Jaunā ministre sola arī audzināt

V. Krustiņš: — Bijušās ministres B. Rivžas darbības laikā jūs bijāt Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāre. «Diena» raksta, ka jūs ministrijā esat bijusi tā «stingrā roka». Tātad uzņematies līdzatbildību par B. Rivžas paveikto un nepaveikto?

T. Koķe: —Protams. Tas man jādara, un es no tā nebīstos. Es uzskatu: ja esmu strādājusi roku rokā un plecu pie pleca ar ministri, tad atteikties no līdzatbildības nemaz nedrīkstu.

— Parādījās arī Valsts kontroles revīzijas akts uz 76 lappusēm par situāciju izglītībā. Tur paustā kritika, manā izpratnē, būtu vērā ņemama. Bet, izlasot šo dokumentu, es uzņemos teikt arī, ka ministre Rivža visās tajā minētajās nebūšanās nevar būt vienīgā atbildīgā. Tās nebūšanas radušās daudzu gadu un ministru laikā.

— Tieši tā.

— Tomēr Valsts kontrole galvenokārt pievērsusies likumu izpildes izvērtēšanai, nevis pētījusi, kas notiek skolās.

— Valsts kontroles pārstāvji apmeklējuši 35 skolas, eksperti piedalījās arī mācību stundās. Bet, protams, Valsts kontroles uzdevums ir pētīt, vai praktiskā darbība izglītības jomā atbilst likumiem un normatīvajiem aktiem. Un man jāsaka, ka arī iepriekš, vēl ministres Baibas Rivžas laikā, kad tikāmies ar Sudrabas kundzi un viņas komandu, es kā parlamentārā sekretāre uzsvēru, ka Izglītības likums nav bijis bieži grozīto likumu skaitā. Jo kopumā jau Latvijā ir tāda prakse: pieņem likumu un drīzumā sāk strādāt pie tā grozījumiem. Līdz ar to Izglītības likums ne vienmēr bija saskaņā ar pārmaiņām, kādas notika izglītībā. Kad Valsts kontrole runā par neatbilstībām un nesaskaņām ar Izglītības likumu, tad mēs šos secinājumus uzskatām par objektīviem. Ministrija ir izstrādājusi un drīzumā iesniegs izskatīšanai Ministru kabinetā apjomīgu Izglītības likuma grozījumu paketi.

— Mani pārsteidza, ka Sudrabas kundzes brigāde bija konstatējusi, ka katru skolu sešas septiņas reizes gadā apmeklē dažādi pārbaudītāji. Bet tie ir: ugunsdzēsēji, ēdnīcu pārbaudes un tamlīdzīgi. Tomēr kaut reizi gadā skolā varētu iegriezties arī izglītības inspektors!

— Krustiņa kungs, no vienas puses, šis jūsu atklājums ir pozitīvs. No IZM Vispārējās izglītības departamenta direktora Skrastiņa kunga es bieži dzirdu un esmu gatava viņam piekrist, ka skolotājiem, mācot bērnus, ir jādod brīvība. Tā ka daudzi kontrolieri klasēs nebūtu jāsūta…

Skolu inspicētāju tiešām ir daudz, katram ir savs nolūks, bet pašu izglītības procesu pārbauda Vispārējās izglītības kvalitātes novērtēšanas valsts aģentūra (VIKNVA) skolu akreditācijas laikā un Izglītības valsts inspekcija atbilstoši tās plānam. Un arī tad, ja saņem signālus.

Skolu akreditācija notiek reizi sešos gados. Ir noteiktas septiņas jomas, kurās skolas vērtē VIKNVA. Šī aģentūra ļoti vispusīgi iepazīstas ar skolu darbu — gan ar skolotāju, gan skolēnu darbu, ar skolu sniegto atbalstu bērniem un ģimenēm, ar skolu materiāli tehnisko nodrošinājumu. Izglītība ir laikietilpīgs process, un tur katru gadu nav ko inspicēt! Par izglītības kvalitāti atbild arī skolas vadība, kas taču vislabāk pazīst savu skolēnu kontingentu. Šajā ziņā skolotāju galvenais uzdevums ir saprast, ko attiecīgās skolas skolēni spēj, zināt viņu stiprās un vājās puses un atkarībā no tām izmantot atbilstošākās metodes.

