Pārāk resns, pārāk neskūts, pārāk nekopts... (174)

Viņam šķita, ka mūsu sievietes ir ģērbtas vai nu pārāk atklāti, vai principā izskatās pārāk seksīgas. Pavīdēja pat frāze, ka dažas līdzinās prostitūtām.

Es diezgan pacietīgi klausījos viņa burkšķēšanu. Tā kā šī tēma nav nekas jauns pat glancētajā presē, vien klusējot, laiku pa laikam, vienaldzīgi raustīju plecus. Diskutēt par šo tēmu nemaz nevēlējos.

Tomēr pēc kāda laika šo faktu atcerējos, jo kopā ar dažiem visai konservatīviem kolēģiem pati devos otrpus robežas, tieši uz valsti, no kuras bija atbraucis mans iepriekš pieminētais paziņa. Un te nu man bija iespēja dzirdēt virkni pavisam citu jautājumu un sašutumu, kas skanēja apmēram šādi: «Kāpēc sievietes šeit ir tik resnas, bet visas legingos? Vai tiešām nebija vismaz tunikas ar ko to galertu piesegt? Skatīties nepatīkami! Kāpēc tam puisim auskars lūpā? Nē nu es saprotu, ka sievietes izskaistinās, bet vīrietis...viņš ir gejs?» un tamlīdzīgi. Vienu brīdi jau biju gatava kliegt. Lieciet taču mani mierā. Izskats nav galvenais šajā dzīvē. Man pat iešāvās prātā doma pasūtīt krekliņu ar šādu uzrakstu.

Un te, atgriežoties mājās, man patrāpījās raksts par Āfrikas cilšu kaujas tērpiem un to krāsām. Tur runa bija par to, ka cilvēka ārējais izskats satur neverbālus signālus un, jo sabiedrība primitīvāka, jo ārējais izskats ir konservatīvāks un stingrāk reglamentēts. Solis pa labi vai pa kreisi tiek sodīts ar publisku nosodījumu vai pat nopietnākiem soda mēriem.

Iedomājieties cietuma tetovējumus - to īpašnieki svēti tic tetovējumu simbolikai un ļoti stingri ievēro arī hierarhiju. Un atliek kaut vai nejauši uz ķermeņa uzlikt nepareizo attēlu...par to var pat nogalināt!

Tad ko lai saka par maniem kolēģiem, kuri tik vien darīja, kā apsprieda cilvēkus, kas, viņuprāt, izskatījās nepareizi.

Ir pat speciāla terminoloģija - lukizms, no angļu «look» - izskats un «fašisms» (domāju tulkojums nav nepieciešams). Tā ir savdabīga diskriminācijas forma, kas balstīta tieši uz cilvēka ārējo izskatu. Un šī parādība ir visai izplatīta. Neskatoties uz to, ka skolā mūs māca - galvenais ir iekšējais skaistums - mēs visi labi zinām par etiķetii.

Lai cik arī ap mums nerisinātos sarunas par rīcības brīvību un tamlīdzīgām nobriedušas personības pazīmēm, mēs neesam līdz galam brīvi pat tajā, kā mēs izskatāmies. Sabiedrība nemitīgi mums norāda, kas jāvelk, kas jāuztrenē, kāda frizūra ir vislabākā un kur jāliek auskars. Tāpēc tautas gudrība: «Neskati vīru no cepures» ir pat ļoti trāpīga. Atliek vien pareizi izskatīties, un visas durvis tev atvērsies. Un, lai cik arī brīva es iekšēji būtu, es nevarēšu uzvilkt dinozaura kostīmu un staigāt viņā katru dienu. Lai gan dinozaura kostīmiņā nav nekā amorāla, izaicinoša vai bīstama. Uz bērnu ballīti - jā lūdzu, visi būs sajūsmā, bet ne uz ofisu, ne banku vai pēc jaunās pases es šādā tērpā ierasties nevarēšu. Ja vien tas nav mans protesta veids...pret izmirstošajiem dinozauriem. Taču nekādā gadījumā tāpat vien staigāt 168 cm gara dinozaura izskatā man neviens neļaus. Par kādu tad izvēles brīvību var būt runa, ja es nevaru atļauties izvēlēties sev šādu vienkāršu iegribu?

Es, protams, varu riskēt, bet labākajā gadījumā mani ātri vien izvadīs no visām manis pieminētajām vietām, sliktākajā - izsauks sanitāru brigādi, kuriem diez vai es spēšu pierādīt, ka esmu tikai žurnāliste ar savdabīgu pašizteiksmes veidu.

Tam visam nobeigumā gribu vien teikt sekojošo. Katru reizi, kad mēs esam noraidoši pret kādu, kura izskats mums liekas nepieņemams - pārāk resns, pārāk neskūts, pārāk nekopts, mēs atrodamies uz tās pašas attīstības pakāpes, kur tie, kas cilvēka statusu nosaka pamatojoties uz māla skrāpējumiem, mamutu mēsliem, zaru un putnu spalvu galvassegas, kaula degunā, caurumiem ausīs un riņķu daudzuma uz kakla.