Sv, 7.08.2022.
Strūberga grēksūdze ⟩ "Jēru klusēšanai pienācis gals." Video transkripcija
Kristaps Strūbergs, Mairita Rosicka Foto: Apollo.lv kolāža
Apollo.lv
"Jēru klusēšanai pienācis gals." Video transkripcija
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

2021. gada maijā plašu rezonansi izraisīja mūziķa Kristapa Strūberga bērnu mātes Mairitas Rosickas paziņojums, ka viņa aiziet no vardarbīgām attiecībām. Gadu pēc notikušā - sestdien, 21. maijā, mūziķis vietnē "YouTube" publicējis video, kurā nācis klajā ar vairākiem paziņojumiem.

Video "Jēru klusēšanai gals" ir vairāk nekā pusotru stundu garš. Tajā Strūbergs stāsta par laulībā piedzīvoto vardarbību un komentē kopdzīvi ar bijušo dzīvesbiedri un kopīgo divu dēlu māti. 

Ļaudis sociālajos tīklos pāri nodēvējuši par pašmāju Džoniju Depu un Amberu Hērdu, kuri šobrīd stājas tiesas priekšā, lai risinātu konfliktu par neslavas celšanu.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija "Apollo" pastāstīja, ka Strūberga un Rosickas situācija nav nonākusi inspekcijas redzeslokā. 

Notikumu hronoloģija 

2021. gads

10. maijā Mairita Rosicka mikroblogošanas vietnē "Twitter" paziņo, ka "pieņēmusi lēmumu aiziet no vardarbīgām attiecībām", publiskojot savu konta numuru ziedojumiem un norādot, ka ir "gatava par to runāt".

10. maijā, reaģējot uz Rosickas paziņojumu, grupa "Singapūras satīns", kuras dalībnieks tolaik bija Strūbergs, "Twitter" raksta: "Atbildot uz internetā nesen publicētajiem nepatiesajiem apgalvojumiem, mēs esam stingri PRET jebkāda veida vardarbību, tieši tāpat kā mēs esam stingri PRET apmelošanu un nepatiesas informācijas izplatīšanu." (..) 

10. maijā, reaģējot uz "Singapūras satīna" dalībnieku paziņojumu, Rosicka norāda: "Šis ir iemesls, kāpēc man bija ļoti grūti tikt ārā, jo visi destruktīvie lēmumi tika un joprojām tiek atbalstīti. Lai jums veicas turpmāk, taču man jādomā, kā bērnus pabarot."

10. maijā, reaģējot uz situāciju, Latvijas Radio 5 - Pieci.lv savā "Twitter" kontā paziņo: "Solidarizējoties ar pastāvīgajiem klausītājiem, esam nolēmuši uz mirkli dot atpūtu "Singapūras satīna" mūzikai Latvijas Radio 5 - Pieci.lv ēterā."

10. maijā ar vairākiem ierakstiem dalās mūzikas producents, Strūberga kolēģis un draugs DJ Rudd (Rūdolfs Budze), rakstot: "Manipulācijām ir viegli noticēt. (..) Mans draugs un kolēģis tiek publiski pazemots un apmelots! Un es viņu aizstāvu kā cilvēku."

10. maijā Rosickas draudzene ar lietotājvārdu AgitasLaiks apgalvo, ka pati personīgi sniegusi palīdzību draudzenei. 

11. maijā Kristaps Strūbergs sociālajā tīklā "Instagram" paziņo "nekad neesmu ne sitis vai kā citādi fiziski aizskāris ne savu sievu, ne kādu citu sievieti", piebilstot, ka ģimenē notiek šķiršanās process, kurš "nav bijis un nav saistīts ar vardarbību". 

12. maijā Latvijas Radio 5 - "Pieci.lv" paziņo, ka pieņemts lēmums turpināt atskaņot grupas mūziku Latvijas Radio 5 - "Pieci.lv" ēterā.

