Rudens receptes pret depresiju. Otrā daļa

Brauc ar draugiem sēņot!

Neesmu nekāds guru, un ne jau man tev jāstāsta, cik draudzība ir kopjama puķe. Un pavisam saprotami un cilvēciski ir mūsu attaisnojumi, kādēļ draugiem neatliek laika. Nav laika, jāstrādā, kad ir laiks, tad savukārt nav garīgā, kad ir garīgais, tad, neko darīt, jābrauc rakt kartupeļus, kad kartupeļi norakti, pa televizoru rāda superīgu filmu... Draugi sapratīs! Citreiz!

Un saprot jau arī. Tikai... Zini, man šķiet, ka draudzēšanās varētu būt tiešām lielisks veids, kā rudeni padarīt skaistāku un bagātīgāku.

Atzīšos, man nācās mazliet paskumt par draudzēšanās tēmu. Nejauši uzzināju, ka daži draugi, ar ko agrāk mēdzām īpaši bieži nodoties dažādām jautrībām, bijuši sēnēs. Sākumā briesmīgi apvainojos. «Kāpēc neņēmāt mani līdzi?!» Un saņēmu tādu apjukušu un mulsu atbildi: «Oi... Piedod... Tev taču nekad nav laika. Mēs domājām, ka...»

Nu jā, no vienas puses, draudzība ir draudzība — viņiem tomēr vajadzēja mēģināt mani aizvilkt uz mežu! No otras puses, ja tā padomā, tad es tiešām, aizbildinoties ar darbu birojā — sasodītais darbs! — esmu izlaidusi jau... njā, es pat vairs nespēju saskaitīt tieši, cik pasākumu. Pati vainīga! Ja tā padomā, esmu kļuvusi par tādu ļoti virtuālu draudzeni. Tāds tamaguči variants. Kādas tur sēnes! Ir ko padomāt...

Satiec mammu!

Hā, un, protams, man tev nav jāstāsta arī tas, ka... Zini, es šodien domāju par to, cik maz laika mēs veltām savām mammām. Un vispār ģimenei. Darbi, draugi, semināri un tīmbildingi, galu galā — personiskā dzīve arī kā nebūt jākārto... Mamma sapratīs! Ģimene piedos!

Un saprot jau arī. Tikai...

Nesen mana mamma pēc ilgiem laikiem aizbrauca ekskursijā. Kopā ar savu draudzeni, tepat pa Latviju. Brīnumainā kārtā es biju atgriezusies mājās visai laikus. Pulkstenis tuvojās pusdesmitiem, bija jau pavisam satumsis — bet mammas kā nebija, tā nebija. Es stāvēju pie loga un pēkšņi sapratu, cik ļoti, ļoti mīlu savu mammu. Domāju par to, ka patiesībā mamma man jau vasarā bija kaut ko minējusi par tādām vienas dienas ekskursijām, kurās viņa vēl spētu izstaigāt tos mazos gabaliņus starp autobusa pārbraucieniem. Domāju par to, ka patiesībā tajā ekskursijā mammu vajadzēja aizvest man. Vēl domāju par to, ka es mammu noteikti aizvedīšu uz ārzemēm — sakrāšu naudu un aizvedīšu! Un tad iedomājos, ka... Nu, ka mammas jau vispār nav mūžīgas. Un tad atkal iedomājos, ka tomēr ir dīvaini, ka mammas vēl nav, un sāku domāt visādas domas, ko noteikti domā mamma, kad es kavējos un nedodu par sevi ziņu.

Ai, piedod, ka es tev to visu stāstu, bet tā tas bija — stāvēju tumšajā virtuvē pie loga, gaidīju mammu un pinkšķēju kā tāda maza meitene.

Mamma atnāca. Protams! Mammas vienmēr pārnāk mājās, vai ne?

Nākamajās brīvdienās aizvedu mammu uz kafejnīcu. Patiesībā tas bija restorāns, bet, ja es teiktu mammai, ka viņu vedu uz restorānu, viņa nemūžam nebūtu ar mieru! Zini, viņa baidās no restorāniem un visādām tādām smalkām vietām. Tavējā arī?

