Fragments no jaunā erotiskā romāna (36)

(Fragmenta pirmā daļa)

– Jums ir ļauts noskūpstīt līgavu, – mācītājs Volšs paziņo.

Es starodama uzsmaidu savam vīram.

– Tu beidzot piederi man, – viņš nočukst, ievelk mani savās skavās un šķīsti noskūpsta uz lūpām.

Es esmu precējusies. Esmu Kristjena Greja sieva. Man no prieka reibst galva.

– Tu esi skaista, Ana, – viņš nomurmina un smaida, acīm mīlestībā mirdzot... un tajās gail arī kaut kas tumšāks, kaut kas kvēls. – Neļauj, lai šo kleitu tev novelk kāds cits, izņemot mani. Vai saprati? – Viņa smaids kļūst divkārt tveicīgāks, un pirkstgali slīd pār manu vaigu, uzkarsējot asinis.

Velns un elle... kā viņam tas izdodas? Pat šeit, kur uz mums skatās tik daudzi cilvēki?

Es pamāju, zaudējusi valodu. Cerams, neviens mūs nedzird. Mācītājs, par laimi, ir smalkjūtīgi atkāpies. Es palūkojos uz viesiem, kas ieradušies, tērpti svinīgās drānās... Mana māte, Rejs, Bobs un visi Greji aplaudē, un viņiem pievienojas pat Keita, mana līgavas māsa. Viņa izskatās satriecoša savā bāli sārtajā kleitā un stāv blakus līgavaiņa draugam – Kristjena brālim Eljotam. Man nebija ne jausmas, ka viņš svētku uzvalkā var būt tik pievilcīgs. Visi starodami smaida, tikai Greisa skaisti raud, slaucīdama asaras smalkā, baltā mutautiņā.

– Vai esi gatava līksmot, Greja kundze? – Kristjens nomurmina, veltīdams man savu kautro smaidu. Es vārda tiešā nozīmē izkūstu. Viņš izskatās lieliski vienkāršā, melnā smokingā ar sudrabotu vesti un kaklasaiti. Viņš ir tik... valdzinošs.

– Gatava kā vēl nekad. – Es apzinos, ka mana mute iepletusies ļoti muļķīgā smaidā.

Vēlāk kāzu svinības norisinās pilnā sparā. Keriks un Greisa pārspējuši paši sevi. Dārzā atkal uzslieta nojume, un tā ir izgreznota ar gaiši sārtiem, sudrabotiem un ziloņkaula baltiem rotājumiem. Sānu sienu nav, un nojume pavērsta pret līci. Mums ir paveicies, jo laiks ir labs, un ūdeni apmirdz vēlās pēcpusdienas saules stari. Vienā nojumes malā iekārtota deju grīda, bet otrā ir bagātīgi apkrauts bufetes galds.

Rejs un mana māte smiedamies dejo viens ar otru. Kad viņus vēroju, mani pārņemt saldi sērīgas izjūtas. Ceru, ka mana un Kristjena laulība būs ilgstošāka. Nezinu, ko es darītu, ja viņš mani pamestu. Kas apprecas steigā, tas lej gaužas asaras. Man no prāta neiziet šis sakāmvārds.

Keita stāv man blakus un ir ļoti skaista savā garajā zīda tērpā. Viņa palūkojas uz mani un sarauc pieri. – Klau, šai dienai jābūt skaistākajai tavā mūžā, – viņa mani rāj.

– Tā jau ir, – es nočukstu.

– Ana, kas noticis? Vai tu skaties uz savu māti un Reju?

Es noskumusi pamāju.

– Viņi ir laimīgi.

– Bet laimīgāki, būdami šķirti.

– Vai tevi māc šaubas? – Keita satrūkusies jautā.

– Nē, nepavisam. Tikai... es viņu ļoti mīlu. – Es sastingstu, nespēdama vai negribēdama paust savas bažas vārdos.

– Ana, ir acīmredzams, ka viņš tevi dievina. Zinu, ka jūsu attiecības sākās neparasti, bet nav noliedzams, ka jūs abi šī pēdējā mēneša laikā esat ļoti laimīgi. – Viņa satver manas rokas un saspiež tās. – Turklāt ir jau par vēlu, – viņa smaidīdama piebilst.

Es iespurdzos. Keita nekad neaizmirst atgādināt par pašsaprotamo. Viņa ievelk mani savā īpašajā Ketrīnas Kevanas apskāvienā. – Viss būs labi, Ana. Un, ja viņa dēļ tev kaut matiņš nokritīs no galvas, viņam nāksies taisnoties manā priekšā. – Viņa atkāpjas un uzsmaida kādam man aiz muguras.

– Sveika, mazā. – Kristjens mani apskauj, pārsteigdams nesagatavotu, un noskūpsta mani uz deniņiem. – Sveicināta, Keita, – viņš uzrunā manu draudzeni. Kaut gan pagājušas jau sešas nedēļas, viņš vēl joprojām izturas pret Keitu vēsi.

