Dīvainie mašīnas stopētāji...

Kad mikroautobuss joņoja pa ceļu, kuram abās pusēs bija mežs, ceļa malā viņi ieraudzīja divus pelēkus kucēnus, kas viens pie otra saspiedušies sēdēja. Businš piestāja, jo gan omai, gan onkulim mājās ir suņi, kas kādreiz tikpat mazi kā šie draiskojās un pēc nedarbu pastrādāšanas un norāšanas klusu sēdēja un "pārdomāja" nedarbos pastrādāto. Šie atgādināja tādus pašus dzīvespriecīgus nerātņus, taču tuvumā cilvēku nebija. Nebija arī ilgi jāgaida, kad kucēni izskrēja ceļa vidū un sāka riet – ko viņi gribēja teikt, neviens no maniem radiem nesaprata, bet kādam kaut ko pastāstīt viņi noteikti gribēja. Apkārt nevienu cilvēku neredzēja arī uzkavējoties ilgāk, tuvākās mājas bija aptuveni 2-3 km.

Sunīši tika paņemti līdzi, lai aizvestu kādam tuvumā esošo māju iemītniekiem, cerot, ka divi suņu brālīši pārāk tālu aizceļojuši savos nedarbos. Kad busiņš pieripoja pie mājām un tika ieraudzīts suns, visi nopriecājās, ka nu beidzot sunim notiks atkalredzēšanās ar mazajiem. Tika pavērtas durvis, un tad notika neparedzamais – mājas suns pieskrēja, paķēra zobos vienu no mazajiem, sāka mētāt to un nest prom uz lauku. Onkulis izlēca no mikroautobusa un skrēja pakaļ, lai glābtu mazo un nestu atpakaļ. Mazliet cieta arī paša roka, tomēr ātrās reakcijas dēļ mazais kucēns tika sveikā ar pārbīli un varbūt ne visai labu sajūtu muguras daļā pēc lielā suņa tvēriena. Kā vēlāk pastāstīja mājas saimniece, šie nebija viņu kucēni, un viņa nemācēja teikt, vai apkārtnē kādam tādi būtu.

Situācija kļuva nopietnāka – kucēni nu jau vēl vairāk pārbijušies un saspiedušies sēdēja busiņa stūrī. Oma pavēroja suņus, un jau likās, ka viņi sen nav ēduši un izskatījās arī noguruši. Tuvāk apskatot, ieraudzīja suņu galviņās daudz ērču. Ēdamā līdzi arī nebija, degvielas bija tik daudz, lai atbrauktu atpakaļ uz Krimuldas pagastu uz mājām un nevis lai izbraukātu vēl citas tālākās apkaimes mājas. Nu visi domāja, ko iesākt ar mazajiem, mājās taču gaidīja savi lielie vilku suņi, kas arī diez vai pieņemtu šos kā savējos. Vēl vienu izrēķināšanos diez vai gribētos viņiem redzēt.

Bet nu laika lielām pārdomām nebija, tā vai citādi bija jābrauc mājās. Omas māsa, kā jau ar vislielāko dzīves pieredzi (viņai jau pāri 80), piedāvājās nopirkt kucēniem maltīti, nemaz pat nerēķinot, vai šī naudiņa no pensijas jau nav ierēķināta kādu medikamentu vai pārtikas iegādei. Oma savukārt piedāvāja savu kūtiņas daļu blakus telītei, jo neba nu viss mūžs tur kucēniem būs jāpavada – galvenais, ka būs siltums, drošība un ēdamais.

Tā nu kopš piektdienas vakara (27.05.2011.) mājās ir divi jauni iemītnieki, tiesa gan, ļoti kautrīgi un bailīgi, bet vismaz labi, ka nesmādē ēdienu. Bet ko nu smādēt – uz lielās bundžas pretī skatās laimīgs un bravūrīgs suns, un kucēni varbūt domā – ja nu ēdīsim šo, tad mēs arī tādi kļūsim.

Diemžēl tā arī nav izdevies noskaidrot, vai kucēni kādam pazuduši vai varbūt ... nu negribētos domāt, ka atvesti un atstāti mežā. Tiek smīkņāts arī, ka tie jau vilcēni, taču grib dzīvot civilizēti, jo no kurienes šie divi stopētāji ceļa malā citādi gadītos.

Tāpēc gribētos lūgt palīdzību – ja nu kāds meklē šos divus kucēnus, tad varētu braukt pakaļ nebaidoties, ka būs jāmaksā par abu palaidņu ceļošanu pa pasauli un jaunajām naktsmītnēm. Jā, un ērces arī nebūs jāvizina mājās – ar tām onkulis cīņu ir uzveicis, kaut gan nebija jau viegla.

Ja nu sunīši tomēr tika speciāli atvesti un atstāti mežā, arī gribētos lūgt cilvēku palīdzību, lai kāds atrod tiem jaunas mājas un vēlams ne jau suņu patversmi. Izskatās, ka viņi ir pelnījuši sev īstas mājas un jaunu draudzību, jo dzīve viņiem tikai vēl sākas. Un viņi piedos un aizmirsīs tos, kas draudzību vienkārši pārtrauca.

Ļoti ceram, ka saņemsim labo cilvēku atsaucību, jo sunīšus pat pie vislielākās gribēšanas paturēt nevaram, citādi lielie suņi Lācis un Rika apvainosies, un arī finansiāli tas nav paveicams.

Ar cieņu Gvido Čanders (gandrīz jau 13 gadi) - tel. 29834824 un visi mājnieki, kas rūpējas par suņu puikām. Bet labāk jau kontaktēties ar onkuli – Aivaru Čanderu, tel. 2249342, vai tēti Raiti Čanderu - tel 20058382.