Ģībšanas «epidēmija» Mežaparkā varēja beigties ar paniku (266)

Nav pārāk grūti izskaidrot notikumus ģenerālmēģinājumā ar lielu paģībušo bērnu skaitu, pamatojot to ar netiešo viscero-viscerālo refleksu, kas atsevišķos gadījumos izpaužas kā reflektora tieksme atkārtot redzēto vai dzirdēto. Tipiskā formā šis reflekss izpaužas teātrī – tiklīdz viens ieklepojas, zālē citi atsaucas ar kāsu. Vēl efektīgāk šo refleksu var redzēt, kad telpā kāds sāk vemt – nelaba dūša būs visiem. Manos senajos studiju gados (turpat vai četrdesmit gadus atpakaļ) profesors Arnolds Valtneris fizioloģijas lekcijā aprakstīja līdzīgu gadījumu, kas noticis Pirmā maija gājienam gatavojoties. Bērni ilgstoši stāvējuši, gaidot savu kārtu iet gar tribīnēm. Arī toreiz notikusi ģībšanas epidēmija. Žurnālists Lato Lapsa man šorīt citēja Akseli Munti, kurš rakstījis, ka ģībšanas un histērijas ir ļoti lipīgas.

Tomēr šis gadījums liek nopietni izskatīt organizatoru darbību, jo problēmas cēlonis neapšaubāmi ir IZM nepamatotā vēlme Dziesmu svētku pasākumam sapulcēt pārmēra lielu dalībnieku skaitu, veidot pārspīlētu programmu ar ļoti lielu dažādu mēģinājumu un koncertu skaitu. Vislielākie, visplašākie jaunatnes dziesmu un deju svētki ir tikai pieaugušo ambīciju piepildījums, nevis rūpes par bērniem vai tradīcijām.

Zināma daļa bērnu vienlaikus piedalās vairākos koros vai vienlaikus piedalās pūtēju orķestrī, līdz ar to viņiem mēģinājumu un koncertu skaits ievērojami pārsniedza bērnu fizioloģiskās iespējas. Estrādē bērni tika sablīvēti, rēķinot 0,7 metrus uz bērnu, bija neticama šaurība. Katram cilvēkam (īpaši bērniem) ir sava komforta zona. Sveša cilvēka atrašanās šajā zonā vismaz 10–20% bērnu rada nopietnu stresu, protams, lielākā daļa bērnu komforta zonas pārrāvumu panes visai labi. Jāpiebilst, ka komforta zonai lielākai būtu jābūt pie statiskas slodzes, proti, stāvot vajag lielāku telpu nekā sēžot.

Ja IZM ierēdnes būtu vēlējušās uzzināt iespējamos riskus, Latvijas Ārstu biedrība būtu piedāvājusi speciālistus ar nepieciešamajām zināšanām. Tomēr šīs zināšanas liecina, ka esam izvairījušies no ļaunāka scenārija – pasākums ar simts bērnu ģībšanu, prom nešanu varēja beigties ar paniku – mēģinājumu bēgt. Iedomājieties, kas būtu noticis, ja kaut 100 bērnu sāktu panikā no estrādes bēgt. Šādu paniku varēja radīt pat viens epicentrs ar dažiem nestabilākas psihes bērniem.

Kaut arī mūsu rīcībā esošā informācija liecina, ka dzeramā ūdens krājumi bija pietiekami, bērniem nebija pietiekami izskaidrots, ka šādos pasākumos un pie psihoemocionālas pārslodzes jādzer ievērojami vairāk. Jādomā, ka viscero-viscerālais reflekss nostrādāja kā panika uz hipovolēmijas (nepietiekamas šķidruma uzņemšanas) un ilgstošas statiskas slodzes fona. Mani mazliet pārsteidza plašā ožamā spirta lietošana šajā pasākumā. Daudz labāk būtu bijis katru noģībušo noliekot horizontālā stāvoklī siltumā un ļaujot viņam atgūties, bet pēc tam dodot dzert.