12. maijā organizācijas "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta paziņo, ka Rosicka pēc palīdzības vērsusies jau martā.

14. maijā Latvijas Televīzija publicē sižetu, kurā intervē Rosicku, atstāsta Strūberga viedokli, vēsta, ka pašvaldības policija uz pāra dzīvesvietu braukusi "ne mazāk kā trīs reizes vairāku gadu laikā". Tiek vēstīts, ka "18. martā Mairita vērsusies pēc palīdzības slimnīcā, kur konstatēts galvas sasitums". Mēnesi vēlāk - aprīlī Mairita vēlreiz saukusi policiju sakarā ar fizisku un emocionālu aizskārumu. 

15. maijā Strūbergs savu sociālo tīklu kontos publicē ierakstu, kurā dēvē LTV sižetu par "absolūti melīgu". Mūziķis noraida apgalvojumus, ka bijis fiziski vardarbīgs pret sievu, un informāciju, ka finansiāli neuztur un neatbalsta bērnus, pieminot, ka to var apliecināt gan bankas kontu izraksti, gan citi dokumenti. Strūbergs nenoliedz, ka "ir bijusi policijas iejaukšanās ģimenes konfliktā", taču "cietusī šajā situācijā nebūt nebija viņa".

2022. gads

Janvāra vidū Rosicka atklāj līdz šim nezināmas detaļas par šķiršanos un ka "pašlaik norit tiesas process par laulības šķiršanu un bērnu aizbildniecību". Šajā laikā viņa sniedz intervijas dažādiem pašmāju medijiem. 

4. februārī Strūbergs paziņo, ka pamet grupu "Singapūras satīns". 

1. martā "Māmiņu klubs" publicē interviju ar Rosicku, kurā viņa stāsta par piedzīvoto vardarbību.  

20. maijā Strūbergs publicē vido "Jēru klusēšanai gals", kurā pastāsta par piedzīvoto vardarbību. 

24. maijā Mairita Rosicka reaģē uz Strūberga publicēto video.

Publicējam Strūberga video transkripciju. Pievienojam arī Mairitas Rosickas intervijās pausto viedokli.

Portāls "Apollo" kategoriski iestājas pret jebkāda veida vardarbību un ir pret savstarpējiem apvainojumiem. Tālākā teksta pirmavots ir vietnē "YouTube" publicēts video.

Strūbergs video sākumā atskaņo audio ziņu, ko sūtījis savai mātei 2021. gada 11. aprīlī.

Audio dzirdams, ka Strūbergs raudot saka mātei: "Viss... Viss, kā vienmēr, ir lieliski sanācis... Atnāca, sāka pravas ļečīt... Es saku - vari nebļaut vismaz bērna priekšā? Viņš priecīgs bija... (Raud.) Es saku - vismaz ne bērna priekšā... Nedari to... (Raud.) A viņa sāka dirst atkal... Atkal sāk dirst.

(Raud.) Bērns raud... Un tad es eju projām, viņa man ieķeras kājā, kož... (Raud.) Un tagad viņa izskrēja ārā no mājām... Es vairs nevaru šitā dzīvot... Es nezinu, ko man darīt."

"Nu ko, laikam beidzot ir pienācis laiks runāt. Es klusēju visu šo gadu, visu šo laiku pārsvarā viena iemesla dēļ. Tas iemesls ir bērni.

Negribējās vilkt ārā to visu "netīro veļu", kas jau tāpat, protams, ir izvilkta ārā, cik vien var. Tas viss visu laiku turpinās, un dzīve sarežģījās ar katru mirkli. Negribējās to visu darīt bērnu dēļ. Es negribēju to cilāt.

Tāpēc, ka pēc gadiem, kad viņi būs apzinātā vecumā, viņiem nāksies to lasīt un tad redzēt, dzirdēt. Tā visa jau pietiek. Es negribēju to, teiksim tā, eskalēt, sarežģīt vēl vairāk.