– Vēlreiz sveiks, Kristjen. Es uzmeklēšu tavu draugu, kurš sagadīšanās dēļ ir arī manējais. – Uzsmaidījusi mums abiem, viņa iet pie Eljota, kurš sarunājas ar viņas brāli Ītanu un mūsu draugu Hosē.

– Laiks doties prom, – Kristjens nomurmina.

– Jau? Šīs ir pirmās viesības, kurās man nav iebildumu atrasties uzmanības centrā. – Es pagriežos viņa skavās, lai varētu viņu uzlūkot.

– Pelnīti. Tu izskaties lieliski, Anastasija.

– Tu arī.

Kristjens pasmaida, un viņa acis iegailas. – Tev piestāv šī skaistā kleita.

– Šī vecā lupata? – Es kautri pietvīkstu un paraustu vienkāršās, pieguļošās kāzu kleitas smalko mežģīņu apmali. Šo tērpu īpaši man pagatavoja Keitas māte. Man patīk mežģīnes, kas sākas tūlīt zem plecu līnijas – pieklājīgi, bet vilinoši. Vismaz es tā ceru.

Viņš pieliecas un noskūpsta mani. – Iesim. Es vairs nevēlos dalīties tavā klātbūtnē ar visiem šiem ļaudīm.

– Vai mēs varam pamest paši savas kāzas?

– Meitenīt, tās ir mūsu svinības, un mēs varam rīkoties, kā paši vēlamies. Torti jau sagriezām. Un šobrīd es vēlos tikai aizraut tevi projām un izbaudīt tevi viens pats.

Es iespurdzos. – Tu varēsi mani baudīt visu mūžu, Grej.

– Priecājos, to dzirdot, Greja.

– Lūk, kur jūs abi esat! Tik mīlīgi kā balodīši.

Es klusībā ievaidos. Mūs atradusi Greisas māte.

– Kristjen, mīļais... vai padejosi vēl vienu reizi ar savu vecmāmiņu?

Kristjens sakniebj lūpas. – Protams, vecomāt.

– Un tu, daiļā Anastasija, iepriecini vecu vīru. Padejo ar Teo.

– Kas ir Teo, Treveljana kundze?

– Vectēvs Treveljans. Un tu drīksti mani saukt par vecmāmiņu. Jums abiem jāķeras pie darba un jālaiž pasaulē mani mazbērni. Es vairs ilgi nedzīvošu. – Viņa plati uzsmaida mums abiem.

Kristjens pārbijies samirkšķina acis. – Iesim, vecomāt, – viņš nosaka, steigšus satverdams veco sievieti aiz rokas un aizvezdams viņu uz deju zāles pusi. Pametis skatienu pār plecu, viņš manāmi apvalda vēlmi uzmest lūpu un izbola acis. – Uz redzi, mazā.

Es dodos pie vectēva Treveljana, bet mani pārtver Hosē.

– Uz deju es tevi vairs nelūgšu. Laikam jau esmu uzurpējis pietiekami daudz tava laika uz deju grīdas... Es priecājos, redzot tevi laimīgu, bet es runāju nopietni, Ana. Ja būšu tev vajadzīgs, es vienmēr tev palīdzēšu.

– Pateicos, Hosē. Tu esi krietns draugs.

– Es runāju pavisam nopietni. – Viņa tumšajās acīs jaušams, ka tā ir patiesība.

– Zinu. Pateicos, Hosē. Bet tagad, lūdzu, atvaino, jo man norunāta tikšanās ar vecu vīru.

Viņš apjucis sarauc pieri.

– Kristjena vectēvu, – es paskaidroju.

Hosē atplaukst smaidā. – Vēlu veiksmi, Anija. Vēlu veiksmi tev visā.

– Paldies, Hosē.

Pēc dejas ar Kristjena mūžam valdzinoši vectēvu es nostājos pie franču stila durvīm un vēroju, kā saule nesteidzīgi virzās lejup debesīs virs Sietlas, metot koši oranžas un akvamarīna krāsas ēnas pār līci.

– Iesim, – Kristjens mani mudina.

– Man jāpārģērbjas. – Es satveru viņu aiz rokas, gribēdama aizvilkt viņu aiz stikla durvīm un augšup kopā ar mani. Viņš neizpratnē sarauc pieri un saudzīgi parauj manu roku, līdz es apstājos.

– Ja nemaldos, tu pats gribēji man novilkt šo kleitu, – es paskaidroju. Kristjenam iemirdzas acis.

– Tieši tā. – Viņa lūpās atplaukst baudkārs smaids. – Bet es tevi neizģērbšu šeit. Tādā gadījumā mēs šeit iestrēgtu līdz... es pat nezinu... – Viņš pavicina plaukstu, nepabeigdams teikumu, bet jēga ir nepārprotama.

Es piesarkstu un atlaižu viņa roku.

– Un neizlaid matus, – viņš noņurd.

– Bet...

– Nekādu iebildumu, Anastasija. Tu esi ļoti skaista. Un es vēlos būt tas, kurš tevi izģērbs.

Es saraucu pieri.

– Sakravā drēbes, ko ņemt līdzi, – Kristjens pavēl. – Tev tās būs vajadzīgas. Lielais čemodāns ir pie Teilora.

