Kā vīrieši un sievietes neapzināti izjauc jūtu dziedēšanu un kas būtu jāievēro, lai jūs izvēlētos īsto laiku jaunu partnerattiecību sākšanai.
Kā sākt dzīvi no jauna
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kad pēc mīļotā cilvēka zaudējuma atkal esam palikuši vieni, mūsu dzīve negaidot pārvēršas. Sajūta ir tāda, it kā mēs vairs nezinātu, ko iesākt ar atlikušo mūža daļu. Mums pēkšņi ir atņemts viss, pie kā bijām pieraduši, un mēs vairs nezinām, ko darīt tālāk.
Kāpēc mīlestību zaudēt ir tik sāpīgi
No visiem zaudējumiem pats sāpīgākais ir mīlestības zaudējums. Kad mums gadās pārdzīvot dažādas ciešanas un pārestības, tieši mīlestība ir tā, kas nomierina dvēseli un dara sāpes ciešamas.
Ikdienā, pārdzīvojot zaudējumu, noraidījumu vai neveiksmi, mūsu prāts automātiski uzceļ aizsargbarjeru, atgādinot, ka mājās gaida kāds, kurš mūs mīl. Bet, kad ir zaudēta mīlestība, mums vairs nav, kur meklēt atvieglojumu, nav vairs nedz mierinājuma, nedz aizsardzības. Parasti mēs nemaz neapzināmies, cik ļoti esam atkarīgi no otra cilvēka sniegtā emocionālā atbalsta — līdz brīdim, kad tas mums tiek atņemts.
Kad mēs pārdzīvojam vilšanos un pārestību, tieši mīlestība ir tā, kas nomierina mūsu dvēseli un dara sāpes ciešamas.
Zaudējuši savu galveno mīlestības un emocionālā atbalsta avotu, mēs piepeši kļūstam neaizsargāti un esam spiesti izjust asās zaudējuma sāpes, pārestību un vientulības izraisītās skumjas. Šajā brīdī mēs ne tikai sērojam par mīļotā cilvēka zaudējumu, bet arī izlūdzamies sāpju atvieglojumu un jautājam sev: «Kāpēc man tik ļoti sāp?»
Nojaust šīs mokošās sāpes un mīlestības zaudējumam sekojošo tukšuma izjūtu nekādi nav iespējams. Vai nu mēs pārdzīvojam intīmu attiecību iziršanu, laulības šķiršanas procesu vai mīļotā cilvēka traģisko nāvi, gala iznākums ir viens un tas pats — lauzta sirds.
Vispirms mēs jūtamies satriekti. Tad mūs pārņem savāds stingums. Ikviena mūsu ķermeņa šūniņa kliedz: «Nē! Tas nevar būt! Es neļaušu tam notikt. Tā nav taisnība.» Ar šo dvēseles kliedzienu Dievam mēs atsakāmies samierināties ar zaudējumu.
Mēs ceram, ka otrā rītā pamodīsimies un viss atkal būs pa vecam. Kaut nu tas būtu bijis tikai ļauns murgs! Bet drīz vien nojaušam, ka notikušais ir patiesība un ka to padarīt par nebijušu nav mūsu spēkos. Atzinuši savu bezspēcību, mēs atgriežamies īstenībā un jūtamies vientuļi.
Visa turpmākā dzīve rādās drūma un bezjēdzīga. Jūtu stingumam pamazām pārejot, mēs aptveram, cik ļoti mums sāp sirds.
Nav viegli ļaut aiziet mīļotajam cilvēkam vai arī šķirties no viņa uz mūžu, jo saites, kas mūs vieno, ir pārāk ciešas. Lai rastu atvieglojumu un sadziedētu sirdssāpes, mums vispirms jāizprot mīlestības, atkarības un pieķeršanās būtība.