Šajā brīdī ir tā, ka man vairs nav iespējas klusēt. Tam ir vairāki iemesli. Tajā ir iesaistīti pārāk daudzi cilvēki. Mana ģimene, manas māsas, mani draugi, mana draudzene. Un ar šo tumsu nākas dzīvot katru dienu visiem mums, man ikdienā.

Tās dienas kļūst par tumsu ļoti viegli un jau ilgstoši. Tāpēc es vairs nevaru klusēt. Un tagad es pastāstīšu visu... Un ilgstoši, gari tas viss būs. Dievs zina, es negribēju, lai tā tas viss būtu, ka man vajadzētu mazgāt tagad kauliņus, celt ārā nepatīkamas tēmas, no kurām es centos abstrahēties un nebūt vairs tajā mirklī, tāpēc, ka tie pārdzīvojumi, tas viss ir liels murgs.

Es nevaru vairs klusēt arī tādēļ, ka es nevaru vairs strādāt. Runāt par kaut kādiem darbiem mūzikā, kaut kādas filmēšanas vai sadarbības, tas jau ir absolūti prom, pilnībā. Pēc tiem notikumiem dzīve ir mainījusies pilnībā, absolūti konkrēti. (..)

Cilvēki negrib sadarboties ar cilvēku, par kuru ir iznākusi tāda netīrība, tādas drausmas pa visu valsti izskanējušas. Un tāpēc man kaut kas ir jādara."

Es zinu, ka bērni mani sapratīs, paies laiks, viņi izaugs, viņi man ir gudri puikas, viņi sapratīs, kāpēc es tā daru.

(..) Es nezinu, tas ir tik grūti, ar ko sākt… Tas, ko es gribu pateikt šajā visā, ir tas, ka es gribu beidzot dzīvot. Un lai man liek mieru. Un, pirmkārt, lai man liek mieru Mairita, kura... Vienmēr gribas pateikt, ka [viņa] ir bijusī sieva, bet viņa vēl nav mana bijusī sieva, jo tiesas process vēl notiek un tas viss ir ārkārtīgi sarežģīti. Es gribu, lai mani liek mierā, beidzas šitā visa klapēšana un... (..) Visas šīs peripetijas, kas notiek.

Es nenovēlu nevienam iziet savā dzīvē cauri tam visam sūdam, tai visai netīrajai veļai. Gribu uzreiz arī atzīmēt to, ka pēc šī video… Šis video ir tas, kur es runāšu. Šis būs vienīgais video. Es runāšu tikai vienu reizi, es runāšu tagad.

Es centīšos nepalaist [garām] nekādas detaļas, es centīšos atbildēt uz visiem jautājumiem, kas ir radušies "Twitter" pirkstiem, kuri spiež laikus par to, ka esmu sievu sitējs, kuri jau ir izlēmuši to, kāds esmu vīrietis, kāds esmu cilvēks, kāds esmu tēvs.

Un šis ir tās linča tiesas rezultāts. Es vienkārši pateikšu to vienreiz. Es vairs nerunāšu. (..) Šis būs gari, šis būs sarežģīti, šis būs netīri.

Es ceru, ka jūs noklausīsieties šo visu, noskatīsieties šo video, ka jūs izskatīsiet visus pielikumus, ko es esmu pielicis šajā video - konta izraksti, e-pasti, skrīnšoti, audio un kas tur nu vēl… Izskatiet visu, lai vairs nav nekādu jautājumu. Protams, jautājumi būs, bet es vienkārši gribu, lai jūs to beidzot redzat.

(..) Es ilgi domāju, kā es gribētu to visu salikt pareizi, vai man jāizdara hronoloģiski kaut kā, vai kas man ir jādara, jo informācijas ir tik daudz, melu ir tik daudz, safabricējumu ir tik daudz.

(..) Es domāju, ka man ir jāsāk laikam ar to momentu, kad Mairita ierakstīja to tvītu, nevis kad mūsu attiecības sākās ar Mairitu. [Jāsāk ar to, kad] jūsu attiecības sākās ar mums.

