Zintis Ekmanis par cīņu bobsleja trasēs un aizkulisēs, mūziku un naudu (21)

- Nesen vienā pasākumā tevi varēja redzēt, sēžot pie bungām. Cik zinu, tad savulaik esi spēlējis ansamblī un ar mūziku esi uz tu.
- Mana mamma bija spēcīga kolhoza kluba vadītāja laukos un tika iepirkta tiem laikiem ļoti kvalitatīva skaņu aparatūra. Uzreiz tur sabrauca baigie hipiji no Rīgas, taču viņiem nebija kas sēž pie bungām. Es kā piesēdos, tā sāku vilkt. Tolaik man bija 13 gadi, un bungas nospēlēju no 1971. līdz 1978. gadam. Ansamblis bija gana nopietns, tajā spēlēja arī par Latvijas blūza tēvu dēvētais Jānis Vanadziņš. Muzikālās izglītības man nebija, bet vectēvs spēlēja kapellā uz Ieviņa ermoņikām, kuras man ir vēl joprojām, jo vēlos tās restaurēt. Esmu mēģinājis šo mūzikas instrumentu atšifrēt, taču tas ir diezgan sarežģīts... Mājās bija arī akordeons, kuru pats iemācījos spēlēt. Arī mana mamma spēlēja mūzikas instrumentus un dziedāja, bet otrs vectēvs gleznoja.

- Tad jau tevī mīt mākslinieka dvēsele...
- Vispār jau tā ir, jo visu tveru caur sajūtām. Ja konkrētā mūzika man patīk, tad pat spalvas saceļas. Un nav svarīgi kāda stila mūzika, sākot no klasiskās un beidzot ar džezu. Cenšos tikt uz visiem koncertiem, ja mūziķi ar savu sniegumu mani pārliecina. Ļoti patika «Metallica» koncerts «Skonto» stadionā. Es gan neesmu baigais «Metallica» fans, taču tas, kā viņi pārvalda instrumentus un kas par skaņu! Viņi taču noblieza bez kļūdām, tā kā ierakstā. Patika arī Sīva Veja, Džeimsa Brauna, Gerija Mūra un «Rammstein» koncerti. No latviešiem? Mans ļoti labs paziņa ir komponists un viens no Latvijas labākajiem roka ģitāristiem Harijs Zariņš, kurš bija «Opus Pro» līderis, bet tagad viņš izveidojis jaunu grupu «Colt» - tā teikt, jaunības un pieredzes sintēze, un spēlē viņi super!

- Redz kā sanāk, teici, ka patīk dažāda stila mūzika, taču nosauci ģitārroka pārstāvjus.
- Jā, tas laikam ir mans mīļākais žanrs.Klausos Džo Satriāni, Ingviju Malmstēnu un Stīvu Veju un visus citus ģēnijus Savulaik ansambļiem bija tādas kvalifikācijas skates,lai drīkstētu oficiāli uzstāties. 85% bija jābūt vietējām, bet 15% - ārzemju dziesmām. Kamēr citi spēlēja par sarkanajām neļķēm, mēs «nogriezām» Džimija Hendriksa «Hey Joe» un «Jumpin' Jack Flash» no «Rolling Stones». (Smejas) Verdikts bija attiecīgs - ārpus sava kultūras nama robežām spēlēt nedrīkst! Tolaik ieraksti uz «lenteniekiem» bija lieliskā kvalitātē, bet vinilu joprojām uzskatu par viskvalitatīvāko ierakstu formu.

- Varbūt Latvija ir zaudējusi labu mūziķi...
- Nu labi, nepārspīlē. Patiesību sakot, man ir žēl, ka Latvijā ,mazā mūzikas tirgus dēļ arī pat talantīgiem mūziķiem tikai ar mūziku ir grūti sevi un ģimeni uzturēt, lielai daļai nākas kaut kur vēl piestrādāt...

- Sportisti tagad devušies pelnītā atpūtā, bet funkcionāriem atvaļinājums nepienākas.
- Pirms pāris nedēļām centāmies iepriecināt līdzjutējus ar pasākumu Siguldā, kurā pulcējās teju 7000 cilvēku. Todien Siguldā tika saskaitīts vairāk nekā 1000 vieglās mašīnas - satiksme bija paralizēta. Mēs jau arī vēl tikai mācāmies. Iespējams, ka programma bija par garu, tādēļ cilvēki rotēja, taču nākamgad sarīkosim labāk. Šogad tādam cilvēku pieplūdumam īsti nebijām gatavi. Bet, kas zina, varbūt nākamgad būs vēl lielāks iemesls svinībām. (Smejas) Ja vēl izdotos dabūt kādu valsti uz lielo stafeti, kur ir trīs sporta veidi kopā... Šogad krievi bija Sočos, bet vācieši aizbrauca testēt tehniku. Saprotams, ka kanādieši un amerikāņi nebrauks, bet ar pārējiem jau nav jēgas runāt, jo mums vajag zvaigznes. Mēs taču varam cīnīties skeletonā, bobslejā un kamaniņu sportā ar jebkuru lielvalsti. Starp citu, nākamajam gadam jau ir zināms datums - 8. marts.