– Labi. – Kas viņam padomā? Viņš nemaz nav atklājis man, kurp dosimies. Man pat šķiet, ka to nezina neviens. Miai un Keitai neizdevās izvilināt no viņa patiesību. Es pametu skatienu apkārt un pieeju pie mātes, kas stāv blakus Keitai.

– Es nepārģērbšos.

– Kāpēc? – māte jautā.

– Kristjens grib, lai atstāju mugurā šo. – Es paraustu plecus, it kā ar to viss būtu izskaidrots. Viņa uz brīdi sarauc pieri.

– Tu nesolīji pakļauties, – viņa iejūtīgi atgādina. Keita mēģina apslāpēt spurdzienu, izliekoties, ka klepo. Es samiedzu acis. Ne viņai, ne manai mātei nav ne jausmas, cik kvēls bija mans strīds ar Kristjenu par šo jautājumu. Es negribu par to atkal domāt. Mans Kristjens prot uzmest lūpu... un murgot. Šīs atmiņas liek man atgūt nopietnību.

– Zinu, māt, bet viņam patīk šī kleita, un es vēlos viņam izdabāt.

Māte manāmi atmaigst. Keita paceļ skatienu pret debesīm un smalkjūtīgi aizvirzās prom, atstādama mūs divatā.

– Tu izskaties burvīgi, bērns. – Karla saudzīgi parausta manu atrisušo matu sprogu un noglāsta man zodu. – Es ar tevi ļoti lepojos, mīļā. Tu padarīsi Kristjenu ļoti laimīgu. – Viņa ievelk mani apskāvienā.

Ak, māt!

– Nespēju noticēt, cik pieaugusi tu šobrīd izskaties. Jaunas dzīves sākums... Tikai atceries, ka vīrieši ir no citas planētas, un viss būs labi.

Es iespurdzos. Kristjens vispār ir no pavisam citas galaktikas. Ja vien viņa zinātu!

– Paldies, māt.

Rejs pienāk mums klāt, sirsnīgi smaidīdams.

– Tu esi radījusi brīnišķīgu meiteni, Karla, – viņš saka, acīm lepnumā mirdzot. Viņš savā melnajā smokingā un gaiši sārtajā kamzolī izskatās ļoti šarmants. Es jūtu asaras sariešamies acīs. Ak nē... pagaidām man izdevies neraudāt.

– Toties tu viņu pieskatīji un palīdzēji viņai pieaugt, Rej. – Karlas balsī ieskanas ilgas.

– Un katra minūte man bija kā dāvana. Tu esi lieliska līgava, Anija. – Rejs atglauž man aiz auss to pašu atrisušo šķipsnu.

– Tēt... – Es apslāpēju šņukstu, un viņš mani aši, neveikli apskauj.

– Turklāt būsi varena sieva, – viņš aizsmacis nočukst.

Kad tēvs palaiž mani vaļā, man blakus jau stāv Kristjens.

Rejs sirsnīgi paspiež savam jaunajam znotam roku. – Pieskati manu meiteni, Kristjen.

– Tas ietilpst manos plānos, Rej. Un Karla. – Viņš pamāj manam tēvam un noskūpsta māti uz vaiga.

Pārējie kāzu viesi sastājušies plašā lokā, caur ko mums jāiziet, lai mēs tiktu līdz mājas fasādei.

– Vai esi gatava? – Kristjens jautā.

– Jā.

Viņš satver manu plaukstu, un mēs ejam zem viesu paceltajām rokām. Viņi sauc mums laba vēlējumus un apsveikumus, un apbārsta mūs ar rīsiem. Pašā loka galā mūs gaida Greisa un Keriks, kas smaida un apskauj mūs. Greisa atkal grasās raudāt, un mēs steidzīgi atvadāmies.

Teilors stāv pie Audi SUV, gatavs vest mūs projām. Kristjens atver man mašīnas durvis, bet es pagriežos un metu savu balto un sārto rožu pušķi jaunajām sievietēm, kas sapulcējušās tuvumā. Mia to noķer un triumfēdama paceļ gaisā; viņas seju rotā starojošs smaids.

Es iesēžos mašīnā, smiedamās par Mias bezbailīgo ķērienu, un Kristjens pieliecas, paceldams manas kleitas malu. Kad esmu droši iekārtojusies, viņš pamāj viesiem atvadas.

Teilors atver viņam mašīnas durvis. – Apsveicu, kungs.

– Pateicos, Teilor, – Kristjens atbild, nosēzdamies man blakus.

Mašīna sakustas, un kāzu viesi apber to ar rīsiem. Kristjens satver manu plaukstu un noskūpsta pirkstu kauliņus.

– Vai pagaidām viss ir labi, sieva?

– Pat lieliski, vīrs. Kurp mēs dodamies?

– Uz lidostu, – viņš vienkārši atbild, savilcis lūpas sfinksas smaidā.

Hmm... kas viņam padomā?