Jūsu pieminētie ugunsdzēsēji pēc Reģu traģēdijas izteica ļoti būtiskus priekšlikumus, kā skolās paaugstināt ugunsdrošības līmeni.

— Un, ja notiek pedagoģiski ugunsgrēki — kā ir tad? Pēdējais no tiem bija Liepājā, kur skolēns uzbruka skolotājai. Vai turp kāds no pārbaudītājiem devās? Mani interesē arī tas, kā māca Latvijas vēsturi krievu skolās, ja var izaugt jaunieši, kuri ienīst Latviju.

— Tas satrauc arī mani. Ikviens savas zemes patriots par to runā ar lielāko nopietnību. Ne tikai vēsture, bet ikviens mācību priekšmets jāmāca tā, lai tam būtu rezultāts un pozitīva nozīme skolēna personības izaugsmē.

Piemēram, mācot Latvijas vēsturi, ir būtiski, lai, aplūkojot vēsturiskus notikumus un personības, kas virzījušas notikumus, skolēns iegūtu dzīves pieredzi un saprastu, kuras rakstura īpašības palīdz cilvēkam nevis tecēt līdzi straumei, bet gan ietekmēt apkārtējās norises. Mācot vēsturi, skolotājam jāvērtē, vai skolēns ciena pats sevi, vai ciena skolotāju un vai gatavs sakopt vidi, kurā viņš atrodas, vai arī gatavs tai nodarīt pāri.

Latvijas vēstures mācīšanās ir viens no komponentiem, kā cilvēks padziļina savu izpratni par dzimteni, un uz šā pamata viņam veidojas patriotiska attieksme pret vietu, kurā viņš dzīvo. Ikviens, sevišķi nobriedis cilvēks, savā dzimtenē gribēs dzīvot, ja spēkā būs trīs galvenie nosacījumi: ja viņam būs darbs, kas sniedz ne tikai materiālu, bet arī morālu gandarījumu, ja viņam būs pārliecība, ka viņa bērns te varēs iegūt labu izglītību un turpināt studijas, un ja viņš jutīsies droši — es te gribētu uzsvērt galvenokārt sociālo drošību. Ja šie nosacījumi tiks izpildīti, man grūti iedomāties, ka pilsonim radīsies pretenzijas pret vidi, ka viņš te negribētu palikt. Ja ne, tad ne vienmēr kāda mācību priekšmeta mācīšana skolā var palīdzēt sasniegt to mērķi, kādu mēs skolā gribētu sasniegt.

Par pedagoģiskajiem ugunsgrēkiem. Ir vairākas pieejas, kādas var īstenot izglītības procesa pārraudzībā. Viena no tām ir ātra, krasa reaģēšana uz pārkāpumiem: izrādot rūpes, visi pēkšņi metas turp, kur kaut kas noticis. Manuprāt, daudz vērtīgāka pieeja ir pastāvīgi turēt roku uz pulsa; es to pat nesauktu par situācijas pastāvīgu kontroli, man patīk vārds audits. Auditā īsteno pieeju: sniegt padomus, risinājumus, kādus uz vietas nav spējuši ieraudzīt. Lūk, šī pieeja, manuprāt, būtu jāīsteno. Jo nav jau nekas vieglāks kā tajā brīdī, kad — nedod Dievs! — skolā notiek nelaime, turp doties izglītības ministram! Un kas no tā?

— Kad svilst, valdība visbiežāk reaģē tieši šādi.

— Bet būtiskāk, manuprāt, ir atklāt cēloņus, kāpēc šāds negadījums noticis. Valsts iestādes tik dziļi īsti negrib rakt, jo tad atklājas nelāgi fakti, kas mums neļauj Eiropā tā jauki izskatīties.

— Runājot par vēstures mācīšanu, manuprāt, profesoru un zinātnieku prātojumi ir pārsteidzoši: viņi apgalvo, ka skolēnam faktus zināt neesot būtiski, galvenokārt ir jāiemāca vērtēt vēsturiskos procesus. Bet kā var vērtēt, ja nezina faktus?

