Pirms pāris gadiem par grupu «Double Faced Eels» zināja tikai alternatīvās mūzikas fani un pašu mūziķu paziņas, bet šobrīd jau zuši skaitās viena no perspektīvākajām jaunajām komandām.
Par vaļiem, zušiem un citām lietām
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ar savu atraktivitāti uz skatuves un jautrajām dziesmām grupa pievērsusi daudzu mūzikas cienītāju uzmanību. Pat tik nopietns vīrs kā Radio SWH prezidents Zigmars Liepiņš atzinis zušus par vienu no savām iecienītākajām jaunajām grupām.
Gads «Double Faced Eels» plosīgajiem puišiem sācies diezgan veiksmīgi: ar dziesmu «Zilais valis» izcīnīta piektā vieta Radio SWH rīkotajā Latvijas mūzikas topā, šonedēļ veikalu plauktos vajadzētu parādīties grupas debijas albumam ar šādu pašu nosaukumu, bet 21. janvārī zuši ar savu «Zilo vali» uzstāsies Ventspils Olimpiskajā centrā notiekošajā «Muzikālās bankas» noslēguma pasākumā. Pietiekami daudz iemeslu, viņus aicināt uz plašāku sarunu.
«...jā, jā, un tagad sāksies jautājumi: kā radās grupas nosaukums, kā sākāt spēlēt, cik bijāt pirms tam iepīpējuši...» diktofona lentei sākot griezties, joku karuseli uzreiz savērpj Double Faced Eels četrotne. Uz jautājumiem biežāk atbild grupas līderis Marka (M), viņa teikto par joku pārvērš basists Chikis (C), aktīvi diskusijā iesaistās arī ģitārists Reinis (R) un bundzinieks Pauls (P), bet visbiežāk viņi cits citu papildina un pabeidz kolēģa iesākto domu, tāpēc var teikt, ka to saka Double Faced Eels (DFE). Kurā brīdī šo mūziķu teiktajā nopietnību nomaina joks – spriediet paši, taču jāpabrīdina, ka pārāk nopietni viņu atklāsmes nevajadzētu uztvert...
– Kad pirms pāris gadiem mums bija intervija, tā arī nepavaicāju, kas domāts ar dziesmu «Zilais valis». Tā izrādījusies ļoti ilgdzīvotspējīga.
M: – Tā bija gatava jau tad, kad, (paskatās uz Reini un Paulu), neviens no šiem purniem vēl nebija grupā.
DFE: – Jā, Marka – tu vēl varēji pateikt, ka tev mamma to dziedāja kā šūpuļdziesmu!
M: – Tā ir vismaz trīs gadus veca. Sākotnēji pat nebija latviski. Pat nesaucās «Zilais valis». Pirmoreiz to spēlējām 2004. gadā Valmierā, «Multiklubā» notiekošajā konkursā «Stage Number 1». Toreiz arī radās pankroka dziesma, kas nebija par zilā vaļa tēmu. Angliski. Kāpēc angliski? Zini, kāds jaunai grupai ir štuks no sākuma?! Ko tad mēs te Latvijā – mauksim uzreiz pāri Latvijai uz Rietumiem, tā kruta dziedāsim angliski! Nē, apsveicami, ja kādai grupai tā izdodas. Diemžēl Latvijā vēl tādas nav bijis... Ir? «The Movies»? Nu nezinu, starptautiski viņi līdz šim nav izskanējuši... Arī mums nācās iet tradicionālo ceļu un dziedāt latviski.
– Kāpēc šajā dziesmā apspēlējāt slideno seksuālo minoritāšu tēmu?
C: – Sākotnēji tā bija ar pavisam citu jēgu – par vīriešu un sieviešu attiecībām. Vispār – ir garš stāsts par to, kā radās šīs dziesmas vārdi. («Ooooo!», iegavilējas pārējie, «Chikis pirmoreiz stāstīs reālu stāstu!»)
Bija tāds cilvēks Ģirts. Tas notika mūsu singla Pēdējā prezentācijā. Pieeju viņam klāt un saku: «Čau, Ģirt!» Viņš bija tāds ļoti sievišķīgs puisis... Viņš uz mani tā jocīgi paskatījās, pat nesasveicinājās un aizgāja. Pēc tam tā nikni noteicu: «Ģirts ir gejs!» Tā mēs sākotnēji dziedājām «jo Ģirts ir gejs». No tā konceptuāli radās teksts, «jo viņš ir gejs». Taču pēc tam domājām – visos koncertos nevar tā dziedāt. Ej nu zini, kāds Ģirts patrāpās, tā vēl var pa muti dabūt! Ģirti ir savi džeki – negribējām viņus apvainot!