Īsi sakot, viņa mazliet pastīvējās par tēmu, ka ir par vecu tādām vietām un kādēļ man jātērē nauda un savs laiks (!). Es pastīvējos pretī, un tā nu mēs beidzot sēdējām pie galdiņa mazā un mājīgā restorāniņā.

Ja tu zinātu, kā mana mamma uzvedās! Viņa bija tik lieliska! Viņa bija īsta... īsta dāma. Viņa tā jutās! Sākumā varbūt mazliet nobijusies dāma, bet dāma! Un viņa pat koķetēja ar oficiantu! Un viņš ļoti gaumīgi koķetēja ar viņu (par to es viņu domās sabučoju un atstāju viņam kosmisku dzeramnaudu!). Un mēs ilgi sarunājāmies — par visu ko.

Es iedomājos, kā mans stāsts te varētu izskatīties no malas — ha, dāmiņa vienreiz aizvedusi mammu uz kafejnīcu, un nu jūtas kā labā feja!

Es varu pateikt, kā jutos. Es jutos tik laimīga un pateicīga nezin kādiem spēkiem par to, ka man ir mamma, ko aizvest uz kafejnīcu. Un domās sev devu visādus solījumus par mammas iepriecināšanu, ko šad un tad droši vien atkal pati lauzīšu. Un mamma, protams, piedos...

Īsi sakot, šoruden satiec mammu. Satiec, piezvani, aizbrauc pie viņas, aizved viņu kaut kur, vienkārši iedzer ar viņu kopā tēju... Nu, kaut kā tā. Rudenī viņai varbūt ir vientulīgāk nekā jebkad. Un vispār.

Iemīlies!

Šī laikam ir mana vispersoniskākā recepte. Nezinu, kā tev, bet man iemīlēšanās palīdz.

Nē, nu skaidrs, reizēm iemīlēšanās līdzi nes arī lielus kreņķus. Un vispār — iemīlēties pēc pavēles, tas ir, receptes, jau nemaz nav iespējams, tu saki?

Nu labi, varu arī pārrakstīt recepti: atļauj sev iemīlēties! Ha-hā — nu tev nav, kur sprukt, vai ne?

Reizēm es domāju — kas ir tā iemīlēšanās? Neapšaubāmi — tā ir Dieva dāvana. Tā uzrodas no nez kurienes — hops, tu, cilvēks, esi iemīlējies, un viss.

Taču reizēm man šķiet, ka iemīlēšanās ir darbs. Tev jāsagatavo sevi. Tev jāatver acis, tev jānoberž īgnums, cinisms, aizdomīgums, pāridarījuma sajūta. Reizēm ir tādas kā dusmas uz dzīvi, vai ne? Par to, ka tā nedod nevienu. Neviens tevi nemīl, un tu nevienu nemīli... Reizēm man liekas, ka tieši tas aizvainojums un tas, ko varētu nosaukt par nemīlestības rutīnu, — ka tieši tas liedz mums iemīlēties. Bet es saku — iemīlies! Atļauj sev iemīlēties!

Ikviens, kurš kaut reizi ir iemīlējies un izdzīvojis visas iemīlēšanās fāzes — no lidojuma, trallināšanas un visas pasaules apskaušanas līdz ciešanām, rāpošanai par sienām un elles mokām —, katrs cilvēks droši vien reiz sev ir arī solījis: «Nemūžam vairs neiemīlēšos!»

Vispār jau nu ļoti grūti izpildāms solījums. Bet brīnumainā kārtā dažiem tas izdodas tīri labi. Un vispār jau tas ir diezgan ērti. Nekas nesāp. Nekas nenotiek. Diezgan droši. Bet... Pie velna tādu drošību! Iemīlies! Atļauj sev iemīlēties! Šajā rudenī kaut kur tepat staigā cilvēks... Tavs cilvēks.