Tvīts bija apmēram pirms gada. Tvīts par to, ka viņa ir izlēmusi aiziet prom no vardarbīgām attiecībām, ka viņai notika emocionālā vardarbība, finansiālā vardarbība, ka viņai nav par ko pabarot bērnus.

(..) Sadalot to pa blokiem, viņas teikto tajā tvītā, gribu, lai tas video neievelkas tik gari... Es uzreiz gribu atbildēt uz tiem jautājumiem, kas sakrājušies jums visiem. Pirmkārt, tas, ko viņa teica, pirmais bija, ka viņa aizgāja no vardarbīgām attiecībām. Uzreiz jāsaka tas, ka no attiecībām aizgāju es.

No vardarbīgām attiecībām aizgāju es. Šajā video es jums pateikšu, parādīšu tikai un vienīgi taisnību. Un jūs redzēsiet, kurš tur ir varmāka, kurš ir melis, kurš ir ļauns un slikts cilvēks.

Tātad - es esmu aizgājis no attiecībām, es aizgāju no attiecībām jau februārī, protams, vēl pa vidu bija kaut kādi momenti, kad viņa spekulēja ar to, ka es esmu bijis februārī kaut kādas dienas, kaut kādas dienas aprīlī vai martā kaut kādās dienās dzīvoklī.

Tā ir taisnība, bet es tur nedzīvoju. Bija kaut kāda nakts, kad man nācās palikt tāpēc, ka… To es jums vēl vēlāk pastāstīšu, kas bija par situāciju – Mairitai bija veselības problēmas un man nācās to darīt.

Nākamais, ko viņa teica, ka finansiālā vardarbība bija jebšu, ka viņa bija atkarīga no manis finansiāli. Viņa, kā viņa saka, ir aizgājusi prom, bet es nepalīdzu viņai un bērniem finansiāli. Februārī es aizgāju projām, maijā notika tas tvīts.

Es nezinu, kā tas tiks samontēts tagad. Bet es šeit tūlīt centīšos izlikt konta izrakstus, e-pastus. Tur būs izraksti par to, kā es aprīlī runāju, ka vēlos maksāt bērniem. Pirmkārt, maksāt alimentus bērniem, otrkārt, maksāt viņiem dārziņus, treškārt, pirkt drēbes, ceturtkārt, ņemt bērnus pie sevis pēc iespējas vairāk.

Tas viss man ir e-pastos sūtīts. Tas sākās 26. aprīlī, kad pirmoreiz mēģināju kaut ko sarunāt ar viņu, kad es centos, [teicu], ka gribu ņemt bērnus pa nedēļai, pa divām pie sevis. Lai viņai ir arī laiks savām nodarbēm, viņa var strādāt kultūras jomā.

Foto: Strūberga bankas konta izraksts, kurā redzami maksājumi Mairitai

Foto: Ekrānuzņēmums no Strūberga "YouTube" video

Kopējā summa – 1980 eiro un 55 centi. Tie ir dārziņa maksājumi, maksājumi auklītēm, uzturlīdzekļi, autostāvvieta sievas auto, televīzijas apmaksa, zāles, pārtikas produkti, arī mēbeles, ko sieva lūdza nopirkt. Tas ir gandrīz 2000 tajā, un 1800 eiro sanāk par dzīvokli. Tas ir tas, ko es maksāju, kad es nedzīvoju ar bērniem.

Foto: Strūberga bankas konta izraksti, kuros redzami viņa pieminētie izdevumi

Foto: Ekrānuzņēmums no Strūberga "YouTube" video

Tvītā viņa ielika savu konta numuru, sakot to, ka viņai nav naudas, viņa ir finansiāli atkarīga no manis un bērni nav ēduši, bērniem nav pat maizes. (..)

Es zinu summu, kas tika viņai saziedota. Viņa izmantoja jūsu labsirdību, viņa izmantoja jūsu empātiju, un es nevienu nenosodu par to, ka viņai tika skaitīta nauda.

