Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā. Nekad iepriekš skatītājiem kailuma uztvere nav attīstījusies  tik strauji kā tagad. Ja kādreiz uztvere mainījās ik pa desmitgadei vai pat simtgadei, tad šobrīd tie jau ir gadi... 

 

Būtībā tas ir saistīts ar mūsdienu tehnoloģiju straujo attīstību. Internets un sociālie tīkli ir radījuši īstu revolūciju erotikas un fotogrāfijas pasaulē.  

 

Šobrīd pornogrāfija un erotika ir kļuvusi tik pieejama, kā nekad agrāk. Pateicoties interneta ātrumam, video ar izvirtībām jebkurai gaumei iespējams atrast un noskatīties praktiski vienā mirklī. Var pat iztikt bez lejupielādes un skatīties «online».  

 

Protams, tas ļoti spēcīgi ir iespaidojis skatītāja apziņu. Ja pirms 100 gadiem puskailas meitenes fotogrāfija lika sarkt daudziem vīriešiem, bet pirms 50 gadiem tādu pašu reakciju sniedza bilde, kur pāris nodarbojas ar seksu, tad šobrīd ir pavisam cita situācija.  

 

Tik vien kā pirms 10 gadiem kvalitatīva pornogrāfiska video pieejamība bija ļoti ierobežota. Tagad vienkārša seksa attēls vairs nerada nekādas emocijas. Tagad visiem ir nepieciešams kaut kas neparasts un nestandarta, kaut kas tāds, ko nevar mājās atkārtot kopā ar sievu un pat ne ar viņas draudzeni. 

 

Tieši šajā laikā, tieši šajā gadā erotikas un pornogrāfijas mākslas attīstība atrodas maksimālajā radošajā virsotnē.  

 

21. gadsimtā erotikas māksla pāries principiāli jaunā radošā līmenī! 

 

 

Ņemot vērā to, ka Latvijā pornogrāfija oficiāli ir atļauta, vairs nav nekādas jēgas dalīt kailu cilvēku fotogrāfijas pornogrāfijā un erotikā. Nevar teikt, ka erotika - tas ir labi, bet pornogrāfija-slikti. Es uzskatu, ka, lai arī kas būtu attēlots, svarīgi ir, lai tas izskatītos estētiski baudāmi un būtu augstā mākslinieciskā līmenī. 

 

 

Daudzi fotogrāfi, kad uzsāk kādu jaunu projektu, uztver to kā treniņu vai ģenerālmēģinājumu. Viņi mēģina atkārtot stilu vai kāda atpazīstama meistara sižetu. Fotogrāfs pilnībā apzinās to, ko viņš šobrīd dara- tā ir tikai stilizācija un atdarināšana. Viņš zina, ka līdzīgas fotogrāfijas jau ir radītas lielā vairumā, taču viņš domā- «Lūk, es kaut vai iemācīšos veidot tādas fotogrāfijas kā..., un tad arī sākšu domāt kaut ko savu». Bet pāreja no kopēšanas uz radīšanu notiek tikai ar dažiem. Lielākā daļa tā arī paliek tikai par vairāk vai mazāk veiksmīgiem atdarinātājiem.  

 

Tādā veidā sanāk milzīgs daudzums kailas meitenes bilžu starp klintīm vai klajā laukā. Ir tūkstošiem bilžu no aizmugures, kā meitene sasien korseti. 

 

 

Es uzskatu, ka atsevišķu fotogrāfiju pēc tās mākslinieciskās vērtības pat nedrīkst salīdzināt ar gleznu. Mākslinieks mēnešiem ilgi pārdomā bildes sižetu, veido desmitiem uzmetumu un skiču, un pēc tam vairākus mēnešus vai pat gadus nodarbojas ar gleznošanu.  

 

Fotogrāfs arī var ilgi visu pārdomāt, tad rūpīgi saskaņot kompozīciju un uzņemt bildi, taču viņš tikai nofiksēs mirkli. Laba fotogrāfija, īpaši reportāža- tā ir kā loterija. Jo vairāk būs kadru, jo lielāka iespēja, ka viens foto būs izdevies.

