Pārlieku aizņemti esam kļuvuši. Trūkst laika visam — pat mīlestībai. Nav vaļas romantiskiem randiņiem, jo rūpes par dienišķās maizītes gādāšanu bieži pārsniedz oficiāli pieļaujamās darba stundas.
Mīlestība tīmeklī. Varianti
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Veco, labo kinoteātri vai kafejnīcu kā iepazīšanās vietu pamazām izkonkurē ātrāks un modernāks iepazīšanās veids — internets. Šoreiz mēģināsim noskaidrot, vai tīmeklis ir labāks vai sliktāks par nejaušu tikšanos.
Aijas stāsts
Mēs ar Edvardu iepazināmies caur saitu draugiem.lv. Apmēram pusgadu sarakstījāmies, konstatējām, ka mums ir daudz kopīgu interešu, līdz norunājām pirmo tikšanos. Portālā bija ievietota fotogrāfija, kurā mans jaunais draugs bija ļoti mākslinieciski «apstrādāts».
Nevarētu teikt, ka viņš bija neglīts, drīzāk — nepatīkams vīrietis. Arī sarunas, kas čatojot raisījās brīvi, klātienē izrādījās tīrā mocība. Edvards bija nerunīgs un kautrīgs. Tā nu centos viena aizpildīt neveiklo klusumu, par atbildi saņemot vien «jā» un «nē».
Nolēmu, ka šī būs pirmā un pēdējā tikšanās, taču Edvards domāja citādi. Sekoja izbrauciens ar laivu pa Gauju, kopīga ekskursija uz Igauniju, pamazām man arī viņš iepatikās, un pārvācos dzīvot pie viņa. Kopā nodzīvojām gandrīz gadu, kad pamanīju, ka mans dārgumiņš vēl joprojām turpina iepazīties internetā. Tad nu man atausa gaisma par «aizkavēšanos darbā» un «brīvdienu dežūrām», tomēr gribēju vēl pārbaudīt jaunās ziņas.
Sameklēju internetā kādas modeles foto un radīju sev virtuālo sāncensi. Jau otrajā vēstulē viņš piedāvāja brīvdienās braukt ar laivu pa Gauju. Piekritu. Vakarā viņš man paziņoja, ka nedēļas nogalē viņam jāstrādā.
Piektdienas pēcpusdienā uz tikšanos aizgāja mana draudzene ar manis rakstītu vēstuli. Daudz būtu devusi, lai redzētu viņu to lasām. Es savācu savas mantiņas un devos mājup. Edvards zvanīja, lūdza piedošanu, bet es nespēju piedot nodevību. Varbūt vajadzēja mēģināt sākt visu no sākuma, varbūt rīkojos pārsteidzīgi, nezinu, bet es taču nevarētu vairs uzticēties cilvēkam, kas mani pievīlis.
Edvarda stāsts
Es mīlēju Aiju un mīlu joprojām. Tomēr man gribējās līdzās mīļoto sievieti, nevis māsu vai māti. Aija uzvedās tā, it kā būtu mana mamma — apčubināja, aplēkāja, nekad nejautāja manu viedokli, ar visu tika galā pati, es vairs nejutos kā vīrietis, bet kā mazs puisēns.
Jā, neliegšos, vairākkārt esmu pavadījis nedēļas nogales ar citām, caur internetu iepazītām sievietēm. Bieži gan uz tikšanos atnākušajai dāmai nebija pat attālas līdzības ar tīklā publicēto fotogrāfiju. Dažreiz atgriezos mājās un jutos kā no jauna piedzimis, bet atkal sākās «mammas un dēliņa» spēle.
Aija ir labs cilvēks, es viņu ļoti cienu, tomēr arī man kādreiz gribas pasniegt brokastis gultā, gribas palutināt, bet viņa neprot neko ņemt, tikai dot.
Lienes stāsts
Internets ir vieta, kur var stundām ilgi komunicēt ar cilvēkiem, kurus reālajā dzīvē negribētos laist pār savas mājas slieksni. Man iepazīšanās caur internetu sagādāja nepatīkamu pārsteigumu — portālā oho.lv Aivars bija ievietojis jauku baltā lācēna fotogrāfiju.
Man ir 23 gadi, viņam — 28. Viņš mani uzaicināja pavizināties ar motorlaivu pa Ķīšezeru. Nospriedusi, ka tas tomēr nav tas pats, kas doties apciemot mājās, piekritu. Nevarēju iedomāties, ka vietā, kur ir tik daudz cilvēku, man varētu draudēt briesmas.
Kad satikāmies, sapratu, ka apmēram 20 gadus viņš nejauši bija «aizmirsis» pierakstīt. Ezera vidū Aivars izslēdza laivas motoru un sāka man uzmākties. Piedraudēju, ka izlēkšu no laivas, ja tūlīt nenogādās mani krastā. Viņš ar ņirdzīgu smīniņu atteica: «Dari gan tā!» Izrāvos no viņa rokām, pagrābu somiņu un ielēcu ezerā.
Esmu laba peldētāja, tāpēc līdz krastam tiku, bet gaišā kleitiņa izskatījās briesmīga. Arī pase un nauda somiņā samirka. Kāds izpalīdzīgs jauneklis man iedeva savu mobilo telefonu, lai varu piezvanīt draudzenei, kas man atbrauca pakaļ. Sievietei ir jābūt ļoti uzmanīgai, norunājot pirmo randiņu ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku.
Zanes stāsts
Ar Māri iepazinos caur portālu pasmaidi.lv. Pēc 17 gadu kopdzīves bija izjukusi mana laulība. Jutos briesmīgi. Māris tolaik strādāja Īrijā, un es ar augošu nepacietību gaidīju viņa atgriešanos, kaut mazliet mulsināja fakts, ka viņš ir astoņus gadus jaunāks par mani, bet daudzās laimīgās ģimenēs sieva ir vecāka par vīru.
Pagāja pusgads, līdz beidzot varēju doties uz lidostu uz pirmo tikšanos. Tas, ka braucām uz manām mājām, likās pašsaprotami. Tad sākās īsts medusmēnesis. Jau pusgadu dzīve ar Māri man šķiet kā sapnis, mēs esam ļoti laimīgi, ka izdevies atrast vienam otru, arī mana meita, kura šobrīd pārdzīvo grūto pusaudža vecumu, ieguvusi labu patēvu, ar kuru kopā var gan volejbolu uzspēlēt, gan doties makšķerēt nedēļas nogalēs. Reiz viņš pavadīja Agnesi uz naktsklubu. Man nav jāuztraucas par meitu, jo zinu, ka Māris ir viņai līdzās un tāpēc nekas ļauns nevar notikt.