— Fakti ir jāzina.

— Man saistībā ar vēstures mācīšanu daudz svarīgāka šķiet nevis vispār cilvēka, bet Latvijas pilsoņa audzināšana. Pirms mēneša vai diviem kardināls Pujats no kanceles pārmeta, ka ap 2003. gadu no Latvijas skolām tika izdzīts vārds «audzināšana». Kā un kurš to izdarīja? No skolām «izraidīta» arī darbaudzināšana. Internātskolās grūti audzināmie visu dienu skatās televīziju, sit domino, jo strādāt jau viņi nedrīkst!

— Par pedagoģiju un audzināšanu. Esmu habilitētā pedagoģijas doktore un visu savu darba mūžu esmu strādājusi Latvijas Universitātē skolotāju izglītības jomā. Kā augstskolas mācībspēks pati pieredzēju, kā deviņdesmitajos gados audzināšana tika izstumta no skolas. Tolaik, kad Latvija bija kļuvusi par neatkarīgu valsti, dominēja sauklis: neideoloģizēsim izglītību! Ar to domājot padomju ideoloģiju, kurai tiešām bija jāaiziet no skolām un mācību grāmatām. Katrā periodā ir savi aktīvisti, kas veido šo noteikto laika posmu. No viņu vidus nāca cilvēki, kuri teica: to var izdarīt, racionalizējot skolas darbu — skolā paturot tikai mācīšanu. Tad arī parādījās jēdzieni — «izglītošana», «izglītotājs», «izglītojamais». Mums, pedagogiem un pedagoģijas zinātniekiem, par to mati aiz šausmām cēlās stāvus, bet mūsu iebildumus uzklausīt nevēlējās. Mēs iebildām, ka personības veidošanās nevar notikt, bagātinot tikai prātu un izpaliekot audzināšanai, kas ir attieksmes veidošana — pret sevi, citiem, vidi. Taču, baidoties no ideoloģijas, skolotājam uzdeva tikai un vienīgi mācīt.

Turpinājās arī meklējumi, kādas pārmaiņas nepieciešamas izglītības saturā. Valstī veidojām demokrātisku sabiedrību, kuras pamatā ir cilvēks, kurš spējīgs izdarīt izvēli un par to atbildēt. Par atbildību aizmirsām, bet skolēnam piedāvājām pilnīgi brīvi izvēlēties, kurus mācību priekšmetus apgūt. Skolēni izvēlējās vieglāko ceļu, un tad vienubrīd izrādījās, ka vairākums vidusskolas absolventu šīs izvēles dēļ studēt spēj tikai sociālās un humanitārās zinātnes. Ar šo paši skolēni ierobežoja savu turpmāko izvēli. Lai izdarītu izvēli, cilvēkam ir jābūt sagatavotam un jāsaprot, kāpēc viņš šo izvēli izdara. Latvijas izglītības sistēma toreiz meklēja ātras atbildes, lai palīdzētu skolēnam apgūt šo demokrātijas pieredzi. Tas allaž ir bijis grūti…

Cits jautājums, cik izsvērti un pamatoti tie jauninājumi izglītībā tika ieviesti. Vai balstoties uz pētījumiem? Vai par tiem notika diskusijas? Nē! Neapšaubāmi, bija toreizējo izglītības ministru un izglītības politikas veidotāju labā griba, bet… Izglītības attīstību noteica arī tas, ka cilvēki arvien biežāk brauca uz ārzemēm, pārņēma pieredzi. Es pirmo reizi ASV biju 1989. gadā. Atceros, biju sajūsmā, redzot, cik skolēni tur ir priecīgi, cik draudzīgas ir viņu attiecības ar skolotājiem. Nodomāju: cik laba situācija! Bet, kad ASV biju 1995. gadā, mans viedoklis mainījās. ASV izglītībā tolaik centās vadīties no skolēna interesēm. Tur, kur ir interesanti, skolēnam allaž acis spīd, bet izglītības kvalitāte un rezultāti nebija tie spožākie.