M: – Viss bija iedvesmas pamatā – mēģinājumā, kad bija maz gulēts. Pozitīvais, enerģiskais rodas uz sitiena – hop, uzmauc akordus, kaut ko iedziedi, vienkārši tāpat – na haļavu. Labākais variants. Pieslīpē [tekstu], lai Ģirts nav gejs, un dziesma gatava!
«Zilais valis» pirmoreiz tika izpildīts Latvijas Mūzikas akadēmijas Studentu klubā, un jau toreiz izpelnījās vislielākās ovācijas. Mums prasīja, kāpēc šo dziesmu neierakstām. Tā pagāja gads, un gandrīz katrā koncertā mums to prasīja. Un tad...
C: – ...tad nodevām tukšo taru un ierakstījām «Zilo vali»! Tagad mēs dzeram tikai viskiju.
– Nu jā, pēc koncertiem kopā ar «Prāta vētru» jau droši vien var dzert viskiju...
DFE: – Jā, mēs jau ar viņiem kopā iedzērām viskiju... Tā bija neizmērojama pieredze. Beidzot pats savām acīm redzi, kā ir pareizi jātusē!
R: – «Prāta vētra» ir nenormāli forši puiši, taču tas, ka mēs kopā spēlējām, nenozīmē, ka tagad esam paņēmuši tūkstošiem klausītāju. Piemēram, Ventspilī bija cilvēki, kas stāvēja zāles aizmugurē un teica: «Kas tie tādi?! Kas tas vēl par Zilo vali?!»
– Taču pirms diviem gadiem jūs varējāt tikai sapņot par iespēju spēlēt pirms «Prāta vētras»!
M: – Jā, mēs pat iedomāties nevarējām par to. Jau agrāk izskanēja vēsts, ka «Prāta vētra» raksta jaunu albumu. Jau bija skaidrs izdošanas datums, un loģiski, ka tūre sekoja pēc šā albuma klajā nākšanas. Mūsu menedžerītim Romānam ieminējos, ka varbūt mēs varētu viņus iesildīt. Tas bija tā – 50 procentu prikola līmenī.
Taču pagāja kādi trīs mēneši, Romāns satika [bijušo «Prāta vētras» menedžeri Aldi] Hofmani, kurš piedāvāja to pašu. Ha, Hofmanī viņš ieklausījās! Tad vienkārši sūtījām savu piedāvājumu. Gāja dienas, nedēļas, mēneši, mēs par to pat aizmirsām, un tikai pāris dienas pirms koncerta mums paziņoja: davai, džeki, mauciet! Kā? Kur? Kad? Tas bija pamatīgs šoks.
– Maucāt arī, turklāt pat lielajā tūres noslēgumā Mežaparkā!
C: – Mums teica, ka varbūt kaut kad, kaut kur varētu uzspēlēt [pirms «Prāta vētras»]. Domājām, varbūt kādā no tūres koncertiem, taču ne jau noslēdzošajā pasākumā Mežaparka Lielajā estrādē! Kur tad mēs – tur jau droši vien būs kaut kādi ārzemnieki!
M: – Kad prasījām, kāpēc izvēlējās tieši mūs, jo arī pārējās grupas savā stilā normāli močī, mums teica, ka izdarām to iesildošo funkciju, kas arī ir jāizdara, proti – jāiekustina publika. Domāju, ka tas mums arī izdevās.
P: – Jā, un tagad mēs uz savu tūri cenšamies darīt līdzīgi – izraudzīties tādu komandu, kas varētu iekustināt publiku pirms mūsu koncerta. (Sākas aša un nenopietna domu apmaiņa, kam uzticēt iesildītāju lomu.) Nē, nē, «Prāta vētru» mēs neņemsim!
C: – Kāpēc ne, viņiem taču pāris dziesmas jau ir diezgan zināmas!
– Kas tad būs tie laimīgi nelaimīgie, kam nāksies izturēt jūsu apcelšanos pirms koncertiem?