Gleznotājs bildē ieliek neizmērojami vairāk dvēseliskuma kā fotogrāfs. Fotogrāfija- tā ir 90% tā brīža realitātes fiksācija, bet ne unikāla fotomākslinieka vīzija.  

 

Tādējādi mani ļoti samulsina tā sauktā «klasiskā fotogrāfija»- fotogrāfija, kas tiek radīta tikai ar fotoaparātu, bez datora pielietošanas. Tādā attēlā redzams attēlotā objekta skaistums, bet ne fotogrāfijas kā fotogleznas skaistums. Klasiskajā fotogrāfijā fotogrāfs nerada attēlu, tikai to nofiksē. Pat tādā gadījumā, ja tas ir iestudēts attēls, kurā fotogrāfs ir režisors.  

 

Klasiskajā fotogrāfijā fotogrāfs nav radītājs šī vārda tiešā nozīmē.  

 

Mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Tas ir progresa un tehnoloģiju laikmets. Tagad katram fotogrāfam ir pieejama fotogrāfiju datorapstrāde. Es uzskatu, ka ir jāizmanto visi pieejamie līdzekļi attēla radīšanai. Skatītājs taču redz jau gatavu rezultātu, un viņam neinteresē kā tas ir sasniegts. Skatītājam ir svarīgs gala rezultāts. 

Es uzskatu, ka viena fotogrāfija praktiski nespēj pēc tās emocionālās iedarbības sacensties ar izcilu gleznu. Šī iemesla dēļ saviem projektiem es uzņemu 15-20 fotogrāfiju sēriju. Sērija izraisa daudz lielāku efektu par vienu attēlu.

 

 

Daži fotogrāfi uzskata, ka fotografējot uz foto-filmiņas vai izmantojot senus objektīvus, iznāk kāds īpašs efekts; unikāls efekts, kuru nevar sasniegt, izmantojot fotogrāfijas datorapstrādi. Taču tas ir mīts.  

 

Tie ir maldi, kas īpaši raksturīgi vecāka gada gājuma fotogrāfiem - vecās skolas pārstāvjiem. Viņiem ir grūti pieņemt, ka laiki ir mainījušies un tas, kas agrāk bija vērtīgs un interesants- tagad ir pavisam ikdienišķs un garlaicīgs.  

 

Pat iPhone telefoniem ir populārs «plug-in», kurš rada attēlus, kurus nevar atšķirt no «lomogrāfijas». 

 

Fotogrāfi piemirst, ka gala rezultāts ir daudz svarīgāks par līdzekli, ar kuru ir radīts attēls.

 

 

Man nepārtraukti jautā, kāda ir mana attieksme pret Sergeja Kondrašina radītajiem mākslas darbiem, konkrēti par viņa kalendāriem. Man ir divējāda attieksme. No vienas puses tas ir ļoti labi, ka cilvēks mērķtiecīgi katru gadu cenšas izveidot labas fotogrāfijas, bet no otras puses... es ļoti uzmanīgi pētu viņa darbus. Tie ir nevainojami to kompozīcijā un izgaismojumā. Modeles arī izskatās ideāli. Ja Kondrašins būtu fotoakadēmijas students, es viņam ieliktu atzīmi «teicami»! Taču, ieraugot viņa bildes, es nevaru uzreiz pateikt: «O! Kondrašins!» Viņa fotogrāfijās pilnībā nav saskatāms autora rokraksts. Tur nav viņa dvēseles.  

 

40-50 gadus atpakaļ šīs bildes izskatītos daudz novatoriskākas kā šobrīd. Ja Sergejs dzīvotu lielā valstī, viņš varētu pat kļūt par slavenu fotogrāfu. Bet mūsdienās lielākais vairākums fotogrāfu veido līdzīgus darbus. Tajos nav laikmeta gara.

Es uzskatu, ka fotogrāfam –meistaram jābūt soli priekšā. Viņam pastāvīgi ir jāiet uz priekšu, mazliet apdzenot plūsmu, nevis jātaisa «klasiskos» fotodarbus, stilistiski atdarinot veco laiku pazīstamus meistarus.