Tā ir apkrāpšana noteikti, jo viņa meloja. Bet es nenosodu, ka jūs sūtījāt naudu, tāpēc, ka es arī tā noteikti izdarītu.

Labāk aizsūtīt cilvēkam, kurš saka, ka bērniem nav naudas un ko ēst, un labāk, lai esi duraks tajā situācijā un tevi apmāna, nevis tu noriskē un bērni var ciest. Es to saprotu. Bet vienīgais iemesls, kāpēc mani bērni varbūt tajā brīdī nebija paēduši, bija tas, ka viņa viņus nepabaroja.

Es gribētu atgriezties ātri pie e-pastiem, ko esmu sūtījis. Pirmais piegājiens bija 26. aprīlī. Es viņai rakstīju - es gribu maksāt tik un tik, maksāt par dārziņu, satikt bērnus un davaj, kārtosim visu fiksi un ātri pie notāra, es kārtošu visu, es par to arī samaksāšu. Un dzīvojam tālāk. Un viss. Tas viss pirms tā tvīta.

Foto: Kristapa saziņa ar Mairitu 2021. gada 26. aprīlī

Foto: Ekrānuzņēmums no Strūberga "YouTube" video

Uz ko man tika atbildēts, protams, ka viņai ir vajadzīgi kaut kādi citi nosacījumi. Viss vienmēr beidzās ar kaut kādu kliegšanu, zvanīšanu, kā vienmēr - draudiem. Nākamais piegājiens bija 6. maijā. Tas sanāk cik dienas - piecas pirms tā tvīta. Es rakstīju Mairitai kārtējo reizi, visu pa punktiem - cik es maksāšu, ka es maksāšu alimentus abiem bērniem, maksāšu abiem bērniem dārziņu.

Foto: Kristapa saziņa ar Mairitu 2021. gada 6. maijā 

Foto: Ekrānuzņēmums no Strūberga "YouTube" video.

Bērnus ņemšu pie sevis. Tas, ko viņa nedrīkst darīt, ir turpināt skandālus. Jo man e-pastā arī ir rakstīts, ka man ir bail viņu satikt - viss vienmēr beidzas ar strīdu, uzbrukumiem - fiziskiem un ne tikai fiziskiem, protams, emocionālā vardarbība - tā ir vispār klasika, kas notiek.

(..) Es tajā e-pastā teicu to, ka es vairs nevaru turpināt maksāt par savu dzīvokli, par viņas dzīvokli, par savu uzturu, par viņas uzturu, par viņas parkingiem, par visu kopā, ja mēs nekur nevirzāmies – ja es nevaru izšķirties, es nevaru normāli turpināt dzīvot, es tikai gaidu kaut kādus draudus no viņas, bļaušanas… Cik tas ir sarežģīti, cik tas ir pretīgi. Tu nevari normāli dzīvot.

Gribas normālus grafikus, kad var satikt bērnus, kad var ņemt bērnus pie sevis, kad bērni var braukt pie manis uz Viļāniem. Es zināju, ka tuvojas datums, kad ir jāmaksā kārtējo reizi par dzīvokli, par kuru es visus tos mēnešus viņai arī maksāju.

Un es zināju, ka tas viss tuvojas, es pateicu – davaj, ejam pie notāra, bet, ja tu tā negribi, ja tu nepiekrīti nosacījumiem, dod savus nosacījumus, es iešu tev pretī, tikai atrisinām to maksimāli ātri, uz ko man pateica, ka es manipulēju, ka tos manus e-pastus izmantos tiesā, laikam viņa teica, ka es viņu gribu izlikt ārā uz ielas ar visiem bērniem, ka es ņirgājos par viņu.

Un tad es teicu, ka piedāvāju daudz vairāk, nekā piespriedīs tiesa, kas noteiks kaut kādus minimālos alimentus, bet es piedāvāju daudz, daudz vairāk.