Vēl šodien jēdzienu «audzināšana» izmanto ļoti uzmanīgi un bieži aizstāj ar vārdiem «vērtību izglītība». Man liekas, ka latviešiem audzināšana arvien ir bijusi būtiska, un es nekautrētos par to runāt kā par neatņemamu izglītības procesa sastāvdaļu.

— Tiekoties ar skolotājām Cēsīs, viņas vārdu «audzināšana» baidījās pat teikt: tad viņām pārmetīšot vecmodīgumu!

— Es noteikti atļaušu lietot vārdu «audzināšana». Bet aiz šā vārda es vēl gribu redzēt arī skolotāja darbu.

Par vārdu «izglītojamais». Mēs, pedagoģijas zinātnieki, ilgus gadus esam uzsvēruši, ka šo jēdzienu nedrīkst lietot izglītības sistēmā, jo «izglītojamais» ir «izglītotājam» pakārtota būtne. Arī skolotājs taču mācās no saviem skolēniem. Tas nav īsts skolotājs, kurš no saviem 30 skolēniem neko nevar iemācīties! Pedagoģijas zinātnē skolēns un skolotājs ir līdztiesīgās pozīcijās. Tiesa, ne līdzvērtīgās: skolotājam ir augstāks izglītības līmenis, lielāka dzīves pieredze.

,

— Bieži tiek norādīts, ka skolēnus nedrīkst, piemēram, nodarbināt skolas virtuvē, jo mācību stunda esot svēta un neaizskarama. Taču bezdarbībā, kas valda internātskolās, jauniešiem kļūst garlaicīgi, un tad viņi sāk pīpēt, dzert, mukt no turienes projām.

 «Diena» pārmeta, ka IZM nav atcēlusi no amata «Strautiņu» direktoru Juriju Jevdokimovu. Viņam pārmeta, ka viņš audzēkņiem atņēmis sērkociņus, cigaretes, ar spēku izšķīris kaušļus. Taču specskolās ir runa nevis par bērniem, bet tiem, kas jau pārkāpuši likumu. Mēs avīzē neatļaujamies rakstīt vārdus, kādus šo skolu audzēkņi skaļi saka skolotājiem. Baštika kunga vadītā ministrija mums «paskaidro»: skolotājiem ir tādas pašas tiesības kā citiem iedzīvotājiem — viņi savus audzēkņus var sūdzēt tiesā par goda un cieņas aizskaršanu.

— Es jums piekrītu pilnībā: gan kā cilvēks, gan kā pedagoģe, gan kā ministre. Pirmkārt, attiecībā uz to, ko šodien sauc par sociālo prasmju veidošanu skolā. Jo sociālās prasmes ir prasmes dzīvot sabiedrībā, un telpu tīrīšana, vides uzkopšana arī ir sociālās prasmes. Skolēnam jāiemācās, kā rokās turēt lāpstu, grābekli — tas nav nekas slikts. To liedzot it kā bērnu interešu vārdā, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija nonāk pie pārspīlējumiem. Neraugoties uz to, gudras skolas lieliski prot izveidot sistēmu, kas ļauj bērnam to visu darīt. Ar vārdiem vien cilvēku audzināt nevar, audzināšana notiek darbībā, vislabāk — kopdarbībā ar bērnu.

Par stundu neaizskaramību. Kad mēs ar jums mācījāmies skolā, mums arī bija daudz jāiemācās, bet šodienas pasaule savā attīstībā ir gājusi tālāk. Zināšanu apjoms, kas jāiemācās šodienas skolēnam, ir salīdzinoši liels. Tāpēc es pastāvu, ka mācību stundai ir jābūt neaizskaramai un stundas laikā skolēnu nedrīkst sūtīt uz virtuvi vai grābt pagalmu. Skola var atrast citas iespējas, kā skolēnu iesaistīt sabiedriski lietderīgā darbā.

