Dons par to, vai vēlme pēc vienpatības radusies, augot piecu bērnu ģimenē (1)

Dons neslēpj, ka viņa pasaule ir noslēgta: "Tā vienmēr bijis, un es diezgan labi tā jūtos. Cilvēkiem, ar kuriem ikdienā tiekos, tā mana pasaulīte ir citāda nekā tiem, ar ko satiekos pirmo, otro vai trešo reizi. Tas ir normāli. Necenšos katram atvērt durvis uz savu ikdienu. Es sargāju saliņu, uz kuru varu aizbēgt jebkurā brīdi, kad man to vajag. Vienatne man raksturīga jau kopš bērnības. Rakāmies un aizrakāmies līdz sajūtai, kāpēc vienatne man ir tik svarīga rakstura iezīme."

Sarunas laikā intervētāja piemin arī to, ka viņš nāk no piecu bērnu ģimenes. Vaicāts, vai tas ir iemesls vēlmei pēc vienatnes, Dons teic: "Esmu saticis cilvēkus, kas ir uzauguši vieni un kuriem nepārtraukti vajadzīga kompānija, un esmu arī saticis cilvēkus no daudzbērnu ģimenēm, kuriem nepārtraukti vajadzīga kompānija. Domāju, tas atkarīgs no cilvēka – kā viņš izveidojies, kā uzaudzis, ar kādām domām, izjūtām, kādiem cilvēkiem sev apkārt. Mums katram ir savi individuālie pirkstu nospiedumi, ausu forma, acu zīlītes – mēs katrs esam unikāls.

Man ir vislabākās atmiņas par laiku, kad bērnībā dzīvoju Brocēnos. Šī vieta ir daļa no manas mentālās drošības salas, kur es jebkurā brīdī sajūtās varu atgriezties. Gan fiziski, gan garīgi – meditējot vai aizpeldot turp atmiņās. Apsēsties un izbaudīt mieru, prieku vai varbūt skumjas – ko nu konkrētajā mirkli vēlos izbaudīt."

Vairāk lasi žurnāla "Ieva" 27. marta numurā!