P: – Mums būs ļoti ekscentriska grupa, kas lielākajai publikas daļai pagaidām ir nezināma. Tie faktiski ir jau zināmie «H2O» mūziķi, tikai samainījušies ar instrumentiem. Viņi ir interesanti – uzstāsies parūkās, brillēs.
M: – Nu ja, kā tad mēs ņemsim kādu pazīstamāku grupu. Visi jau grib braukt spēlēt tā, lai vismaz benzīns un paika atmaksātos. Pagaidām vēl neesam tādi Latvijas mūzikas ledlauži, lai varētu sev līdzi vilkt karavānu ar autobusu, piecām mauciņām un otrai grupai nodrošinātu ķīniešu virtuvi! Tāpēc pietiks tikai ar vienu dīdžeju (tas būs DJ Šahs, kas parasti piektdienas vakaros liek mūziku klubā Spalvas pa gaisu – S. V.): viņš viens džeks, mēs – četri, tātad viņš būs kā piektais grupas dalībnieks!
Starp citu, mums arī ir piektā grupas dalībniece – liela gumijas lelle. Vēl neizmantota. Ja nu dīdžejs ļoti gribēs, varam arī tā pakalpot...
R: – Lelli mums uzdāvināja grupa «IndyGo». Mēs atspēlējāmies – uzdāvinājām viņiem vibratoru komplektu...
Domāju, ka latvieši tagad jau bišķiņ iemācījušies par sevi pasmieties, pirms desmit gadiem mēs laikam tā izdarīties nevarētu.
DFE: – Mūs vienkārši nosistu. Atspārdītu. Nodotu kompartijas pāraudzināšanā. Kas faktiski ir tas pats.
– Vai vajadzēja Zilā vaļa vārdu iepīt arī albuma nosaukumā? Varbūt vajadzēja domāt kaut ko citu?
R: – Nosaukums jau bija baigi izplatījies un savijies ar grupas vārdu. Pārsist to ar, piemēram, «Zilā lampa» vai «Sarkanā laterna», būtu neiespējami. Tāpat taču visi teiktu: tā ir grupa «Double Faced Eels» ar albumu «Zilā lampa», kurā ir dziesma «Zilais valis»!
– Kā veicāt dziesmu atlasi? Tur ir gan jauni, gan veci, gan lēni, gan ātri, gan visādi gabali.
P: – Bija baigi grūti. Nekādu konkrētu kritēriju. Nācās novilkt svītru, ar kuru sākt un pie kuras beigt. Izsecināt – kas vairāk iederas kopējā bildē.
M: – Mūzikā visu laiku kaut kas pārvietojas. Kurā brīdī tad vilkt to svītru un pateikt – vot, šitais būs albumā?! Ja paspēlē vēl nedēļu, liekas, ka jaunais gabals ir daudz krutāks. Grūti pateikt – viss, šos mēs iekļaujam diskā, bet pārējos metam ārā! Albumā liekamās dziesmas noskaidrojās tikai pašā rakstīšanas procesā.
Muzikāli mēs jau esam pie otrā diska, taču šīs domas nāksies piebremzēt – lai aiziet šis albums.
– Jūsu mūzika vienalga ir palikusi tāda divkosīga: ir gan nopietni gabali, gan jautras dziesmiņas!
P: – Iedomājies to bildi: ja nu mums jau būtu 32 gadi...
C: – ...bet mums nav 32 gadi!
P: – ...un mēs joprojām tā jautrotos uz skatuves! Attieksme pret mūziku tomēr mainās arī atkarībā no gadu skaita. Diez vai nākamais albums skanēs tāpat kā pirmais.
R: – Patiesībā jau tā visa divkosība nāk no Markas. Vienubrīd viņš taisa kaut kādu totāli nopietno dziesmu, bet pēc tam atkal rada jautru pankroka gabalu.
M: – Es tev tūlīt pateikšu, kāpēc tā ir. Tāpēc, ka...
C: – ...tas atkarīgs no tā, vai tev ir bijis sekss no rīta vai nav bijis, ja?
M: – Jā, ja nav bijis sekss no rīta, tad tu raudi, vai ne? Ja ir bijis, tad dzīve liekas rožaina pat bez uzpīpēšanas! Te arī atbilde uz jautājumu kā radās Zilais valis – bija sekss no rīta!
C: – ...pie tam – divas reizes! Vai varbūt trīs.