Teilors nebrauc uz izlidošanas terminālu, kā biju gaidījusi; viņš vada mašīnu caur apsargātajiem vārtiem un tieši uz lidlauka. Ko tas nozīmē? Bet jau nākamajā mirklī es pamanu Kristjena lidmašīnu, kam uz sāniem ar lieliem, ziliem burtiem rakstīts Grey Enterprises Holdings, Inc.

– Nevar būt! Vai tu atkal izmanto uzņēmuma īpašumu savtīgos nolūkos?

– Cerams, Anastasija. – Kristjens plati smaida.

Teilors aptur mašīnu pie pakāpieniem, kas ved uz lidmašīnas durvīm, un izlec ārā. Kristjens izkāpj, abi brīdi sarunājas, un Kristjens atver manas durvis, bet neatkāpjas, lai ļautu man izkāpt; viņš ieliecas salonā un paceļ mani uz rokām.

Oho! – Ko tu dari? – es spalgā balsī vaicāju.

– Nesu tevi pār slieksni, – viņš atbild.

Vai tam nevajadzēja notikt mājās?

Kristjens bez manāmas piepūles uznes mani augšā pa kāpnēm, un Teilors mums seko, nesdams manu mazo čemodānu. Viņš noliek to uz lidmašīnas durvju sliekšņa, pirms atgriežas pie mašīnas. Salonā mūs gaida Kristjena pilots Stefans, ģērbies formastērpā.

– Laipni lūdzam, Greja kungs un kundze! – Viņš plati smaida.

Kristjens noliek mani zemē un paspiež Stefanam roku. Viņam blakus stāv tumšmataina sieviete, apmēram trīsdesmit četrus gadus veca, un arī viņai mugurā ir formastērps.

– Apsveicu jūs abus, – Stefans turpina.

– Pateicos, Stefan. Anastasija, jūs abi esat pazīstami. Viņš šodien būs lidojuma kapteinis, un šī ir otrā pilote Beilija.

Viņa nosarkst, dzirdot savu vārdu, un strauji mirkšķina plakstiņus. Es tik tikko apvaldu vēlmi pārgriezt acis. Jau kārtējā sieviete zaudējusi galvu mana pārāk glītā vīra dēļ.

– Priecājos ar jums iepazīties! – Beilija vītero. Es viņai laipni uzsmaidu, Kristjens galu galā pieder man.

– Vai viss sagatavots? – Kristjens viņiem abiem jautā, un es tikmēr aplūkoju salonu. Iekārtojumā galvenie toņi ir gaišs kļavas koks un krēma krāsas āda. Viss izskatās ļoti labi. Salona otrā malā stāv vēl viena jauna sieviete – ļoti skaista brunete.

– Jā, viss ir pabeigts. Laika apstākļi no šejienes līdz Bostonai ir labi.

Bostonai?

– Un brāzmas?

– Tikai pie pašas Bostonas. Virs Šenonas ir fronte, kas varētu mūs nedaudz pašūpot.

Šenona? Īrijā?

– Skaidrs. Nu, es ceru to visu nogulēt, – Kristjens lietišķi paziņo.

Nogulēt?

– Mēs ķersimies pie darba, kungs, – Stefans sola. – Nodosim jūs prasmīgās stjuartes Natālijas rokās. – Kristjens palūkojas uz jauno sievieti un sarauc pieri, bet jau nākamajā mirklī uzsmaida Stefanam.

– Lieliski, – viņš nosaka un, satvēris mani aiz rokas, pieiet pie grezna ādas sēdekļa. Tādi kopā ir divpadsmit.

– Apsēdies, – viņš pavēl, novilkdams žaketi un atpogādams smalko sudrabkrāsas brokāta kamzoli. Mēs iekārtojamies divos krēslos, kas novietoti viens otram pretī, un starp mums ir spoži nopulēts galds.

– Laipni lūdzu lidmašīnā, kungs un kundze. Apsveicu! – Natālija sniedz mums divas glāzes ar sārtu šampanieti.

– Pateicos, – Kristjens nosaka. Meitene mums pieklājīgi uzsmaida un dodas prom.

– Par laimīgu laulības dzīvi, Anastasija! – Kristjens paceļ glāzi, un mēs saskandinām. Šampanietis garšo brīnišķīgi.

– Vai tas ir Bolinger? – es jautāju.

– Jā, tas pats.

– Pirmajā reizē es to dzēru no tējas tases. – Es atplaukstu smaidā.

– To dienu es lieliski atceros. Tavs izlaidums.

– Kurp mēs lidojam? – Es vairs nespēju apvaldīt ziņkāri.

– Uz Šenonu, – Kristjens atbild. Viņa acis sajūsmā mirdz, un viņš līdzinās mazam zēnam.

– Īrijā? – Mēs lidojam uz Īriju!

– Tur mēs papildināsim degvielas krājumus, – viņš piebilst, mani ķircinādams.

– Un pēc tam? – es jautāju.

Viņa smaids kļūst vēl platāks, un viņš papurina galvu.

– Kristjen!

– Uz Londonu, – viņš atbild, vērīgi uzlūkodams mani un cenzdamies nolasīt manas domas.