- Pasaules čempionāta laikā bij dusmīgs uz vāciešiem, kuri acīmredzami bija kaut ko izdarījuši ar slidām. Kā šis stāsts ir beidzies?
- Manuprāt, [Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas prezidents Ivo] Ferriāni rīkojās gudri. Viņš nevar krist krāgā vāciešiem, jo vācieši viņu iecēla amatā. Tāpat viņš nevar ķerties klāt Krievijas pirmajiem numuriem. Taču tas, ka tika pieķerta krievu skeletoniste [Marija Orlova], liks padomāt arī visiem pārējiem. Kad Ferriāni bija Siguldā, viņš teica, ka FIBT Šveicē beidzot ir atraduši laboratoriju, kurā slidas varētu pārbaudīt. Tobrīd viņš vēl neteica, ka kāds tiks diskvalificēts, bet jau nākamajā dienā tika izplatīts paziņojums, ka krievi ir pieķerti neatļautu slidu izmantošanā. Es pat iedevu izlasīt Ferriāni vienu rakstu, kur viens vācu treneris stāsta, kā vācieši rīkojušies 2008. gada pasaules čempionātā Altenbergā.

- Un ko tad viņi darīja?
- Domāju, ka arī tagad metodes būtība ir izmainīt kristālisko režģi - ar lāzeru, plazmu vai līdzīgā veidā iedarbojoties uz slidām, mēģināt salikt molekulas lineārā kārtībā un palielināt arī slidu cietību. Tas ir izdarāms un efektu var panākt uz kādiem pāris braucieniem. Esmu to darījis jau gatavojoties 1994. gada Lillehammeres Olimpiādei, taču nemācēju noslēpt šīs apstrādes pēdas, jo slida palika plankumaina. Esmu to pārbaudījis un tas tiešām darbojas - visas sliktākās slidas izdevās piedzīt līdzīgi labākajai, kura gan nebija apstrādāta, lai būtu ar ko startēt Olimpiādē.
Arī tagad esam par to runājuši ar [Sandi] Prūsi, taču sapratām, ka pašlaik tam nebūtu lielas nozīmes, turklāt gribas palikt ar tīru sirdsapziņu. Pirmkārt, efekts ir tikai uz pāris braucieniem un tad slida jāsagatavo atkal, bet mums nav pārnēsājamas ierīces. Otrkārt, mūsu puikas vēl tikai mācās braukt, tādēļ nebūs iespējams izdarīt secinājumus. Tam varbūt var ķerties klāt tad, kad, tēlaini izsakoties, 100 metru esi noskrējis 9,8 sekundēs, bet gribi noskriet 9,75 sekundēs. Tāpēc jau [Vācijas izlases trenerim Kristofam] Langenam teicu: «Jūs jau tāpat esat stipri, kāpēc vēl jādara tādas lietas?». Bet viņš vismaz varbūt saprata, ka mēs zinām to, ko viņi dara.

- Vai arī mēs uz Olimpiādi kaut ko «vilksim ārā»?
- Protams, ir iestrādes un domas, bet pamatā mums tikai jāmauc. Paskaties, kā puika [Oskars Melbārdis] Sočos «palaida» kamanas - bija prieks skatīties. Mājās jau atkārtojumos vairākas reizes vēroju kā kurš nobrauca. Aleksandrs Zubkovs arī izbrauca labi, taču viņš «kučierēja» - pārāk paņēma kamanu vadību savās rokās. It kā bija labi, taču ne tas. Ja esi «palaidis» kamanas, tad vari atļauties arī kaut kur atsisties. Taču nebija tik viennozīmīgi, jo sākumā treniņos mazais Oskars [Ķibermanis] Sočos ar jebkuru četrinieka bobu «tesa» Melbārdi. Gan es, gan Prūsis teicām Osim [Melbārdim]: «Tu visu esi izdarījis, tev ir piektā vieta pasaulē. Vienkārši baudi braukšanu.» Konstatējām arī kas par vainu jaunajām kamanām un kāpēc ar Melbārža ekipāžu tās neskrien. Tās tiks pilnveidotas.

