«Čekas maisu» publiskums var sarukt līdz 500 uzvārdiem

Lai lemtu, kā labot Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas neizsludināto likumu par VDK dokumentu izmantošanu, Saeimas Juridiskā komisija šodien uzklausīs virkni ekspertu. Iepriekš likumā tika noteikts, ka visi «VDK dokumenti ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem», tagad likumdevējs domā par iespēju publiskot informāciju tikai par tām personām, kas darbojušies pret režīma disidentiem.

Komisijas vadītājs Mareks Segliņš (Tautas partija) «Neatkarīgajai» atturējās prognozēt, vai Saeima varētu tikai radīt dokumentu publiskošanas mehānismu, par ko tā, steigā pieņemot grozījumus, aizmirsa, vai tomēr konceptuāli mainīt savu iepriekšējo lēmumu par «čekas maisu» atvēršanu. Nekādā gadījumā nedrīkstot izgaismot aģentus, kas cīnījās pret kriminālajiem, ekonomiskajiem pārkāpumiem, narkotiku tirdzniecību — tādiem noziegumiem, pret kuriem cīnās visās valstīs neatkarīgi no politiskā režīma. «Varētu būt runa par to cilvēku izgaismošanu, kas ziņoja par tiem, kas atbalstīja Latvijas neatkarības centienus padomju laikos. Bet jautājums ir, vai mēs spēsim atrast tādu formulu, kā atvērt tikai daļu arhīva,» sacīja M. Segliņš.

Padoms tiks gaidīts no speciālistiem — Ģenerālprokuratūras Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras virsprokurora Pētera Dzalbes, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītāja Induļa Zālītes, starptautisko cilvēktiesību speciālista Mārtiņa Mita, kā arī Satversmes aizsardzības biroja speciālistiem.

I. Zālīte «Neatkarīgajai» atzina, ka no vairāk nekā 4000 personām, kuru vārdi atrodami kartotēkā, ar režīma pretinieku vajāšanu, nodošanu, «cīņu pret ideoloģisko diversiju» saistīti tikai pieci seši simti. Taču katra šā cilvēka darbība būtu jāizvērtē, jo šajā nodaļā strādāja arī, piemēram, tehniskie eksperti, rokrakstu pētnieki. Jautāts par iespējām un termiņiem precīzi sašķirot minētās kartītes, I. Zālīte teic, ka to nav iespējams precīzi izdarīt, jo kartotēkā ir tikai aģenta vārds un nodaļa, kurā viņš tika savervēts, nevis «paciņa ar aprakstu, kādu lietu izstrādē viņš piedalījās». «Un, ja mēs to nevaram izdarīt, tad nebūtu korekti, godīgi un demokrātijas principiem atbilstoši norādīt uz cilvēkiem, nezinot, kāpēc mēs uz viņiem norādām,» sacīja TSDC vadītājs.

Pārējie apmēram 3500 kartotēkā reģistrēto cilvēku, pēc I. Zālītes domām, būtu «tādā vai citādā mērā aizsargājami». Bez ideoloģiskā komponenta VDK funkcijās ietilpa arī zinātniski tehniskā, politiskā izlūkošana, ārējā pretizlūkošana, iespējamo draudu ārzemēs izzināšana, dažādu veidu spiegu atmaskošana, radio pretizlūkošana. Daļa bija tīri tehniski darbinieki, kas nodarbojās, piemēram, ar datu šifrēšanu, personas novērošanu, nezinot operatīvās lietas būtību, amatpersonu apsardzību.

VDK lielā mērā būtībā veica arī iekšlietu struktūru darbu, kas saistīts ar korupcijas, kriminālu, ekonomisku noziegumu atklāšanu, ražošanas aizsardzību. Uz divu nodaļu bāzes, kas izpildīja šos pienākumus, astoņdesmito gadu beigās tika izveidota nodaļa cīņai ar organizēto noziedzību. Tādēļ I. Zālīte brīdina, ka nedrīkstētu pakļaut atriebības briesmām tos cilvēkus, kas palīdzēja ietupināt noziedzniekus.

Viņaprāt, izsvērtākā un demokrātiskākā likuma norma būtu iespēja politiski represētajām personām uzzināt to cilvēku vārdus, kas piedalījās viņu represijās, kas viņus nodeva.

Jau ziņots, ka prezidente, atgriežot Saeimai likumu otrreizējai caurlūkošanai, norādīja uz kārtības trūkumu, kādā VDK dokumenti izmantojami un publiskojami, kā arī nepieciešamību noteikt diferencētu pieeju dažādiem materiāliem, samērojot to publiskošanas sekas ar indivīdu tiesībām. Tāpat, pēc prezidentes domām, pretrunīga ir dokumentu publiskošana vienlaikus ar ierobežojumu termiņa pagarināšanu bijušajiem VDK darbiniekiem vēl uz desmit gadiem.