Tagad par «Strautiņiem». No bezdarbības, protams, rodas problēmas… Jo sevišķi tur, kur pulcējas bērni ar mācību traucējumiem, ar kādu negatīvu pieredzi, ar ielas «rūdījumu». Es pieņemu, ka šiem bērniem varbūt nav pat citas savstarpējo attieksmju pieredzes kā vien vara, sitieni, grūdieni. Netālu no «Strautiņiem» ir armijas daļa, ar kuru mēs plānojam veidot sadarbību. Acīmredzot pedagoģiskais kolektīvs, kas strādā «Strautiņos», bērnus nespēj aizraut. Varbūt viņiem par autoritātēm varētu kļūt jaunie karavīri un virsnieki. Viņi, piemēram, varētu doties kopīgos pārgājienos mežā, mācīties izdzīvot pietiekami smagos apstākļos, tādējādi rūdot gribu, raksturu, mācoties darboties komandā. Mēs meklējam jaunas pedagoģiskās pieejas. Kas cits atliek? Būvēt augstākus žogus? Žogam jābūt ap cietumu, nevis ap mācību iestādi.

— Manā izpratnē IZM galvenais uzdevums šobrīd būtu gādāt, lai kritiski tiktu izvērtēti izglītības standarti. Lai būtu skaidrs, kas jaunietim, kurā klasē jāapgūst un ko apgūt ir viņa spēkos. Cik daudz viņam jāzina no algebras, ģeometrijas un vai vispār jāmāca trigonometrija. Un, ja jāmāca, tad tieši cik daudz? Vai skolēnam jāzina tas pats, kas vēstures studentam?

— Ministrs par pašu galveno nedrīkst nosaukt nevienu uzdevumu. Pamatizglītības standarts tapa ap pagājušā gadsimta 90. gadu vidu. Akcents bija uz to, lai uz labu zināšanu bāzes attīstītu tā sauktās kompetences, vienkāršāk sakot, lai skolēns prastu iegūtās zināšanas izmantot praksē.

Šis princips jāpatur arī, veidojot vidējās izglītības mācību priekšmetu standartus. Darbs pie to veidošanas sākās pirms vairākiem gadiem, un bija paredzēts šos standartus skolās ieviest šā gada 1. septembrī. Savulaik ministre Baiba Rivža to nolēma atlikt uz gadu, jo darbam ar mācību priekšmetu standartiem vispirms ir jāsagatavo skolotāji, iespējams, nepieciešamas jaunas mācību grāmatas. Pirms dažām dienām, tiekoties ar Izglītības satura un eksaminācijas centra (ISEC) jauno vadītāju, es viņai vaicāju, kā šajā jomā sokas darbs.

Runājot par šo izglītības standartu, jāpiemin divas būtiskākās lietas. Es ticu, ka ekspertu grupās, kuras tiek izveidotas noteikta mācību priekšmeta standarta izvērtēšanai, ir pietiekami labi speciālisti. Bet katrs profesionālis mācību programmā nu tik ļoti grib ielikt to, kas viņam pašam mīļš… Un izglītības satura izvērtēšana pārvēršas par profesionāļu cīņu, lai gan viens, gan otrs jēdziens un viela parādītos mācību programmā. Tas ir viens no subjektīvajiem faktoriem, kāpēc standarti pārblīvējas.

Otra lieta: es biju vairāk nekā izbrīnīta, kad uzzināju, kādas ir izmaksas standartu sagatavošanai. Ļoti niecīgas! Ja mēs domājam, ka izglītības saturu jāveido gaišajiem prātiem… Šodien neviens gaišais prāts par baltu velti nestrādās. Un tad, kad šie gaišie prāti izveido projektu, tas vēl ir jāizmēģina. Izmēģināšanai finansējums vispār nav piešķirts.

Pērn notika vairākas valsts vispārējās vidējās izglītības standarta publiskās apspriešanas, uz kurām tika aicināti eksperti. Un — cik ekspertu, tik viedokļu. Bet nebija uzaicināts neviens augstskolu pasniedzējs. Tieši viņi taču visvairāk sūdzas par vidusskolēnu zināšanām. Un jāsaka arī, ka cilvēki, kas ir atbildīgi par šiem standartiem, nemaz nav tik priecīgi par…

— …izmaiņām. Jā, skolotāji ir visai konservatīva publika. Šobrīd nelabotais Izglītības likums nosaka, ka skolotāja uzdevums ir «audzināt krietnus, godprātīgus cilvēkus, Latvijas patriotus», turpretim ministrijas sagatavotajos likuma grozījumos — «veidot izglītojamā attieksmi pret sevi, citiem, dabu, darbu, kultūru, sabiedrību un valsti». Latvija un patriotisms ir izmesti. Kā dokuments ar tādiem svītrojumiem vispār var aiziet līdz apspriešanai valsts sekretāru sanāksmē?