Un tomēr– tieši pēc notikumiem ģenerālmēģinājumā sākās traģikomiskākais, ko Izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile pamatoja par rūpēm par bērnu veselību. Viņa aizliedza svētku gājienu. Patiesas rūpes par bērnu veselību būtu aizliegums rīkot Noslēguma koncertu ar tādu pašu pārslodzi, statisko slodzi, sablīvētību, bet nevis gājienu, kura laikā bērni ir brīvā kustībā. Mani tiešām interesē, kurš (kura) bija tas, kas ministrei ieteica šo rīcību (pati ministre sev politisku kapu negrasījās rakt, bija kāda, kas viņai iedeva lāpstu rokās). Dziesmu svētku gājiena atcelšana, bet pēc tam neoficiāla atļaušana bija pilnīgs bezatbildības triumfs. Izglītības un zinātnes ministrija pilnībā atteicās no atbildības, bet vienlaikus no pasākuma loģistikas, organizācijas, transporta organizācijas. Kas būtu noticis, ja Rīgas domes izpilddirektors būtu vēl atcēlis satiksmes ierobežojumus?

Nebija ne mazākā iemesla aizliegt svētku gājienu. Savukārt ministrei bija jāredz, ka svētku gājiens ieplānots pārlieku agri, ka bērni nebūs izgulējušies un atpūtušies, un svētnu gājiens vienkārši bija jāpārceļ uz vēlāku laiku.

Notikumi 11. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ir rezultāts ilgstošai Izglītības un zinātnes ministrijas attieksmei pret bērnu veselību:

(i) tiek darīts viss, lai mācību programmās netiktu iekļauta veselības mācība, lai bērniem nemācītu veselības pamatus arī citos priekšmetos, vēl vairāk – lai publiski veselības mācību diskreditētu par prezervatīvu mācību;

(ii) IZM valsts sekretāre Sanda Liepiņa un viņas vietniece, pašreizējā IZM valsts sekretāres pienākumu izpildītāja Evija Papule gadiem ir darījušas visu, lai nepieļautu nedēļā 3. un 4. sporta stundas ieviešanu, kā arī novērtēšanas kritēriju ieviešanu sporta nodarbībās. Līdz ar ministrijas nihilistisku attieksmi pret fiziskajām aktivitātēm pašreizējais bērnu veselības stāvoklis ir ar tendenci uz lieko svaru, mazkustību, diabētu, kardiovaskulāru mazspēju, stājas defektiem utt., kas, protams, rada arī vieglāku veselības ievainojamību, kā tas tika novērots Dziesmu svētku ģenerālmēģinājumā;

(iii) IZM pilnībā ignorē profesora Ivara Vanadziņa pētījumus par gaisa kvalitāti skolā (renovētās skolās ogļskābās gāzes koncentrācija daudzkārt pārsniedz maksimālo normu), par indīgu ķīmisko vielu klātbūtni klases krāsās un mēbelēs. Vairākas konferences par šo tēmu IZM augstākā vadība ir demonstratīvi ignorējusi;

(iv) IZM attieksmi pret veselīgu uzturu skolēniem varētu klasificēt kā kategorisku pretestību veselīga uztura programmai skolā;

(v) IZM amatpersonas nekad nav prioritizējušas veselu un gudru bērnu, bet diskutējušas tikai par skolotāju algām un izglītības saturu.

Vai ir iespējamas arī citas iespējas bērnu ģībšanai ģenerālmēģinājuma laikā? Ir. Šobrīd Slimību kontroles un profilakses centrs pēta citus epidemioloģiskus faktorus, jo pasaules literatūrā atrodams pietiekami daudz līdzīgu gadījumu analīzes. Latvijas Ārstu biedrība pēta notikušo, lai noskaidrotu, vai notikušais 11. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku ģenerālmēģinājumā ir vai nav vardarbība pret bērniem, kā arī pieļauj iespēju vērsties Ģenerālprokuratūrā un pie Tiesībsarga ar lūgumu izvērtēt, vai nav notikusi noziedzīga nolaidība.