzskatu, ka man ir tiesības uz kvalitatīvām un cieņpilnām dzīves beigām."
Sarunā ar de Lohtu Luīze norāda, ka nevēlas "dzīvi beigt vietā, kas smird pēc čurām", tāpēc apsver eitanāzijas opciju, kas "ir daudz humānāka".
Īvs de Lohts eitanāziju ir veicis aptuveni 100 cilvēkiem. Pēdējos gados viņš vairāku pacientu stāstus apkopojis piezīmju grāmatiņā. Aprakstīto pacientu vidū ir kāda sieviete ar amiotrofo laterālo sklerozi (ALS), kura ar viņu komunicēja ar datorprogrammas palīdzību - koncentrējot skatienu uz alfabētu ekrānā, viņa pa burtam izveidoja teikumu: "Paldies, ka atvieglojāt mani, esmu nogurusi."
De Lohts atzīst, ka noraidīt smagi slimu pacientu lūgumus esot grūti: "Mums pienāk ārkārtīgi daudz pieprasījumu, tāpēc no tiem ir jāizvēlas. Es vienmēr izvēlos tos pacientus, kuru stāvoklis ir viskritiskākais."
"Man ir nācies teikt "nē", un tas ne vienmēr ir bijis medicīnisks iemesls," stāsta ārsts. Viņš norāda, ka atteiktos, ja eitanāziju viņam lūgtu izdarīt tuvi draugi vai ģimenes locekļi.
Dienu pirms eitanāzijas de Lohts apciemo pacientu, lai pārliecinātos, ka pēdējā brīdī lēmums nav mainījies. Viņš ierodas pie 82 gadus vecā Maikla, kurš cieš no žokļa vēža. "Jūs nevarat iedomāties, cik laimīgs es biju, kad ierados Briselē un uzzināju, ka man veiks eitanāziju. Tas bija ļoti liels atvieglojums apzināties, ka man ir iespējams izbeigt šīs mocības."
Eitanāzijas brīdī klāt būs arī Maikla sieva: "Sākumā viņš teica, ka cīnīsies līdz galam, taču tas nebija iespējams. Vairākus garus un smagus gadus viņš ārstējās un veica dažādas procedūras, bet nekas nepalīdzēja. Un tad viņš padevās."
"Man to bija grūti pieņemt, gribēju to atlikt uz pēc iespējas vēlāku laiku," stāsta Maikla sieva. "Bet tā tas ir. Viņam ir pienācis laiks izbeigt dzīvi, jo tā vairs nav viņa. Tā ir slimības dzīve. Maikls jau gadu tiek barots caur trubiņu. Viņš saka, ka jūtas kā suns, kurš piesiets ķēdē. Un tas nav cilvēcīgi."
Maikls arī mēģinājis veikt pašnāvību: "Sāpes ir vienkārši nepanesamas.
Bet es neesmu līdz šim izdarījis pašnāvību, jo vēlos nomirt cieņpilni.
Tāpēc es esmu tik pateicīgs par iespēju veikt eitanāziju - tā man ļaus aiziet ar cieņu."
"Es cenšos sasmīdināt savu ģimeni, bet man tas pārāk labi neizdodas," vēl atklāj Maikls. "Vismaz viņi ir tam sagatavoti - tas nav negadījums vai pašnāvība. Man ir svarīgi, ka tas nav vēzis, kas mani nogalina. Tas būšu es pats."
Šī gada 23. aprīlī plkst. 10 no rīta Maikls nomira. Īvs de Lohts stāsta, ka procedūra bijusi emocionāla, taču noritējusi bez aizķeršanās.
"Viņam bija smaga nakts, viņš nebija gulējis, bet no rīta vēlreiz ļoti mums pateicās par iespēju veikt eitanāziju," stāsta ārsts. "Viņa sievas un divu dēlu asaras ir aina, ar ko man būs jāsadzīvo. Pirmās dienas pēc procedūras veikšanas ir ļoti smagas arī man."
2016. gadā eitanāziju vēlējās veikt arī latvietis Viesturs Bundža. 45 gadus vecais vīrietis cīnījās ar rīkles vēzi, taču cīņu zaudēja un nepārtraukto ciešanu dēļ vēlējās doties uz Šveici, lai veiktu asistēto pašnāvību. Tika lūgts sabiedrības atbalsts Viestura pēdējajam ceļojumam un viņš to arī saņēma - šī lēmuma atbalstītāji kopā saziedoja 10 000 eiro.
Viesturs gan uz Šveici aizbraukt nepaspēja - vīrieša dzīve aprāvās 2016. gada nogalē.
Viestura Bundžas lūgums ziedot naudas līdzekļus eitanāzijai raisīja plašas sabiedrības diskusijas. Šis bija pirmais gadījums, kad nauda tika lūgta nevis, lai veselību un dzīvību glābtu, bet gan, lai palīdzētu nomirt - tas aktualizēja jautājumu par eitanāzijas legalizāciju Latvijā.