—– Jau vairākus gadus no dažādām tribīnēm tiek runāts par to, ka esam nokļuvuši situācijā, kad skolēniem ir tikai tiesības un skolotājiem — tikai pienākumi. Tādēļ, būdama IZM parlamentārā sekretāre un pedagoģijas zinātniece, es uzskatīju par savu pienākumu iejaukties šajā situācijā un panākt atbalstu Izglītības likuma grozīšanai. Tika izveidota liela darba grupa, kura gan sastāvēja tikai no ministrijas ierēdņiem. Man tas nepatika, bet man apgalvoja, ka citādi nevarot. Sākām izvērtēt, kādi varētu būt skolotāja, skolēna un vecāku pienākumi un tiesības. Strādājām gandrīz gadu. Es stingri pastāvēju, ka tad, kad projekts būs pabeigts, mēs to apspriedīsim ar pedagogiem. Un to es panācu.

Gan darba grupas locekļi, gan sabiedrības pārstāvji bija gatavi nosaukt skolēna un vecāku tiesības un pienākumus, bet skolotāja tiesības un pienākumus pat paši skolotāji nespēja formulēt. Šādu priekšlikumu nebija…

Mani studenti — jaunie juristi — visai stingri aizstāvēja pozīciju, ka sākotnēji jāaizstāv skolēna tiesības, kurš tikai vēl veidojas, aug, tāpēc viņam jāpalīdz. Es esmu gatava šo nostāju pieņemt. Arī ministrijas juristi teica: Administratīvā procesa likums nedod iespēju iekļaut neskaidras normas — tādas, par kuru nepildīšanu nav iespējams prasīt atbildību. Kā vērsties pret skolotājiem, kuri nepilda pienākumu «audzināt krietnus, godprātīgus cilvēkus, Latvijas patriotus»? Tam nav juridisku kritēriju.

— Un tāpēc — strīpojam ārā?

— Nē. Bet mēs dzīvojam tiesiskā valstī un cenšamies atrast korektus formulējumus. Mēs varam uzrakstīt vislabāko likumu, bet norma darbosies tikai tad, ja to sapratīs un pieņems sabiedrības daļa, kurai tā paredzēta. Ticiet man, Izglītības likuma grozījumus apspriedīs ļoti ilgi! Grozījumus Izglītības likumā joprojām var apspriest. Liksim galvas kopā, bet netērēsim lieki pūles un nenāksim ar neauglīgu kritiku, kura nevedīs uz rezultātu.

— Tomēr es darīšu visu iespējamo, lai šāds punkts, kādu piedāvā ministrija, Izglītības likumā neparādītos, vismaz — nerediģētā veidā. Juristu iebildumi ir pilnīgi nepamatoti un sadomāti, pat antipedagoģiski un nevalstiski.

— Kā ministre un pedagoģe es jums būtu gatava piekrist, bet Valsts kanceleja, kuras galvenais uzdevums ir sekot juridiskajām normām un juridiskajai tehnikai, mums noteikti iebildīs.

— Izglītības ministrijas struktūrā ir Valsts valodas politikas departaments. Kādi ir tā uzdevumi?

I. Mūrniece: — Un kādēļ no departamenta vadītājas pienākumiem atcelta Zaiga Sneibe? Vai departamentam meklēs jaunu vadītāju?

— IZM funkcijās ir nodrošināt valsts politiku izglītībā, zinātnē, valsts valodā un sportā. Līdz ar to šā departamenta funkcijas nav ministrijas iekšējās funkcijas; šis ir departaments, kuram ir jāveido valsts valodas attīstības politika Latvijas valstī. Valsts valodas politikas departaments ministrijas reglamentā parādījās jau 2005. gadā. Stājoties amatā 2006. gada pavasarī, ministre Baiba Rivža sāka vērtēt iespējas, kā realitātē izveidot šādu departamentu un tas uzsāka darbu 2006. gadā.