Es spēji ievelku elpu. Velns un elle! Biju domājusi, ka mēs ceļosim uz Ņujorku vai Aspenu, vai Karību jūru. Man ir grūti noticēt dzirdētajam. Visu mūžu esmu ilgojusies paviesoties Anglijā. Es jūtos tā, it kā mani no iekšpuses izgaismotu laimes starojums.

– Pēc tam uz Parīzi.

Kā, lūdzu?

– Un Francijas dienvidiem.

Oho!

– Es zinu, ka tu vienmēr esi sapņojusi par ceļojumu uz Eiropu, – Kristjens klusi paskaidro. – Es gribu piepildīt tavus sapņus, Anastasija.

– Tu pats esi manu sapņu piepildījums, Kristjen.

– Un tu esi manējais, Greja kundze, – viņš nočukst.

Ak…

– Piesprādzējies.

Es pasmaidu un izpildu pavēli.

Lidmašīna traucas pa skrejceļu, un mēs malkojam šampanieti, apmainīdamies muļķīgiem, platiem smaidiem. Nespēju noticēt, ka divdesmit divu gadu vecumā beidzot pametīšu Ameriku un apmeklēšu Eiropu! Un tieši Londonu!

Kad esam pacēlušies, Natālija atnes vēl divas šampanieša glāzes un kāzu mielastu. Un tas tiešām ir lielisks mielasts – kūpināts lasis, cepta irbīte ar zaļo pupiņu salātiem un kartupeļiem saldā krējuma mērcē. To visu sagatavojusi un pasniedz izdarīgā Natālija.

– Vai saldo ēdienu vēlēsieties, Greja kungs? – viņa painteresējas.

Mans vīrs papurina galvu un pārlaiž pirkstu pār apakšlūpu, jautājoši uzlūkodams mani. Viņa sejas izteiksme ir noslēgta un neizdibināma.

– Nē, pateicos, – es nomurminu, nespēdama atraut skatienu no Kristjena. Viņa lūpas savelkas nelielā, noslēpumainā smaidā, un Natālija aiziet.

– Lieliski, – viņš nosaka. – Biju ieplānojis saldajā ēdienā baudīt tevi.

Šeit?

– Nāc, – viņš aicina, piecēlies kājās, un sniedz man roku. Mēs kopā aizejam līdz salona tālākajai malai.

– Šeit ir vannasistaba. – Viņš norāda uz nelielām durvīm, bet pēc tam ved mani tālāk pa nelielu gaiteni un cauri durvīm tā galā.

Guļamistaba! Telpa iekārtota krēmkrāsas un kļavas koka toņos, un gultu sedz vairāki spilveni zelta un pelēkbrūnā krāsā. Tā izskatās ļoti ērta.

Kristjens pagriežas un ievelk mani savās skavās, lūkodamies man acīs.

– Es nospriedu, ka mēs varētu pavadīt savu kāzu nakti trīsdesmit piecu tūkstošu pēdu augstumā. Nekad vēl neesmu to darījis.

Vēl kaut kas jauns! Es lūkojos uz viņu, juzdama, kā dauzās sirds. Jūdzes augstuma brālība… jā, esmu par to dzirdējusi.

– Bet vispirms man tevi jāizdabū no šīs brīnišķīgās kleitas. – Kristjena acīs iemirdzas mīlestība un kaut kas tumšāks, kaut kas fascinējošs… Tas pamodina manu iekšējo dievieti. Kristjena tuvumā man aizraujas elpa.

– Pagriezies. – Viņa balss ir dobja, pavēlnieciska un neticami seksīga. Kā viņam izdodas iekļaut tik daudz solījumu vienā vienīgā vārdā? Es dedzīgi paklausu, un viņš pieskaras maniem matiem, ar prasmīgiem pirkstiem saudzīgi izvilkdams adatas citu pēc citas. Matu cirtas pakāpeniski noslīgst man pār pleciem, apklājot muguru un krūtis. Es cenšos nekustēties, bet alkstu viņa pieskārienu. Pēc ilgās, nogurdinošās, bet līksmās dienas es vēlos viņu, vēlos viņu visu.

– Tev ir skaisti mati, Ana. – Kristjena lūpas ir pie manas auss, un es jūtu viņa elpu, kaut gan viņa mute nepieskaras manai ādai. Kad matos vairs nav adatu, viņš izlaiž pirkstus tiem cauri, saudzīgi masēdams galvas ādu… Mmm… Es aizveru acis un baudu sajūtas. Viņa pirksti slīd zemāk, un viņš parauj matus tā, ka es atliecu galvu, atklādama skatienam kaklu.

– Tu piederi man, – viņš izdveš, ar zobiem uzmanīgi pavilkdams manu auss ļipiņu.

Es ievaidos.

– Kuš, kuš, – viņš mani norāj. Pārmetis matus man pār vienu plecu, viņš laiž pirkstu gar manu muguru no viena pleca līdz otram, izsekodams mežģīņu apmalei. Es notrīsu gaidās. Kristjens uzspiež vēl vienu liegu skūpstu man uz muguras virs pirmās kleitas podziņas.