- Pastāsti, kā tikāt pie šīm kamanām, kuras it kā bija nedabūjamas?
- Izrādās jau Turīnas olimpiskajās spēlēs biju sarunājis un izīrējis «Singer» bobu no tā paša «Šveices fermera», no kura iegādājāmies arī šīs, pēdējās kamanas, taču tā laika izlases vecākais treneris [Jānis] Skrastiņš neļāva ar to aizvadīt pat nevienu treniņu braucienu. Iespējams, jau tad varējām izcīnīt medaļu. Šogad vācām informāciju, kur varētu būt tāds bobs, kāds ir [austrietim Jirgenam] Loakeram un [nīderlandietim Edvīnam] van Kalkeram. Beigās pareizo virzienu droši vien norādīja Volfgangs Štampfers, kurš pats piedalījās šo kamanu izstrādē un kuram ir normālas attiecības ar Prūsi.
Nekavējoties zvanīju «Šveices fermerim», kurš teica, ka arī [amerikānis Stīvens] Holkombs vēlas dabūt šīs kamanas. Nācās sakārtot nepieciešamo naudu nepilnas diennakts laikā, lai gan, godīgi sakot, tā jau bija rezervēta šādam mērķim, tādējādi kamanas vēl pēc dienas bija jau komandas garāžā.

- Cik šīs kamanas maksāja?
- Visi jau šausmināsies, bet bija jāņem - nebija variantu. Bobs maksāja 75 000 eiro. Taču tā maksā labas kamanas. Piemēram, Zubkova bobs maksā 80 000 - 100 000 eiro. Protams, atbildība bija milzīga, bet, ja konkurentiem ir tādas pašas kamanas, tad ko darīt? Ir jāņem. Taču labākais ir tas, ka arī vecās kamanas Sočos skrien labi.

- Bez jaunajām kamanām mēs Soču olimpiskajās spēlēs nebūtu spējīgi konkurēt?
- Varētu, bet tagad varam to darīt vēl labāk. (Smejas) Bija jāņem, jo vecais bobs ir kopš 2006. gada un ir gana nobraukts.

- Kur ir grūtāka cīņa - trasē vai aizkulisēs?
- Visur klājas grūti. Trasē vari kaut ko izcīnīt īsākā laika periodā, bet ārpus trases viss notiek ilgākā laika posmā. Piemēram, par to, lai vāciešiem divniekos aizliegtu izmantot viņu aizmugurējās ass stiprinājuma risinājumu, es cīnījos no 2007. gada. Pagāja seši gadi, Ferriāni apsolīja un, cepuri nost, savu solījumu arī izpildīja, tādēļ divniekos vāciešiem vairs neiet tik spoži.

- Ko saka priekšā tava intuīcija par nākamo gadu?
- Sliktāk būtu, ja būtu izgāzušies, jo tad būtu baigā raustīšanās - ko un kā darīt. Bet tagad abi bobi labi slīd. Vienīgās bažas ir par to, kā būs ar slidu, ja tomēr būs auksts laiks, kā arī par to, ja trase būs pāris sekundes ātrāka. Lai gan tas pat ir labāk mums.

- Pēc sarunas ar Ferriāni sapratu, ka viņš ir aizrāvies ar ideju par monoboba sacensībām...
- Jā, tā ir, jo viņam kā jaunajam FIBT prezidentam bija kaut kas no sevis ir jāieliek. Monobobs ir laba lieta pilotiem, jo viņiem nav nepieciešami stūmēji. Sajūtas ir līdzīgas un tā ir teicama iespēja trenēties pilotam, kamēr stūmēji atsevišķi var pavadīt laiku lietderīgāk, strādājot stadionā. Sezonas sākumā ir brīdis, kad vienkārši jānobrauc kādi 40 braucieni un tad sākas smalkais darbs.

- Vai tu redzi, ka tam ir nākotne?
- Dod dies' lai izdotos saglabāt visus renes sporta veidus, jo izmaksas ir lielas. Es jau Ferriāni «braucu virsū» par to, ka jāsāk beidzot maksāt sportistiem prēmijas. Šogad bija pirmā «bezdelīga» - 100 000 eiro džekpots. Bobslejā šo nosacījumu izpildīt ir praktiski neiespējami, bet, ņemot vērā kāds pārsvars pār konkurentiem ir Martinam [Dukuram] skeletonā, tad uzvarēt trīs dažādās trasēs ir iespējams. Iespējams, ka nākamais solis būs tāds, ka FIBT nosegs tehnikas transportēšanas izmaksas, kas mūs galina nost. Ir vajadzīgs nopietns ģenerālsponsors un par to nemitīgi atgādinu. Ferriāni to saprot un, iespējams, tādēļ cenšas uzturēt labas attiecības ar krieviem, kuru vidū varētu atrast kādu miljardieri.
Mārketings strādā ļoti viduvēji un to esmu viņam ne reizi vien teicis. Esmu arī piedāvājis uztaisīt brainstorming, aizbraukt un kopīgi izrunāt, kā sporta veidam būtu jāattīstās. Ferriāni vēl pietrūkst sakaru visaugstākajā līmenī. Bet vāciešiem ar lokāliem sponsoriem viss ir kārtībā un viņi liekas nemaz negrib, lai sporta veids komercializētos. Ja tas notiktu, noteikti celtos bobsleja līmenis un konkurence, bet sportisti redzētu, ka ar savu darbu viņi var nopelnīt rezervīti turpmākai dzīvei pēc sporta, kā tas ir, piemēram, biatlonā, slēpošanā u.c. Tad Vācijai tas nebūs interesanti, jo viņiem ir vajadzīgas trīs vietas uz goda pjedestāla, nevis sporta veida attīstība.

