Esmu pārliecināta, ka šādu puišu ir daudz. Ja tā nebūtu, mums, meitenēm, zustu jebkādas cerības, ka uz pasaules mīt saprātīgi pretējā dzimuma pārstāvji. Tad mums vajadzētu kladzināt, ka visi vīrieši ir idioti, kas savukārt liecinātu, ka mēs pašas esam... hm, neizteikšos kas, jo kam tad gribas būt nosauktai par idioti.
Dāmas un kungi, jaunskungi un jaunkundzes, jūsu uzmanībai jaukais puisis, vārdā Ainārs, 26 gadus vecs, spēlē šahu kopš sešu gadu vecuma.
— Saki, lūdzu, pēc kādiem kritērijiem tu izvēlies sev meiteni?
— Tādu, kurai atdoties?
— Var teikt arī tā.
— Tādu, ar kuru interesanti pavadīt laiku.
— Kas, tavuprāt, ir interesantā laika pavadīšana?
— Kad var sēdēt ziedošas pļavas vidū, un tas arī ir interesanti. Ka var runāt kaut vai par zāles stiebru.
— Vai tu piemērojies meitenēm vai arī gribi, lai viņas piemērojas tev?
— Skatoties pēc situācijas. Ja meitenei patīk būt dominējošai, var jau arī tādu spēli paspēlēt. Ja viņai patīk pakļauties, varu arī rupjāku tēviņu paspēlēt.
— Kā tas ir — rupjāks tēviņš?
— Nu, citām vajag tādu stingrāku.
— Tad tu ņem aiz matiem un velc uz savu alu?
— Nu jā. Ir tādas sievietes, kurām vajag, lai pasaka, šodien būs tā un ne savādāk. Nevis tur ar kaut kādiem mājieniem mēģini piedabūt pie tā, ko tev vajag.
— Tev patīk dažādība.
— Man nepatīk atkārtoties. Lai būtu dažādība! Tas nekas, ka meitene nezina, kāds es esmu bijis ar citu meiteni. Man pašam nepatīk atkārtoties.
— Bet ir taču perfekti atstrādāti uzvedības modeļi, kas ļoti labi strādā. Tā meitene taču nezina, ko tu iepriekš esi darījis. Kāpēc būtu jāgudro kas cits? Nu, viss taču sanāk! Dari tāpat un gūsti panākumus!
— Man pašam nav interesanti.
— Bet iepriekšējais uzvedības modelī tev ir garantija, ka sanāks, ka dabūsi, ko gribēsi. Vai tu esi pārliecināts, ka derēs jebkas, ko tu darīsi un runāsi?
— Nu, ja kaut kas nesanāks, var taču mēģināt kaut ko citu.
— Tu sevi vari uzskatīt par puisi, kas nekad nezaudē, kas nekad nesaņem kurvīti? Nav tā bijis, ka kāda meiča ļoti patīk un tu nezini kā viņai tuvoties? Tu visādi izmēģinies. Mēģini tādi izdarīties un mēģini šādi izdarīties, bet šī neļaujas, un viss.
— Ar to patikšanu jau ir tā, ka es tuvojos tām meitenēm, kurām es patīku. Tā nu iegājies. Nezinu, vai es pats sev esmu iestāstījis vai kā savādāk, bet man nav tādu problēmu. Es patīku meitenēm, kuras man patīk. Nav tā bijis, ka man patiktu meitene, kurai es nepatīku.
— Pēc kā tu nosaki, ka tu viņai patīc?
— Nu, es ieplešu spārnus un nodejoju maģisko riesta deju, un tad skatos, kas notiek. Ja nereaģē, tad tur nekas nesanāks.
— Bet, ja tu viņai tik ļoti patīc, ka viņa baidās izrādīt patikšanu. Tā taču arī gadās.
— Es taču jūtu, kā viņa smaržo!
— Tu parasti meiteni izvēlies tikai vienai naktij?
— Kad ar meiteni parunājas, tad jau saprot, kas tur būs — viena, divas, trīs reizes vai pa nopietno.
— Tu vienmēr zini, ko gribi?
— Jā! Ar konkrēto partneri noteikti «jā». Tad es arī tā izturos. Ja esmu nolēmis šovakar pavadīt laiku un rīt pavadīt viņu uz mājām un aizmirst, bet no manis gaida atzīšanos mīlestībā, tad es vienkārši braucu mājās.
— Tu skaidrā tekstā saki: nav un nebūs. Bet šī nesaprot, turpina sūtīt īsziņas. Ko tad tu dari?
— Pieņemu viņu kā māsu un dzīvoju tālāk.
— Vai, cik tas ir šausmīgi! Tev kāds dikti patīk, bet viņš pret tevi izturas kā pret radinieku. Tev tā ir bijis?
