Brīdinājums!

Šo lapu nedrīkst atvērt, ja Tev vēl nav 18 gadu.

Man jau ir 18 Man vēl nav 18

Kad podziņu nospiež masieris...

FOTO: no filmas «Nimfomānes dienasgrāmata»

[s:25107]

Nekad nebūtu domājusi, ka tas varētu notikt ar mani...

Ar mani, kas vienmēr tik labi prata atšķirt lietišķās attiecības no privātajām, un otrādi.

Man, kuras simpātiskais boss, neraugoties uz gandrīz četru gadu kopdarbu, tā arī palika tikai un vienīgi kolēģis. Man, kam trīs gadus pēc kārtas bija personīgais treneris, ar kuru, neraugoties uz brīžam bīstami mazo attālumu starp ķermeņiem, mani vienoja lietišķas draudzības saites...

Es un... mans masieris... Tas viss sākās tik ātri, nepiespiesti un vienkārši, it kā intīmie pieskārieni atveseļojoši terapeitiskās masāžas laikā, ko man bija ieteicis ģimenes ārsts, būtu pats par sevi saprotams. Būtu dabiska masāžas kūres sastāvdaļa.

Jāteic gan: masiera kungs bija profesionālis savā jomā un pēc viņa stiepšanas, mīcīšanas, krakšķošo skriemeļu atpakaļ likšanas es jūtos tā, it kā man kāds būtu iedevis citu ķermeni — ātrāku, vieglāku, lokanāku.

Jāatzīst arī, ka pirmie rezultāti mana ķermeņa labsajūtas paaugstināšanai bija sasniegti visai ātri... Bet — kādiem līdzekļiem...

Kad atceros brīdi, kad viņa lūpas pirmo reizi noskūpstīja manu klitoru, uzbudinos arī tagad. It kā «tāpat, pa ceļam», masējot man kājas, vīrietis strauji noliecās un piespieda lūpas pie manas kājstarpes. Lūpu maigo tvērienu sajutu arī caur biksītēm. Sakožot zobus un sažņaudzot dūres, centos koncentrēties uz kaut ko lietišķu, uz darbiem, atstātiem birojā.

Bet pēkšņi uzliesmojušās iekāres spēks bija lielāks. Pagriezu galvu, paskatījos uz viņu. Bezvārdu jautājums viņa acīs — gribi vēl? Un tāda pati nedzirdama piekrišana no manas puses: «Gribu!» Sakustējos uz kušetes, palīdzot viņam novilkt biksītes. Viņš apsēdās kušetes kājgalī, man starp kājām... Sajutu prasmīgos masiera pirkstus paveram lūpiņas, kas jau no ātri augošā uzbudinājuma bija kļuvušas mitras. Sakodu zobus vēl ciešāk — nedrīkst, nedrīkst, nedrīkst izdvest ne skaņas! Aiz durvīm sēž ārstniecības salona administratore. Viņai jau nu vismazāk vajag dzirdēt ko lieku.

Jo dziļāk un intensīvāk virzījās vīrieša pirksti, jo stiprāk es kodu apakšlūpā. Karstuma vilnis izšāvās cauri ķermenim. Ne par ko negribu domāt! Morāle un aizspriedumi lai paliek aiz durvīm! Turpat, kur salona darbiniece. Es tik ļoti gribu šīs rokas, šīs lūpas, ka viss pārējais ir zaudējis nozīmi. Glāsti mani! Darīšu visu, ko lūgsi, tikai glāsti mani, tikai neapstājies!

Viens pirksts... Otrs... Pašķirot nu jau ne mitrās, bet slapjās «vāverītes» lūpiņas, tie slīdēja manī iekšā un ārā... Katru reizi, kad pirksti virzījās prom, es ciešāk sakļāvu gurnus ap sava negaidītā mīļākā gurniem, lai neļautu viņam aiziet, lai nelaistu no sevis prom šīs sajūtas. Viņam nevajadzēja ne skaidrojumus, ne palīdzību — likās, viņš juta manu ķermeni tikpat labi kā es pati. Pirkstu gali šāvās pāri klitoram — viegli, ļoti viegli, tieši tā, kā man patīk.

Cik bieži man nācās nepatikā rauties ārā no mīļāko rokām, kad nepacietīgie pirksti apgājās ar manu mazo «juteklības punktu» kā ar durvju zvana pogu — spiežot uz to no visa spēka. Masiera pieskārieni nebija tādi... Tie bija ātri, bet liegi un kutinoši... Tie lika man, klusi kunkstot, celt gurnus pretī viņa rokām. Vēl! Ik pēc mirkļa vīrietis pārslēdzās uz lūpiņām, viegli pavilka tās uz augšu, pēc tam atkal papleta, un — slidināja iekšā pirkstus. Noliecās, un... Karstā, miklā mēle sāka laizīt mani, lūpas sakļāvās ap klitoru, masējot to...

Gribu... Gribu vēl. Man tur lejā jau tek... Es vairs nespēju... Paņem mani... Es tā arī nesapratu, kurā brīdī izteicu šos vārdus skaļi, bet — glāsti apstājās. Es mazliet pavēru acis, viņš atraisīja brīvo bikšu jostu un izvilka stingi, agresīvi uzslietu locekli. Jā! Gribu to! Gribu to sevī iekšā! Bet vīrietis nesteidzās... Paslidināja locekļa galviņu pāri spraudziņai... Vēlreiz... Pabakstīja ar to, it kā neiedrošinājās atvērt... Ar rokām pavilku lūpiņas uz sāniem, gurniem kustoties uz priekšu. Pārkarsušā prātā bija tikai viens — iespraud man, beidzot!

Brīdī, kad loceklis strauji iegāja manī, es pārkodu lūpu, jo pārāk stipri sakodu zobus, lai nekliegtu. Es jūtos kā satrakojusies mātīte riesta laikā, un... Man tas patika... Es gribēju vīrieti... Tēviņu... Seksu... Sakļāvos, cik nu cieši varēju, ap viņa locekli, jutu, kā tas pulsē manī... Katra kustība karsēja un dedzināja, muskuļi drudžaini savilkās. Vēl! Dod man vēl!

Un viņš arī deva... Vēl un vēl... Kādā brīdī piecēlās, pavilka mani pie sevis tā, ka es atkal aptvēru viņa vidukli ar kājām, bet šoreiz — viņam stāvot. Kustības kļuva straujākas. Vīrietis pavilka manu roku uz leju, uzlika to man uz kājstarpes, bet otru pabīdīja mutes virzienā... Aizspiedusi sev muti ar plaukstu, ļāvu pirkstiem slīdēt gar klitoru, gar locekli, kas strauji rāvās manī... Pēdējais, ko atceros, — viņa seja, kas pazūd, izgaist acu priekšā...

«Nākamnedēļ mans pieraksts ir sešos? Jā, protams. Man būs pat ļoti ērti. Uz tikšanos, un paldies par darbu!»

Tas tomēr ir jauki, ka paklausīju ģimenes ārsta padomam un pieteicos uz masāžu... Ģimenes ārsti ir gudri cilvēki... Vismaz mans noteikti tāds ir.

Uz augšu