- Kamaniņu sportā visas valstis tehniku transportē kopā. Vai bobslejā tas nav iespējams?
- Mums pašreizējā kārtība ļauj būt mobiliem - katrai ekipāžai ir savs pagarinātais mikrobuss. Vienīgais, kas mani uztrauc, ir tas, ka paši puiši sēž pie stūres. Mums jau bija viens gadījums 2004. gadā, kad autoavārijā bojā gāja Juris Latišs. Viņš atbrauca no Rietumiem, izkrāva bobus un ar savu mašīnu devās mājās uz Auci, taču uz līdzenas vietas iekļuva autoavārijā. Pēc tā gadījuma vienmēr ir zināma nervu trauksme, vai visi veiksmīgi pārbraukuši.
Protams, varētu jau pa ceļam kaut kur nakšņot, taču visi grib ātrāk tikt mājās, jo sezonas laikā tik ilgu laiku esi prom no ģimenes. Pats esmu izbraucis Eiropu krustām šķērsām un zinu, kā tas ir. Vienā brīdī sasniedz tādu stāvokli... Paskaties uz aizmuguri un jautā, kurš nomainīs, bet tur ir trīs «miroņi». Izbāz galvu pa logu, taču tas līdz tikai uz divām, trim minūtēm. Tādās reizēs vienīgais risinājums ir piestāt benzīntankā un pagulēt vismaz pusstundu.

- Esi parēķinājis, cik sezonas laikā sanāk nobraukt?
- Līdz Laplanjai turp un atpakaļ ir ap 6000 kilometru, Sanktmorica - 2200 kilometri, turpat netālu ir Kēnigzē un Insbruka (tāds bobsleja Bermudu trīsstūris), tad vēl lēciens ir uz Altenbergu, bet uz Vinterbergu no šī trijstūra ir kāds 1000 kilometru.

- Vai šie pārbraucieni tiek ņemti vērā, kad tiek sastādīts sezonas kalendārs?
- Nē, pēdējā laikā vērā tiek ņemtas tikai televīzijas intereses.

- Vai pēc Soču Olimpiādes Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidents Žaks Roge varēs teikt, ka šīs bija visu laiku labākās spēles?
- Zini, to ko viņi ir ieguldījuši... Vankūveras olimpiskās spēles izmaksāja četrus miljardus ASV dolāru, bet Sočos jau ir iztērēti 50 miljardi! Protams, tur ir ieskaitīta arī infrastruktūra un ciemati. Trasei viss starts ir zem liela jumta - tur var rīkot koncertus. Es jau vienai augstai krievu sporta amatpersonai piedāvāju bezmaksas padomu, lai vasarā rīko šeit koncertus, taču viņš atbildēja, ka «Krievijā mums tagad ir tik daudz vietu, kur tos rīkot, ka...» (Smejas) Neskatoties uz to, ka apkārt vēl mētājas drazas, domāju, ka līdz Olimpiādei viss būs sakārtots. Paši krievi jau saka, ka pie viņiem, kā parasti, viss tiks izdarīts pēdējā dienā. Tomēr jāatzīst, ka viss ir ļoti tuvu - biatlons, slēpošana, kalns un mēs ir kādu desmit minūšu attālumā. Nokļūšana sacensību vietā ir ļoti operatīva.
Taču kas notiks pēc tam? Pie tās dārdzības neviens uz Sočiem nebrauks. Tehnikas nogādāšana Sočos mums izmaksāja 16 000 latu, lai gan mēs jau tā izkombinējām par 4000 latu lētāk nekā bija loģistikas piedāvājums. Tādi nu ir tie cipari. Siguldas trasi mēs ieguvām mantojumā. Ja tās nebūtu, tad mums nebūtu arī renes sporta veidu. Nedomāju, ka Dainis [Dukurs] trasi slikti apsaimnieko, jo, kad savulaik biju finanšu komisijā, Siguldas trase ar saimniecisko darbību bija viena no tām nacionālajām sporta bāzēm, kas visvairāk dabūja atpakaļ.

<span class="username js-action-profile-name">@<b>Apollo_sport</b></span>