– Vai pie dziesmu radīšanas vainojams tikai Marka?
M: – Nē, tagad jau ir baigi labi: kādreiz, ja man bija kāda ideja, tad pie tās arī pieturējāmies. Laikam ejot un cilvēkiem nomainoties, ir visiem kaut kāds radošais uznācis.
C: – Ir tā, ka mēs sākumā izkaujamies, pēc tam uztaisām kādu gabalu.
– Laikam, Marka, tas ir jautājums tev. Kad sākotnējam sastāvam klāt nāca Chikis, jau likās, ka vēl tādus atraktīvus kadrus nav iespējams atrast. Tev izdevās – nu ir arī Reinis, Pauls. Kur tādus atrod?
M: – Bijām trijatā...
P: – ...staigājām pa anonīmo alkoholiķu sapulcēm...
M: – ...es, Jims un Chikis. Redzēju tunelī noskumušu vīreli. Sēdēja pižikā. Teica, ka strādājot Tieslietu ministrijā... Nē, nu labi, koroče, sākās pieteikšanās Liepājas dzintaram. Nosūtīju pieteikumu, zinot, ka atradīsim vēl vienu ģitāristu. Pieteikumā uzrakstīju fiktīvu personu – Normunds. Pēc dažiem mēnešiem man zvana – Reinis no kaut kādiem paziņām bija dabūjis manu telefona numuru. Aizgājām uz mēģinājumu – džeks ātri piešāvās!
C: – Man gan viņš baigi no sākuma nepatika!
R: – ...tas tāpēc, ka es toreiz spēlēju akustisko ģitāru!
M: – Nu, lūk. Braucam uz Liepājas dzintaru, taču es pieteikumā jau biju ierakstījis ģitāristu Normundu, jo zināju, ka līdz vasaras beigām mēs noteikti kādu atradīsim. Kad dabūjām otro prīzi un pēc tam vinnējām arī Jūrmalas festivālu Tu esi pamanīts, apbalvojumu rakstos joprojām bija rakstīts Normunds! Joks ieilga.
– Un kur atradi Paulu? Arī stacijas tunelī?
M: – Ar Paulu stāsts bija garāks. Viņš spēlēja grupā The Sound, viņi mēģināja tajā pašā telpā. Bija viens pasākums, kurā vajadzēja divus bundziniekus, tas ir, bija vajadzīgs vēl viens dramers, kurš mauc uz perkusijām. Tad mēs šito (pamāj ar galvu uz Paula pusi) paņēmām. Izrādījās, ka džeks sit normāli.
Gāja laiks. Pienāca Radio SWH Latvijas mūzikas gada tops, kurā vajadzēja dzīvajā ierakstīt dziesmas akustisko versiju. Sākām to mēģināt. Bet Jims baigi teš – viņš bija riktīgs gateris! Vajadzēja kādu ar elastīgāku pieeju. Teicām – vecīt, neapvainojies, bet uz akustisko izpildījumu paņemsim šito purnu! Paņēmām, ierakstījām, viss bija kārtībā.
Pēc tam mums piedāvāja spēlēt akustiskos koncertus. Nācās sagatavot veselu programmu, un arī tajā spēlēja Pauls. Loģiski, ka viss nedaudz saļodzījās, sanāca tāda mētāšanās starp Jimu un Paulu.
– Es gan esmu dzirdējis, ka Jimam vēl bija dažas problēmas...
M: – Viņam vienkārši mainījās prioritātes. Viņam ir ļoti skaista meitene, kurai tiek pievērsta ļoti liela uzmanība – par tādu attieksmi varētu sapņot jebkura! Bet mūzikai tas traucēja. Kas mums, džekiem, ir svarīgi? Normāli pasēdēt un parunāt, vai ne?!
Tā pamazām Jims (šobrīd viņš spēlē grupā Crowd – S. V.) it kā atvirzījās otrajā plānā. Kad vēl bija tie stabilie koncerti, tad viņš it kā ar mums vēl mauca kopā, bet akustiskajā grupas versijā bija Pauls. Kad šitais bija normāli paēdis zupiņu, tad arī sāka normāli sist. Nebija pretenziju.