– Brīnumdaiļa, – viņš čukst, veikli atdarīdams to. – Šodien tu mani padarīji par laimīgāko vīrieti pasaulē. – Rīkodamies satraucoši lēni, viņš atpogā katru pogu līdz pat mugurai. – Es tevi ļoti mīlu. – Viņš bārsta skūpstus pār manu ādu no skausta līdz pat plecam un izmanto pauzes, lai murminātu: – Es. Tevi. Ārkārtīgi. Gribu. Es. Vēlos. Būt. Tevī. Tu. Piederi. Man.

Katrs vārds ir kā reibinoša dzēriena malks. Es aizveru acis un atliecu galvu vēl vairāk, lai viņš varētu piekļūt manam kaklam, un grimstu arvien dziļāk burvestībā, ko vij mans vīrs, Kristjens Grejs.

– Man, – viņš čukstus atkārto un noslidina kleitu lejup man pār rokām, līdz audums nokrīt uz grīdas, ziloņkaula krāsas zīdam un mežģīnēm izplūstot ap kājām.

– Pagriezies, – Kristjens klusi pavēl, piepeši aizsmacis. Es paklausu, un viņš spēji ievelk elpu.

Es esmu ģērbusies cieši pieguļošā, koši sārtā satīna korsetē ar zeķturiem, pieskaņotās mežģīņu biksītēs un baltās zīda zeķēs. Kristjens alkaini laiž skatienu lejup pār manu augumu, bet klusē, Viņš tikai lūkojas uz mani, acis iekārē plati iepletis.

– Vai tev patīk? – es čukstu, juzdama, ka vaigus pārklāj kautrs sārtums.

– Vairāk nekā tikai patīk, mazulīt. Tu izskaties satriecoši. – Viņš pastiepj roku, un es, to satvērusi, izkāpju no kleitas.

– Nekusties, – Kristjens nomurmina un, ne mirkli nenovērsis kaislē satumsušās acis no manis, ar vidējo pirkstu novelk līniju pār manām krūtīm tieši virs korsetes augšmalas. Es elpoju straujāk, un viņš atkal atkārto šo ceļojumu pa krūtīm, ar savu kairinošo pieskārienu raisīdams tirpas pār manu mugurkaulu. Viņš sastingst un pavicina rādītājpirkstu, norādīdams, lai pagriežos.

Šobrīd es viņa labā būtu gatava uz visu.

– Stāt, – viņš pavēl. Esmu pagriezusies pret gultu ar muguru pret Kristjenu. Viņš ar vienu roku apskauj manu vidukli, pievilkdams mani sev klāt, un ar zobiem viegli skrubina kakla ādu. Ar plaukstām aptvēris manas krūtis, viņš ar īkšķiem velk apļus ap krūšu galiņiem, un tie saspringti tiecas izlauzties no korsetes auduma žņaugiem.

– Mana, – viņš nočukst.

– Tava, – es izdvešu.

Pametis manas krūtis novārtā, viņš laiž rokas lejup pār vēderu un augšstilbiem, ar īkšķiem skardams kājstarpi. Es apslāpēju vaidu. Kristjena pirkstu slīd pār zeķturiem, un, rīkodamies tikpat veikli kā vienmēr, viņš vienlaikus atāķē tos abus no zeķēm. Viņa rokas aizvirzās līdz manai pēcpusei.

– Mana, – viņš atkārto, glāstīdams dibena vaigus, un viņa pirkstgali skar manu kājstarpi.

– Mmm…

– Kuš. – Kristjens laiž plaukstas pār maniem augšstilbiem aizmugurē un atsprādzē arī otru zeķturu pāri.

Viņš noliecas un atvelk gultas pārklāju. – Apsēdies.

Nokļuvusi Kristjena burvestības varā, es paklausu; viņš nometas ceļos man pie kājām un saudzīgi noauj man baltās, smalkās Jimmy Choo kurpes. Viņš satver kreisās kājas zeķes augšmalu un nesteidzīgi novelk to, ar īkšķiem glāstīdams kājas ādu… Pēc tam viņš to atkārto ar otru kāju.

– Es jūtos kā izsaiņodams savu Ziemassvētku dāvanu. – Viņš man uzsmaida, pievēris garās, tumšās skropstas.

– Dāvanu, ko jau esi izbaudījis…

Viņš pārmetoši sarauc pieri. – Nē, meitenīt. Šoreiz tā patiesi pieder man.

– Kristjen, es biju tavējā jau kopš mirkļa, kad pieņēmu bildinājumu. – Es pavirzos uz priekšu un satveru viņa mīļo seju abās plaukstās. – Es piederu tev. Un vienmēr būšu tavējā, mans vīrs. Bet šobrīd man šķiet, ka tev mugurā ir pārāk daudz drēbju. – Es pieliecos, lai viņu noskūpstītu, bet viņš piepeši izslejas, kaismīgi atbildēdams uz skūpstu, un ievij pirkstus manos matos.

– Ana, – viņš izdveš. – Mana Ana. – Viņš atkal mani skūpsta, ar mēli ielauzdamies mutē.