Un tas tvīts, kas notika, tas izmainīja manu dzīvi pilnībā. Izmainīja dzīvi maniem draugiem, manai ģimenei. Lai jūs saprastu bišķi to momentu, kad tas viss notika… Es jutu, ka kaut kas tamlīdzīgs vienā brīdī var notikt.

Es nezināju, ka notiks kaut kas tāds tieši, bet es zināju, ka vienā brīdī viņa sāks vienkārši kaut kur tagot manu vārdu un taisīt drāmas, tāpēc, ka viņa vienmēr bija slavas kāra un viņai skauda visi mani panākumi. Viņa gribēja būt mūziķe, viņa gribēja būt aktrise. Tagad viņa labi tēlo. (..)

Spiež ārā. Es tur biju tajos visos žurnālos ar vārdu "sievu sitējs", "varmāka", man sāka sūtīt draudu vēstules, komentēt, tajā iesaistījās mana ģimene arī, rakstīja arī viņiem, runāja, jautāja, pārmeta. Un tu nezini, ko īsti darīt. Protams, mēs tad sazinājāmies ar advokātiem un tā tālāk.

No manis atteicās visas sadarbības. Momentā, tajā pašā dienā. Atteicās vairākas sadarbības. Tas bija maijs. Jau pēc tā tvīta es viņai ieskaitīju naudu - 250 eiro.

Foto: Strūberga bankas konta izraksts par viņa iemaksāto, bet atpakaļ saņemto naudu

Foto: Ekrānuzņēmums no Strūberga "YouTube" video.

Par bērniem kā alimentus. Un tas bija svaigi pēc tā, kā viņa ielika to tvītu un viņai saziedoja naudu, un viņai bija "tie miljoni". Es vakarā viņai pārskaitīju naudu, un es atceros, ka pamodos nākamajā rītā un man ir īsziņa no bankas, ka sešos no rīta man tika ieskaitīti atpakaļ 250 eiro.

Vispār kāds sakars? Kāpēc lai viņa man pārskaitītu naudu atpakaļ? Tas bija lepnums. Tas bija moments, kad viņa parāda pārākumu ar to, ka viņai ir nauda saziedota, ka viņai nav tā nepieciešamība. Tas bija kā spļāviens sejā.

Plus viņa tajā naktī lika storijus, dzerot vīnu, turot vīnu… (Rāda, kā dzer vīnu.) Un tad viņa turēja tā to vīnu un teica – ah, nebūs! Kas nebūs? Es nezinu. Laikam prātiņš mājās nebūs. Man beidzās tās visas sadarbības, viņai nauda tika nosūtīta, savāktā nauda sāka vienkārši beigties.

(..) Koncerti nenotika tajā brīdī, tā nenotika baigi nekas, un, tā kā viņa man naudu skaitīja atpakaļ, es caur draugiem un citiem cilvēkiem centos iedot viņai skaidru naudu, es zināju, ka tas viss tiks pagriezts tā, ka nekādas naudas vispār nebija. Tas bija skaidrs. Es duraks esmu par to, bet kāda atšķirība. Tagad apvainots biju par to, ka es nemaksāju alimentus.

Es zināju, cik viņai ir saziedots, cik viņai daudz naudas ir saziedots, kādi (lamājas) miljoni viņai ir saziedoti. Es sapratu, ka tajā brīdī viņai maksās Uzturlīdzekļu garantiju fonds.

Ar to esmu sazinājies un sarunājis visu, es to maksāju un maksāju arī pa taisno tieši atkal Mairitai.

Es vienkārši zināju tajā brīdī, ka naudas tur pietiek un mana sirdsapziņa ir tīra. Nav tā, ka es kādu esmu atstājis bez ēdiena. Man ir iespļauts sejā, kad esmu maksājis un darījis, kad bija nepieciešams, es to darīju, un es tajā brīdī vienkārši zināju, ka bērni būs paēduši.