Mana visstingrākā pārliecība ir tāda, ka šādam departamentam ir jābūt. Piebildīšu, ka departamenta funkcijas būtu jāpaplašina. Un politiski varu apsolīt — šaubu par departamenta pastāvēšanu būt nevar.

Es šā departamenta darbībā noteikti gribētu redzēt akcentus arī attiecībā uz daudzvalodības jautājumiem, jo Eiropas Savienībā mūsdienu cilvēkam jāprot vismaz divas vai trīs valodas. Man būtiski šķiet arī tas, ka Latvijā ir arvien vairāk bērnu ar valodas traucējumiem, tālab šim departamentam būtu jāpievēršas arī valodas traucējumu aspektam.

Līdzšinējā Valsts valodas politikas departamenta vadītāja Zaiga Sneibe piedalījās konkursā, kandidējot uz Augstākās izglītības departamenta augstākās izglītības attīstības nodaļas vadītāja vietu un tajā uzvarēja. Viņa jaunajā amatā iecelta 21. decembrī. Valsts valodas politikas departamenta vadībā es gribētu redzēt zinošu, kompetentu vadītāju, ne tikai – latviešu filologu. Bet, tā kā šis departaments ir Izglītības un zinātnes ministrijas sastāvdaļa, tam būtu arī jāpārrauga valodas apguve skolās.

V. Krustiņš: — Mūsu viedokļi te nesakritīs. Manuprāt, šā departaments uzdevumu loks ir caurcaurēm politisks: tam jāveido attieksme pret valsts valodu. Un lai tas atbilstošā līmenī varētu funkcionēt, nepieciešams tāds vadītājs kā Dzintra Hirša. Pretējā gadījumā tas būs ierēdņu kantoris. Atšķirībā no Valsts valodas centra šis ministrijas departaments sabiedrībā nav redzams. Manuprāt, šādam departamentam vai līdzīgai iestādei vajadzētu darboties ārpus Izglītības ministrijas struktūras.

— Man šķiet, ka par politisko akcentu valsts valodas politikai jārūpējas politiskām partijām. Valsts pārvaldi nedrīkst politizēt. Ar politisko partiju līdzdalību mums jāpalīdz celt valsts valodas statusu un jānodrošina, lai katrs Latvijā dzīvojošais prastu latviešu valodu. Ja valdība lemtu, ka valsts valodas politikai jāveido īpaša institūcija, tad tā tas notiktu…

Ja paši nebūsim lepni par to, ka valsts valodu bagātinām, izmantojam, nesam pasaulē, ka par to ir interese… Valoda ir jānes pasaulē.

— Nevajag uzspiest, vajag mīlēt, apkampties un tamlīdzīgi… Cienījamā ministre, šādas pozīcijas, jūs, pedagogi, vienmēr labi mākat izspēlēt. Bet praksē valoda tiek ignorēta. Vai ministram piestāv savas valsts pilsoņus uzrunāt krieviski?

— Ko ir vieglāk izdarīt: pagriezt muguru un aiziet bez sarunas vai meklēt sarunas iespēju, lai varētu saprasties ?

— Bet Merkeles kundze Vācijā jau turciski nerunā; tur turki sāk runāt vāciski.

— Mani uzrunāja TV5 žurnālisti, kuri intervē krieviski. Kāpēc lai es neizmantotu iespēju un ar viņiem nerunātu — vai vecākiem, kas runā krieviski, neinteresē, kā notiks skolēnu reģistrācija skolās? Vai labāk, ja viņi to uzzina no pirmavota, vai arī — no pārstāstiem, interpretācijām?

— Kāpēc jūs pieņemat, ka krievu skolēnu vecāki, radi un paziņas nesaprot latviski? Vai ka viņiem nav jāsaprot latviski? Latvijā nav otras valsts valodas.

— … Es esmu ieguvusi svešvalodnieces izglītību, un svešvalodniekiem ir tāda īpaša attieksme pret valodām. Jo vairāk valodu cilvēks zina, jo bagātāks viņš ir.

— Bet savā valstī tomēr jārunā valsts valodā.