– Drēbes, – es nomurminu. Mūsu elpa saplūst kopā. Es novelku kamzoli viņam gar pleciem, un viņš izlokās no tā, uz brīdi palaizdams mani vaļā. Pēc tam viņš ilgi lūkojas uz mani ar kaisles pilnu skatienu.

– Lūdzu, ļauj to izdarīt man, – es klusā, vilinošā balsī saku. Es gribu izģērbt savu vīru, savu Kristjenu.

Viņš apsēžas, tupēdams uz ceļiem; es pieliecos, satveru viņa sudraboti pelēko kaklasaiti, kas man ir vismīļākā, un nesteidzīgi to atraisu, pirms noņemu pavisam. Kristjens atliec galvu, lai es varētu sasniegt viņa baltā krekla pirmo pogu. Kad tā ir atdarīta, es ķeros pie aproču pogām. Tās ir darinātas no platīna, un tajās iegravēti savīti burti A un K – mana dāvana kāzās. Kad esmu noņēmusi pogas, Kristjens atņem man tās un savelk pirkstus dūrē. To noskūpstījis, viņš ieliek pogas bikšu kabatā.

– Cik romantiski, Grej!

– Tev, mana mīļotā sieva, es vienmēr esmu gatavs sniegt ziedus un sirdis. Vienmēr.

Es satveru viņa roku un, nolaidusi skropstas, noskūpstu vienkāršo platīna laulību gredzenu. Viņš iestenas un aizver acis.

– Ana, – viņš nočukst, un viņa lūpās mans vārds pārvēršas par lūgšanu.

Ķērusies pie krekla otrās pogas, es atkārtoju Kristjena iepriekšējās darbības, uzspiezdama vieglu skūpstu uz viņa krūtīm pēc katras pogas, un čukstu: – Tu. Padari. Mani. Laimīgu. Es. Tevi. Mīlu.

Viņš ievaidas, pirms ar vienu strauju kustību apķer mani ap vidukli un ieceļ gultā, tūlīt pat man sekodams. Kvēli skūpstīdams mani, viņš satver manu galvu abās plaukstās, neļaudams pakustēties, un mēs izbaudām viens otru ar mēli. Pēc brīža viņš spēji izslejas, stāvēdams uz ceļiem, bet es aizelsusies alkstu pēc turpinājuma.

– Tu esi skaista… sieva. – Kristjens laiž plaukstas lejup pār manām kājām un satver kreiso pēdu. – Tev ir brīnišķīgas kājas. Es gribu tās skūpstīt sprīdi pa sprīdim. Sākot ar šo vietu. – Viņš piespiež lūpas pie kājas īkšķa un ar zobiem viegli paskrubina pirksta spilventiņu. Visi muskuļi, kas atrodas man zemāk par jostasvietu, spēji saspringst. Kristjena mēle slīd pār pēdas izliekumu, zobi skar papēdi un virzās augšup pār potīti. Viņš bārsta skūpstus pār apakšstilba iekšpusi; tie ir maigi un mikli. Es nodrebinos.

– Mierā, sieva, – viņš mani brīdina. Jau nākamajā mirklī esmu pagriezta tā, ka guļu uz vēdera, un Kristjens turpina savu laisko ceļojumu ar muti augšup pa kāju iekšpusi līdz augšstilbiem un pēcpusei, pirms sastingst. Es ievaidos.

– Lūdzu…

– Es vēlos redzēt tevi kailu, – Kristjens nomurmina un nesteidzīgi attaisa korsetes āķīšus citu pēc cita. Kad korsete ir izplāta uz gultas zem manis, viņš ar mēli novelk līniju pār manu mugurkaulu.

– Lūdzu, Kristjen…

– Ko tu gribi, sieva? – viņš klusi jautā man pie auss. Viņš gandrīz uzgūlies man virsū… Es jūtu viņa cieto locekli pie sava dibena.

– Tevi.

– Un es gribu tevi. Mana mīlestība, mana dzīve… – viņš čukst un zibenīgi pagriež mani tā, ka es guļu uz muguras. Viņš aši pieceļas un ar vienu strauju kustību atbrīvojas no biksēm un apakšveļas. Jau nākamajā mirklī viņš ir brīnišķīgi kails un slejas man pāri, ar miesu pauzdams savu gatavību. Nelielo telpu piepilda viņa žilbinošais skaistums, viņa vēlme un alkas pēc manis. Viņš pieliecas, novelk man biksītes un ielūkojas acīs.

– Mana, – viņš nosaka.

– Lūdzu, – es zemojos, un viņa lūpās atplaukst baudkārs, nerātns, vilinošs smaids, kāds raksturīgs tikai Kristjenam.

Viņš ierāpjas gultā un sāk skūpstīt manu labo kāju… līdz sasniedz vietu, kur augšstilbi savienojas, un paver manas kājas platāk.

