Mīlulis pret paša gribu. Vismaz vienu reizi dzīvē

Visu, ko dzīve sniedz, nav jābaidās izbaudīt vismaz vienu reizi... Es negrimstu šādās pārdomās, vienkārši — vai nu ļaujos, vai ne. Mana priekšrocība — darīt vai nedarīt.

Acīmredzot tagad, zināmā dzīves posmā esmu sasniedzis pakāpi, kad vairs to negribu, kad tas vairs nav vajadzīgs. Tomēr — līdz tam esmu nonācis caur darīšanu. Bija laiks, kad likās — nekas nav īstais. Ne tā vieta, kur strādāju, ne cilvēks, ar kuru dzīvoju kopā, ne mana ikdiena. Pie visa vainoju mīlestības trūkumu, otrās ideālās pusītes trūkumu.
 
Pēc tam sāku saprast, ka dzīvē vissvarīgākais ir process. Nu jau līdzinos tiem biznesmeņiem Doma laukumā. Nav laika. Attiecības prasa laiku, un tas ir nopietni, jo, uzsākot attiecības, jārēķinās — agrāk vai vēlāk no tevis prasīs arvien lielāku un lielāku, un lielāku uzmanību.

Kad jūra ir tikai jūra?

Man bieži saka — tu esi baigais romantiķis. Pēdējais. Esmu un būšu vienmēr. Jo es meklēju attiecības, bet attiecības, ja tās vispār eksistē, ir romantika. Nekādu pretrunu. Attiecības = romantika = draudzība = intimitāte = laulība. Attiecības nav sekss. Attiecības obligāti neparedz seksu, un sekss obligāti neparedz attiecības. Tās ir dažādas pasaules. Tāpēc, ka tāpēc. Tāpēc, ka… perpendikuls!

Vai esmu gatavs attiecībām? Es tās meklēju. Pieļauju, ka lielākā daļa cilvēku arī saka, ka meklē, bet patiesībā baidās. Vai arī slēpjas.

Man ikdienā visapkārt ir sievietes. Darbā, uz ielas, veikalos, mājās. Ko darīt? Bēgt? Es it kā cenšos viegli distancēties, tomēr pat visikdienišķākajās norisēs neuztveru viņas kā bezdzimuma būtnes. Tas gan nenozīmē, kā teica kāds kolēģis: tēviņš manī nekad neguļ! Viņš pats gan flirtē, koķetē, viegli spēlējas, it kā nepārkāpjot paša noliktās robežas — neielaižoties fiziskā seksuālā kontaktā, bet — jau ar flirtu viņš šo robežu ir pārkāpis! Tas ir aicinājums uz deju. Tad vismaz esi godīgs — aizved līdz gultai un izdari to lietu līdz galam! Dzīve visādas varbūtības piespēlē… Sekss nav vienīgais kritērijs.
 
Var būt tā, ka pēkšņi ļoti, ļoti gribas ar kādu cilvēku attiecības, nu, kaut uz dienu — pastaigāt gar jūru. Aicinu sievieti un pastaigu gar jūru un jūtu — viņa šaubās un domā: re, viņš atkal izspēlē savus vecos trikus, esmu dzirdējusi: aicinās pastaigāt gar jūru, bet tur atradīs klusāku ieplaciņu kāpās un… Bet es tiešām gribu aizbraukt pie jūras. Tikai. Un gribu, lai jūra ir jūra. Starp citu, kopīgi braukt pie jūras nozīmē daudz vairāk nekā kādu aizvest uz teātri, krogu vai pārgulēt. Emocionālā līmenī jūra ir tuvāks, dvēseliskāks kontakts, cita tuvības pakāpe. Starp citu, man nav biznesa plāna — gadā vismaz trīs reizes ar kādu doties pie jūras!

