Kāpēc mēs rotājam egli? Tāpēc, ka senču balss sauc! Proti, bijis laiks, kad ļaudis rituālos pielūguši dabas spēkus. Arī kokus, jo tie darījuši daudz laba. Tālab koki savos zaros piecu gadsimtu garumā izpelnījušies gan apsudrabotus kartupeļu bumbuļus, gan rubīnus un pērļu virtenes.
Piemēram, ģermāņi ticējuši, ka eglē mīt meža gars, kas aizsargā dzīvo dabu, un ka skujaine spēs nodrošināt labu un auglīgu gadu. Lai garu pielabinātu, zaros sakāruši ēdamas lietiņas, mājdzīvnieku figūriņas no kažokādām. Pēc tam koku ar visām dāvanām sadedzinājuši, bet pelnus pavasarī izkaisījuši tīrumos. Ar laiku ziemas saulgriežos ļaudis egli sākuši nest mājās un pušķot. Varam jau, protams, mēģināt lepoties, ka 1510. gadā tieši Rīgā pirmoreiz pasaulē dekorēta egle. Drošu ziņu gan nav...
Pagājuši daži desmiti gadu, un teoloģijas doktors un profesors Mārtiņš Luters mežā vēries caur egļu zariem uz zvaigznēm. Atnācis mājās, viņš eglītē iededzis baznīcas sveces. Savukārt skandināviem ar svecēm šķitis par maz – viņi egli izpušķojuši ar rozā papīra ziediem, apzeltītiem un apsudrabotiem kartupeļu bumbuļiem. Toties briti zaļsvārci dekorējuši ar mandelēm un augļiem. Un trīs gadus pēc tam, kad amerikānis Tomass Alva Edisons 1879. gadā izgudroja elektrisko spuldzīti, Amerikas pilsētā Ņujorkā pie kāda nama parādījusies pirmā elektriski apgaismotā eglīte. O, pagaidām vispretenciozākās egles titulu varētu izpelnīties 1991. gadā Milānas juveliera Kartjē greznotā egle, kurā viņš sakāra briljantus, safīrus, smaragdus, rubīnus un pērļu virtenes 22 miljonu ASV dolāru vērtībā.
Mēs? Mēs visbiežāk izmantojam lielveikalu ātro un ērto plaša patēriņa piedāvājumu. Un tomēr – ja arī mūsu eglē nezvīļos dārgakmeņi, rotāšanas prieku nu gan nevajadzētu zaudēt! Tālab RB no masu produkcijas klāsta mēģināja izcelt eglīšmantiņas, kuras sagādātu jautrību, atmodinātu sejā smaidu un raisītu tikai un vienīgi pozitīvas emocijas.
Elita Patmalniece, modes māksliniece:
– Šis bumbulis ir tāds spīdīgs, atgādina diskobumbu. Tajā atmirdz gaismas, atgādinot sniegu. Man patīk, ka mirdz. Egli katru gadu rotāju citādi, man patīk to ietērpt pēc modes. Tāpēc man nav vienas mīļākās mantiņas, katru gadu izdomāju ko jaunu.
Baiba Brigmane, Rīgas domniece:
– Man ļoti patīk tematiskās eglītes. Meitas ietekmē, kura vienmēr gribēja eglīti kā žurnālos – ja zilu, tad viscaur zilu, ja rozā, tad tikai rozā, – mums katru gadu eglīte ir savā krāsā. Šogad to rotāsim sarkanā un zelta krāsā. Šīs ir vienas no manām mīļākajām rotām, jo izmantotas visbiežāk. Īpaši skaisti šīs caurspīdīgās bumbas izskatās svecīšu gaismā. Turklāt tās vienmēr eglītē ir kārtas šādi: pa divām kopā – tā skaistāk un daudz greznāk izskatās.
Valters Frīdenbergs, mūziķis:
– Ziemassvētkiem manā dzīvē ir liela nozīme, kaut vai tāpēc, ka tā ir arī vecmāmiņas dzimšanas diena, kas nozīmē radu kopā sanākšanu. Egles rotāšanu jau vairākus gadus vadu es. To greznojam ar mantiņām, kas sakrājušās daudzu gadu garumā. Šī konkrētā mantiņa man ir mīļa, jo saglabājusies vēl no vecvecmammas laikiem, no Ulmaņlaikiem. Jaunās, veikalos nopērkamās mantiņas man liekas bezpersoniskas, bet uz vecajām vēl sveķi palikuši...
Punktuālajiem
Ja uzskatāt, ka egles rotājumiem jādokumentē notikumi, tad ir vērts vismaz vienu bumbuli ar ruksi tomēr iekabināt skujainajos zaros. Nākamais – Cūkas gads! Kāds nu tas ruksis ir, tāds ir – nevajag cerēt, ka cūķis izskatīsies gluži pēc titulēta Mistera
Bārbijām
Kāpēc gan egles zaros nevarētu šūpoties dāmu kurpīte.
Latviskās dzīvesziņas kopējiem
Salmu mantiņas katrs var izgatavot pats. Piņķerīgi jau būs, un, iespējams, daļu rokudarba nāksies arī izmest, bet.... kāpēc ne? Protams, ir vēl kāda iespēja: nopirkt. Un uzlabot, pielabot, papildināt. Iedarbināsim fantāziju!
Rokassomiņa
Eglītē var rotāties stikla rokassomiņa, ko pēc gadu mijas var izmantot arī kā spogulīti. Labi, labi, ja arī ne uzreiz nākamajā pēcsvētku dienā, tad vēlāk, kad gurķu maskas un kefīra diētas būs paveikušas savu.