– Mmm… mana sieva, – viņš noņurd un ar lūpām pieskaras manai kājstarpei. Es aizveru acis un ļaujos sajūtām, ko rada viņa izveicīgā mēle. Ievijusi pirkstus Kristjena matos, es šūpoju gurnus, viņa uzsāktā ritma paverdzināta, un izliecu muguru virs gultas. Viņš satver manus gurnus, lai es nekustētos… bet turpina izsmalcināto spīdzināšanu. Esmu pavisam, pavisam tuvu.

– Kristjen! – es ievaidos.

– Vēl nē, – viņš izdveš un virzās augstāk, iegremdēdams mēli manā nabā.

– Nē! – Nolādēts! Es jūtu, ka Kristjens pasmaida un turpina ceļojumu tālāk.

– Tu esi nepacietīga, sieva. Mums ir daudz laika, līdz nolaidīsimies Smaragdu salā. – Viņš bijīgi noskūpsta manas krūtis un ar lūpām paviļā kreisās krūts galiņu. Viņš palūkojas uz mani, un viņa acis ir tumšas kā debesis tropiskās vētras laikā.

Biju jau aizmirsusi… Eiropa.

– Vīrs, es tevi gribu. Lūdzu.

Kristjens slejas man pāri, ar savu augumu apklādams mani, un atbalstās uz elkoņiem. Viņš paberzē degunu pret manējo, un es pārlaižu rokas pār viņa spēcīgo, muskuļoto muguru līdz tvirtajam dibenam.

– Greja kundze… mana sieva. Mans uzdevums ir tev pakalpot. – Viņa lūpas maigi skar manu ādu. – Es tevi mīlu.

– Es tevi arī.

– Turi acis vaļā. Es gribu tevi redzēt.

– Kristjen… jā… – es iesaucos, un viņš nesteidzīgi iekļūst manī.

– Ana, Ana… – viņš dveš un sāk kustēties.

**

– Ar ko tu, sasodīts, nodarbojies? – Kristjens ierēcas, pamodinādams mani no patīkamā sapņa. Viņš ir nostājies pludmales krēsla kājgalī, ūdenī izmircis un skaists, un saniknots uzlūko mani.

Ko es esmu izdarījusi? Ak nē… es guļu uz muguras… Velns, velns, velns, un viņš ir nikns. Nolādēts! Ļoti nikns.

Es piepeši esmu pavisam modra, un mans erotiskais sapnis jau ir aizmirsts.

– Vēl nupat es gulēju uz vēdera. Laikam miegā pagriezos, – es bikli čukstu, vārgi mēģinādama aizstāvēties.

Kristjena acīs blāzmo dusmas. Viņš pieliecas, paķer manu peldkostīma augšdaļu no sava krēsla un pasviež to man.

– Apģērbies! – viņš nošņāc.

– Kristjens, neviens taču neskatās.

– Un kā vēl skatās. Teilors un viņa apsargi noteikti priecājas par izrādi! – viņš atcērt.

Jēziņ! Kāpēc es visu laiku aizmirstu par apsargiem? Es pārbijusies ar plaukstām apklāju krūtis. Kopš ļaundara darbības rezultātā avarēja Kristjena helikopters, mums nemitīgi seko algoti cilvēki.

– Jā, – Kristjens sašutis apstiprina. – Un tevi varētu nofotografēt arī kāds glums, neģēlīgs paparaci. Vai gribi rēgoties uz Star žurnāla vāka? Šoreiz kaila?

Nolādēts! Paparaci! Velns un elle! Es steigšus uzrauju mugurā peldkostīma augšdaļu, neveikli sasiedama to, un jūtu sevi nobālam. Mani pārņem drebuļi. Prātā nelūgtas iezogas atmiņas par paparaci uzbrukumu pie Sietlas Neatkarīgās izdevniecības, kad tika izziņota mūsu saderināšanās. Tā galu galā ir daļa no dzīves kopā ar Kristjenu Greju.

– L’addition! – Kristjens skarbi uzsauc garām ejošajai viesmīlei. – Mēs dodamies prom, – viņš man paziņo.

– Tūlīt?

– Jā. Tūlīt.

Mjā, ar viņu nav vērts strīdēties.

Kristjens uzvelk šortus, kaut gan viņa peldbikses mirkst ūdenī, un uzrauj mugurā pelēku t–kreklu. Viesmīle jau pēc mirkļa atgriežas, nesdama viņa kredītkarti un rēķinu.

Es negribīgi iespīlējos savā tirkīzzilajā kleitā un apauju sandales. Kad viesmīle aizgājusi, Kristjens paķer savu grāmatu un telefonu un slēpj savu niknumu aiz lielām saulesbrillēm ar spoguļstikliem. No viņa plūst spriedzes un dusmu viļņi. Man sažņaudzas sirds. Katra otrā sieviete šajā pludmalē sauļojas ar kailām krūtīm, un tas nav nekāds noziegums. Mana peldkostīma augšdaļa uz šī fona izskatās savādi. Es klusībā nopūšos, ļaudamās nomāktībai. Man šķita, ka Kristjens saskatīs smieklīgo… varbūt… ja es būtu palikusi guļam uz vēdera. Tomēr viņa humora izjūta ir pagaisusi.