Viņa ir kļuvusi par "Twitter" mammu šī gada laikā. Un tas arī viss. Ā, par tiem uzturlīdzekļiem – tur esmu sazinājies, apmaksāju visu, skaitu naudu viņai arī par alimentiem atsevišķi.

Tāpēc, jā, tie mēneši, kuros nemaksāju, viņa pasniedza to tā, ka esmu nospļāvies par bērniem - lai viņa dara, ko viņa grib. Viņa ir izdarījusi visu, ko viņa var izdarīt. Vienīgais, ko viņa turpina darīt, ir man draudēt kaut kādos veidos. (..) Un es vairs nesaprotu... Nē, es nojaušu, ko viņa var pateikt par mani…

Viss, ko viņa var pateikt, ir tas… Viņas "lauciņi" bija pateikt, ka esmu narkomāns, ka esmu alkoholiķis, caur draudiem man vēl teica, ka viņai ir audioieraksti no kaimiņiem, kā Krāsotāju ielā, kur mēs kādreiz dzīvojām, kad tikko no Tukuma pārvācāmies uz Rīgu, es lamājos un kliedzu kaut ko. Jā, simt punkti, ka tā ir.

Es tiešām zinu to. Es nezinu, vai kāds ir ierakstījis to, bet tas, ka kliegšana bija, tas ir simt punkti. Tāpēc, ka, mīļie draugi, sists tiku es.

Vardarbība notika no viņas puses. Viņa ir cilvēks, kas spundēja mani visos dzīvokļos. Viņa spundēja dzīvokļos mūs, mani.

Viņa sita, lēja ar aukstu ūdeni, skrāpēja, koda, dūra ar dakšu, meta šķīvjus, sita mani ar kājām un spēra. Ir pārdauzījusi pilnīgi visu seju.

Tas bija tieši Krāsotāju ielā, kad man pirmo reizi pārdauzīja visu seju. Es strādāju tipogrāfijā Pārdaugavā, un, tā kā viņa kārtējā strīda laikā sadauzīja man visu seju, es atceros to momentu, kā viņa no visa spēka man iesita… Es kaut ko liecos, neatceros, tas [laikam] bija koridorā, es liecos, un viņa man no visa spēka iesita pa kreiso ausi ar zābaka purngalu. Es atceros, man pirmoreiz dzīvē tā nozvīkšķēja. (Rāda.)

Un līdz šai dienai es nedzirdu ar kreiso ausi tik labi, kā es dzirdēju agrāk. Un viņa ir tā, kas ir vardarbīga. Un tāpēc es kliedzu. Simt punkti, ka es teicu, (..) ka es negribu, lai viņa ir dzīva, simt punkti, ka es teicu, ka es negribu dzīvot. Simt punkti. Tūkstotis punkti.

Es tajos brīžos negribēju dzīvot. Es biju izmisis. Es biju… Saprotiet to momentu? Es neko nevaru izdarīt. Es esmu iesprostots dzīvoklī. Es nevaru neko izdarīt. Esi vienkārši iesprostots. Viņa nāk sejā. Viņa vienmēr nāca sejā – nu iesit man, parādi, kāds tu esi vīrietis, davai iesit man.

Skrāpē un kož, un viss… Bet ko tur slēpt vispār par visiem maniem zilumiem un kodumiem. Visi zināja to. Zināja mani draugi, zināja mani kolēģi. Kad man bija "Lielie muļķi" filmēšanās, man bija pārdauzīta kāja. "Balss maksā", kad man bija pirmā uzstāšanās, bet tur palīdzēja cilvēki uzģērbt [tērpu], es atceros, kā es satraucos par to un domāju, kāds man ir kauns, kā es varu teikt, ka man šeit (rāda) ir kodums – viss violeti zils. Un man ir jāvelk tas Nelabā tērps, man palīdzēja [ģērbties], un es slēpu to roku. Un es nezinu, ko man teikt. Tas taču acīm redzami ir kodums.