— Kam tad tā nav bijis! Man gan tas ir bijis sen. Esmu iemācījies nesacerēties par daudz pirms laika, ievērot distanci. Iedomājies, kā tas ir, ja vīrietis visu laiku aplido sievieti, ir pieglaimīgs un iztapīgs, un uzmācīgs, taču sieviete to nemaz nevar dabūt. Mans draugs reiz teica — sievietēm patīk stipri vīrieši. Bet kas tad tu par stipro vīrieti, ja tu visu laiku esi viņai pie kājām aplidodams. Kas tad tu par stipro vīrieti?
— Ārprāts! Tām sievietēm vajag, lai tu būtu reizē stiprais un reizē lupata! Vai viegli būt vīrietim?!
— Nevaru sūdzēties, jo nezinu, kā ir būt sievietei.
— Domāju, vīriešiem tomēr ir grūtāk. Sievietēm ir elastīgāka psihe.
— To es arī no viņām mācos. Ņemam tos pašus ideālus. Es savā galvā varu izdomāt nez kādu sievietes ideālu, bet es taču saprotu, ka dabā ideāli neeksistē. Tieši tāpēc es nekad nesaceros. Svarīgi ir nesacerēties, jo jebkura sacerēšanās beidzas ar vilšanos. Iepazīstoties ar kādu meiteni internetā, es viņu aicinu iet spēlēt gaisa hokeju. Tas nav gluži randiņš. Un tas gaisa hokejs parāda, kas par cilvēku tad ir atnācis ar mani tikties. Ja nav bijis tas, ar ko esmu gribējis spēlēt, arī nekas, toties bija forša gaisa hokeja spēle.
— Kā tu pirmo reizi pieskaries meitenei?
— Draudzīgi uzsitu pa plecu. Tā maigi.
— Neņem aiz rokas?
— Paņemt aiz rokas ir pārāk intīms žests — tā uzreiz var aizbaidīt. Esi redzējusi Mielava pēdējo klipu, kur visas dziesmas garumā rāda vīrieša un sievietes rokas, kas glāsta viena otru. Kolosāli! Intīmākais klips, ko esmu redzējis.
— Nu, kad tu sāki tuvoties meitenēm? Skolā? Bērnudārzā? Aiz bizēm raustīji?
— Aiz bizēm nekad neesmu meitenes raustījis. Atceros, man dikti patika meitene, kurai bija tādi mati kā Elvīrai, tumsas valdniecei.
— Cik tu vecs biji?
— Ai, maziņš. Mamma vēl teica, kas mugurā jāvelk. (Tad Ainārs man izpauda, kad tad īsti ir pirmo reizi iepazinies ar meiteni. Tas noticis bērnudārza pēdējā grupiņā. Vispirms iepazīšanās notika, rotaļājoties uz paklāja, tad meitene, Aināra šarma savaldzināta, deju nodarbībās gaidīja tikai viņa uzaicinājumu dejot, visiem pārējiem puikām atsakot. Noklausoties šo vaļsirdīgo atklāsmi, man kļuva skaidrs, kā radusies Aināra tradīcija, lai iepazītu meiteni tuvāk, aicināt viņu uz gaisa hokeja spēli. Rotaļa ļauj novērtēt cilvēku, vienalga, cik liels vai mazs viņš būtu. Arī psihologi it bieži izmanto rotaļu elementu, lai ļautu cilvēkam atklāties.)
— Ko domā par nevainību?
— Priekš manis tā nav vērtība. Ir bijis tā, ka atsakos būt par to, kas atņem meitenei nevainību.
— Ne visi tevi sapratīs. Šitādu vērtību neizmantot! Kāpēc tu atteicies? Kāda motivācija?
— Negribēju ķēpāties.
— Tev bail no asinīm?
— Nu nē! Viss pārējais ir tik ķepīgi. Es nedomāju, ka nevainīga meitene ir īpaši aktīva.
— Vai tu meitenēm puķes dāvini?
— Vienmēr visgarāko rozi.
— Kādam jābūt iemeslam, lai tu meitenei uzdāvinātu rozi?
— Nekam īpašam. Ja es šodien jūtos labi, tad es dalos ar savu labsajūtu un dāvinu meitenei kaut ko. Es nedāvinu puķes, lai meitene sajustos labi.
— Nav jau nemaz tik vienkārši atrast to īsto. Pēc tam izrādās, ka atrastais nemaz neatbilst tam, kā izskatījās no sākuma.
— Tāpēc nevajag melot jau no paša sākuma un izlikties par to, kas tu neesi, izlikties par labāku. Pārspīlēt aplidojot un apdāvinot. Kas tad notiek, kad spars un nauda ir beigušies? Tad notiek vilšanās. Neviens no tā laimīgāks nepaliek.
— Nu tad, lai tev veicas saskaņot savus vērojumus ar savām vēlmēm un iespējam! Lai veicas!