Sāpju identifikācija

Tikai šogad, aptuveni simto reizi noskatījies Likteņa ironiju jeb Vieglu garu!, sapratu, ko šī filma īsti nozīmē — tā nav pasaciņa ar laimīgām beigām, tā iemāca identificēties ar sāpēm. Īstais filmas esences moments nav pirms titriem, bet agrāk, kad varonis paņem mīļotās foto un viņa nosaka — atceries mani… Mēs visi (vai gandrīz) dzīvē esam jutuši — ir mīlestība, ir kaislība, bet pēc tam? Pēc tam ir bedre. Emocionāla.

Šie mirkļi arī partneriem reti sakrīt, tāpēc jau mīlētāju starpā ir saasināti strīdi, ciešanas, brīžam pat agresija. Viņi meklē.  Varbūt tā ir saruna par neiespējamo. Kā Kalniņa dziesmā — un pēc tam? Bet pēc tam — dienas sastājas nedēļās, top ik mēnesi rāmāks arvien…

Arī es pieņemu savu arvien rāmāko ikdienu. Kā bērns, kurš, piegrūdis roku pie karstas plīts, zina — sāp, un vairs nemēģina to darīt. Jo es kā profesionālis labi zinu, kāds milzīgs emocionāls atkritiens seko pēc labi nospēlētas lomas. Kā pēc attiecībām, kas bijušas un beigušās.

Mīlestības formula

Man nav ne padsmit mīļāko, ne universālas mīlestības formulas. Nenodarbojos arī ar jaunavu goda laupīšanu brokastu olas vietā. Nekolekcionēju, lai gan kolekcionāri varbūt nav tie sliktākie — ja abas puses vēlas, tas ir tikai mirklis, kas nesačakarē dzīvi nevienam.

Starp citu, var gadīties, ka sakolekcionē vai savāc tevi — nolūko, iztēlo par Liktenīgo vīrieti, iepriekš gan plānus nesaskaņojot, un tagad nu gaida no tevis visu! Vai vēl trakāk — kāda uzņēmīga būtne ar biznesa haizivs kampienu izvēlas tevi par genofondu. Manā dzīvē sūrākais laikam ir tas, ka es joprojām meklēju attiecības. Ja vispār… Atziņa? Attiecībās nevajag staipīt līdzi pagātnes rēgus. Vienkārši jādzīvo šodienai.
 
Vai ticu mūžīgai mīlestībai? Tādā nozīmē — viņi satikās, saskatījās, iemīlējās, apprecējās, nodzīvoja kopā visu mūžu un nomira vienā dienā? Ja atklāti, gribētu ticēt. Bet dzīvē jau kāds vienmēr ļauj sevi mīlēt vairāk, nekā mīl pats. Kā es mīlu? Es vai mani? Nevaru atbildēt. Es netirgojos ar mīlestību, nesveru to. Ja ļaujos mīlestībai, tad ticu, ka tā tur ir, un nemēģinu ķidāt vai transformēt. Viņa pati meklē un atrod savus vārtiņus, viņu nevajag mocīt un stiept visiem uz vienas liestes. Katrs mīl savādāk.

Ir, ir jāsaka tie vārdi — es mīlu tevi! Jāatgādina otram — es mīlu tevi! Dzīvē ir brīži, kad esi kaislības dēmona varā, un šie vārdi straumēm laužas laukā. Mīli katra skūpsta galā. Tad dēmons pieklust. Bet nav jau tā, ka nemīli. Tomēr tā lielā mērā ir matemātika — pēc fizikāli ķīmiskiem procesiem mūsu ķermenī ir viegli izskaitļot, cik ilgi turpināsies kaislības, kad iestāsies rāmais periods…

Reiz man iemācīja, kā pārbaudīt, vai kādu patiešām mīli. Uz šo jautājumu jāatbild nekavējoties, nedomājot ne sekundi. Tikko sāk tikšķēt pulksteni, tikko no tavas mutes izlaužas nu, es nezinu…, ēēē…, man… — viss! Atstāj savā dzīvē visu, kā ir!