Viņam arī bija problēmas: kā tad tālāk darboties, arī The Sound džeki sāka raidīt šķībus skatienus. Iedomājies, cik tas bija grūti: mēs ar čomu esam uztaisījuši komandu, izdomājuši nosaukumu, un tagad tev jāapsēžas viņam pretī un jāsaka: zini, vecīt, bišķiņ tu esi atslābis, vai nu mūzika, vai citas lietas! Baigi grūti... Viņam tika dota iespēja pēc iespējas, taču... Nu jā, arī Paulam bija problēmas [izvēlēties], kurā grupā spēlēt. Taču viņš laikam tomēr saskatīja lielākus idiotus mūsu barā, tāpēc palika Double Faced Eels sastāvā.
P: – Domāju, ka nekļūdījos!
– Kur beidzas šādas mūzikas joks un kur sākas nopietnība? Piemēram, līdzīgā stilā spēlējošie Green Day arī savulaik netika uztverti nopietni, taču pērn tā kļuva par vienu no labākajām un pieprasītākajām grupām pasaulē!
M: – Redzi – labākā grupa! Un ko tu viņiem padarīsi?! Ko es varu pateikt par pankroku. Globāli grupas, kas darbojas pankroka stilā, ir apsīkušas. Gandrīz vienīgie, kas darbojas tajā virzienā, ir Green Day. Bet visi pēc tā ir izslāpuši – tāds ir mans skatījums. Es pasniedzu ģitārstundas, un kurš tikai skolnieks pie manis nāk, tas saka – māci man panku spēlēt! Tā, vecīt, ir jaunā ēra, pie manis nāk jaunie panki! Es vakar skatījos Green Day konci – kā viņi spēlē...
DFE: – Es varu pateikt tikai vienu – man patīk lauku kapela Jūlijs! Nē, šlāgergrupa Triecienvienība! Ierakstīt disku, kur neviens instruments nav uzskaņots, vot, tas ir kaut kas! Palaid čimčidrilku kā demo! Džeki ir ar attieksmi! Septiņdesmitgadīgi blondi zēni, super!
M: – Parasti gan visiem patīk sevi slavēt, bet es varu pateikt arī kādu negatīvu lietu. Mums tagad ir neliels rituāls: nedēļas sākumā grupa savācas un noskatās kādas pasaulē slavenas grupas DVD...
C: – ...jā, pagaidām veselu vienu reizi šo rituālu ir izdevies ievērot!
M: – ...vot, un no tiem koncertiem esmu sapratis vienu fišku, kuras mums pietrūkst. Saliedētības uz skatuves! Mums ir jābūt skaidram, ko gribam skatītājam pateikt. Ja, piemēram, maucam totālu sūdu, tad mums arī jāsaģērbjas kā kakām un jāsmird! Nedrīkst šādā gadījumā viens pēkšņi būt saģērbies uzvalkā! Tas būtu arī novēlējums pārējām grupām, jo, kā saka mūsu menedžeris Romāns, – spēks ir dūrē! Nevis vienā pirkstā...
DFE: – Kurā no visiem divdesmit viena...?
Tālāko diskusiju četrotnes starpā labāk neaprakstīt, lai mātēm nenāktos savas nepilngadīgās atvases ar varu raut nost no Mēs lasīšanas un cenzoriem mati neceltos stāvus. Tādi nu viņi ir – šie Double Faced Eels...
Koncertturneja
- 21. janvāris – Ventspils, Muzikālās bankas noslēguma pasākums
- 27. janvāris – Krustpils kultūras nams
- 28. janvāris – Liepāja, klubs Pablo
- 3. februāris – Salaspils kultūras nams
- 11. februāris – Limbažu kultūras nams
- 17. februāris – Cēsu kultūras nams
Double Faced Eels
- Stils: alternative pop rock
- Atrašanās vieta: Rīga
- Dzimšanas diena: 2000. gada 14. aprīlis
Sastāvs:
- Marka (Mārtiņš Gailītis) – ģitāra, vokāls
- Reinis (Reinis Briģis) – ģitāra
- Chikis (Eduards Zagainovs) – basģitāra
- Pauls (Pauls Ķesteris) – bungas
Par nosaukumu:
Jau pirms grupas dibināšanas mūziķi viens otru saukuši par zušiem. Gitārists Marka kādā pasākumā tika nodēvēts par «divkosīgu čūsku». Frāze tika uztverta kā kompliments, un grupas nosaukums bija radies – Divkosīgie zuši. Angliski tas skan kā Double Faced Eels.