<i>Goran Gora</i> ar aizokeāna noskaņām

Nesen dziesminieks Goran Gora atgriezās no ASV, kur piedalījās lielākajā neatkarīgās mūzikas konferencē SXSW. Uz neilgu laiku atgriezies Latvijā, mūziķis devās uz Lielbritāniju un arī tur uzstājās dažos klubos. Skaidrs, ka stāstāmā viņam sakrājies daudz.

– Nu, tātad stāsts par Ameriku?

– Kopā ar brāli Kristapu, kas vienlaikus ir arī mans menedžeris, bijām lielajā, kā paši teicām, Baldones–Teksasas tūrē. Pirmo reizi biju tādā pasākumā, kur sabrauc gandrīz 1500 grupu un arī kādi 10 000 mediju un ierakstu firmu pārstāvji. Konference notiek Teksasas štata pilsētā Ostinā, un šā notikuma laikā pilsētā slēdz visas ielas, tur tusē tikai tie, kas saistīti ar šo pasākumu. Reāli neredzi nevienu parastu iedzīvotāju, kas iet klausīties mūziku, jo uz trim dienām lētākā ieejas biļete maksāja 175 dolārus. Turklāt jau no laika gala šis pasākums veidots tā, ka brauc tikai grupas un tie, kas interesējas par tām. Skatuve pie skatuves, skats sirreāls.

Ja kāds no Latvijas grib braukt uz «SXSW», ir viltīgi jāizdomā, kā sevi pasniegt. Tas ir festivāls ar atvērtām durvīm, tikai jautājums – vai vari ienākt pa tām, vai tev uzņēmība ir tik liela. Jo pie tām ir ļoti skaļi jāklauvē.

Šobrīd man iespaidu ir daudz un zinu – bija vērts tur aizbraukt, lai pats sevi pārbaudītu. Jo tās atziņas, ko es ieguvu, pašam ir šokējošas, tāpēc es baidos tās teikt skaļi, lai nešokētu citus. Un šīs jauniegūtās atziņas man izraisa pārdomas par visu mūzikas kultūras līmeni Latvijā un par industriju kopumā – sākot no grupas un beidzot ar ierakstu kompānijas šefu. Tur viss ir pilnīgi citādi. Es biju domājis, ka arī no Latvijas varu kaut ko sasniegt, bet īstenībā – nē nevaru! Nē, protams, ir kaut kāda līmenī, ko vari sasniegt, bet, ja gribi iet tālāk, tev jāmaina domāšana...

– Pēc tam bija koncerti klubos?

– Trīs dienas dzīvojāmies pa Ņujorku. Uzspēlējām klubā «Remote», tas ir privāts klubs tādā smukā pagrabiņā. Tur pārsvarā bija latviešu publika. Atmosfēra iespaidīga – atbrauc uz Ņujorku un pēkšņi esi latviešu vidū. Tā kā mēs dzīvojām pie māksliniekiem, kas uz šiem koncertiem bija saaicinājuši visus savus draugus, tur bija atnākuši gleznotāji, skulptori, interjera dizaineri, tēlnieki... Bija tāda radoša atmosfēra.

Ņujorkā mums vēl bija piedzīvojumi metro. Izrādās, ka ņujorkiešiem ļoti patīk klausīties mūziku nevis ar austiņām, bet telefonā. Iedomājies – tu iekāp, tāds latviešu tirliņš, un priekšā tev sēž tāds džeks, kas uzliek uz telefona skaļruņa kaut kādu repa gabalu un tad vienkārši runā līdzi. Gribas ierauties stūrī un palikt maziņam.

– Pavadījis dažas dienas Latvijā, tu devies uz Londonu, lai gūtu jaunus iespaidus.

– Koncerti Londonā, kā teica daži novērotāji, man esot bijuši izpildījuma un sajūtu ziņā labākie. Laikam biju sevi iedabūjis tādā kā transā, un to visu spēru laukā tieši Londonā. Salīdzinājumā ar Ameriku Lielbritānija man patika labāk. Un Londonā nevar izdarīties tā, kā Latvijā, kur var atļauties pateikt – davai, sāksim 2 stundas vēlāk, pagaidīsim, lai cilvēki sanāk. Tur, ja tev jāsāk spēlēt pulksten 19.45, tu arī sāc spēlēt pulksten 19.45. Bet mēs viņus paņēmām ar savu latviešu šarmu! Koncerti bija ļoti iedvesmojoši.

– Ko reāli ieguvi no šiem braucieniem?

– Kontakti ir dabūti – ļoti daudz un arī vērtīgi. Tas nenozīmē, ka man tagad uz galda ir līgums, ko atliek tikai parakstīt. Viņi tikai izrāda interesi un gaida mūsu nākamo soli. No tā tad arī atkarīgs – būs vai nebūs.

Vēl pirms braukšanas uz Teksasu par mums interesējās «Parlophones Records». Arī EMI un no Čikāgas «Minty Fresh», kas, piemēram, «The Cardigans» aizveda pirmajā lielajā tūrē ASV. Ar «Raftride» labs kontakts sanācis, es pēc tam mājās paskatījos viņu diskus, pat bišķiņ šķērmi kļuva: Sufjan Stevens, «The Strokes», «Belle And Sebastian» – visi mana topa mākslinieki. Kad jau atbraucām no Londonas, vēl trīs kompānijas atsūtīja meilus, vaicājot, vai kaut kad būsim tuvumā. Mēs rakstām: «Jā, droši, 3. maijā – Stokholmā, klubā «Diva», laipni aicināti!»

– Vai plāno ierakstīt arī albumu?

– Problēma būs tāda, ka pēc Amerikas man uznāca lieli radošie uzplūdi. Tagad no kādām 30 dziesmām jāatlasa padsmit, tāpēc ir nedaudz sāpīgi.

Tiem, kas dzīvo Londonā, mēs varam pateikt, ka Goran Gora plates būs pieejamas Raftreidā, jo panācām izdevīgus sadarbības nosacījumus. Veiksmīgu pārrunu rezultātā un pēc divām noklausīšanās reizēm turpat veikalā no mums paņēma 35 plates, kas ir septiņas reizes vairāk, nekā mēs cerējām. Tomēr rezultātā Raftreidā plates nopērkamas – kā tur bija? – jā, «Norman Records» plašu veikalos.

– Un kā ir ar pavadošo sastāvu? Vairākas reizes tas jau ir mainījies. Vai esi nonācis pie secinājuma, ka jāspēlē vienam?

– Par pavadošo sastāvu man vienmēr bijusi skaidra koncepcija. Piekrītu Tomam Jorkam no «Radiohead» un Rainim, kas teikuši: «Pastāvēs, kas mainīsies.» Pats ne pārāk labi jūtos, kad man uzliek kaut kādu rāmīti – ā, šitais džekiņš viens pats spēlē! Man patīk kaut kādu odziņu dabūt iekšā. Arī pilnīgi radikāli mainīt sastāvu un dziesmas transformēt – pašam tas ir patīkami, un arī cilvēkus pārsteidz. Patlaban vācam profesionālu pavadošo sastāvu, ar ko varētu koncertēt. Septembrī ir plāns doties uz Vācijas festivāliem.

Mūsdienās vairs nevari nepārsteigt publiku, tev vienmēr jāizdomā kaut kas nenormāli viltīgs, kaut viens nepareizs sitiens, kas vienkārši parauj... Ja nemāki sevi kaut kā izpušķot, neesi nevienam vajadzīgs. Jau noiets posms, kad vari uzrakstīt smuku dziesmiņu, smuki nodziedāt un visi teiks: «Yeah!»