Tāpat arī visi skrāpējumi pa muguru šeit (rāda)

Tas viss ir bijis visus šos gadus. Un visi to redzēja. Visi to labi zināja. Es to slēpu, es par to nerunāju. Man par to bija kauns. Apkārt neviens neticēs, pat tad, ja tu to tā pasniedz – kā tad tevi, gandrīz divmetrīgu veci, bet viņa, kaut kāda... Viņa tā var sadauzīt kaut ko? Tas taču ir absurdi. Tad, kad tu aizsargājies, tevi sper ar kājām. Un tad aplej ar aukstu ūdeni. (Nopūšas.)

Un tagad es jums pastāstīšu, kas tad te īsti bija varmāka, kas bija vardarbīgs un kurās vietās, kur, kas notika, kādās situācijās mēs bijām, kā bija nonācis līdz tam, ka mana māte ir maksājusi izpirkuma maksu, lai es tiktu izlaists ārā no dzīvokļa.

Sāksim ar to Krāsotāju ielu. Tur sākās tie lielie strīdi. Arī ar policijas saukšanu. Principā vienmēr bija tā, ka viņa aizslēdz durvis, noslēpj atslēgas. Un es nevaru tikt ārā. Tad notiek kaut kādas kliegšanas, notiek skandāls. Esmu sitis pa sienu, esmu uzsitis pa durvīm, emocijas ir tik daudz, tevi sit, tev nāk virsū – iesit man, nu iesit man, parādi, kāds tu esi vīrietis.

Visu laiku provocēšana notiek – parādi, kāds tu esi vīrietis, (lamājas), parādi, kā tu vari. Un tu tik klusē, un viņa besās no tā, ka tu klusē. Un viņa turpina tevi sist. Un bija tāda situācija, ka viņas teātra biedrs vienā no šiem skandāliem atnāca uz turieni, tad, kad viņu pasauca Mairita. Kā pēc tam izrādījās, tas teātra biedrs… Viņa krāpa mani ar to teātra biedru tos gadus. Un tas nebija vienīgais cilvēks, ar ko viņa krāpa, bet pie tā mēs vēl atgriezīsimies laikam.

Atbrauc tas viņas teātra biedrs, tipa, palīdzēt viņai. Viņa man teica – nu, tūlīt būs. Es domāju – kas būs? Man būs tikai liels prieks, ja kāds atnāks un ļaus man no šejienes tikt ārā. Atnāk tas čalis, durvis atveras. Un es nekad neaizmirsīšu to viņa skatienu – bāla seja palika tajā momentā, kad viņš ierauga manu seju, kas ir pilnīgi visa asinīs. Esmu pārsists, arī nosvīdis, un tās emocijas… Un viņš nezina, ko darīt. Viņa [Mairita] spekulē kaut ko – savāc mani no šejienes.

Es viņam prasu tajā brīdī – tu redzi, kas notiek? Kurš kam izsauca? Sauciet man, lūdzu, palīdzību!

Un tāpēc es nebrīnos, ka tur ir kaut kādi audio kādam ierakstīti. Nu spekulē, Mairita, cik tu gribi, tu labi zini, ka neesmu tevi sitis, neesmu tevi aizticis, atstājis tevi bez naudas… Tu vienkārši dirs visu laiku un viss. Tev ir nospļauties par bērniem, tev ir nospļauties par visu, par visiem cilvēkiem, kas tev ir apkārt. Tev ir vienmēr bijis nospļauties arī par savu ģimeni īstenībā.

Kad tu satiec tēvu… Tu tagad visās intervijās stāsti par to, cik tavi vecāki ir lieliski, jauki, viņi vienmēr ir tevi atbalstījuši, tad kāpēc visus šos gadus man un visiem saviem teātra biedriem tu esi teikusi to, ka viņi tev nepalīdz, ka tava māte ir vardarbīga, ka viņa tevi spundēja, sita, ka tēvs tev ir glups. Kad satiec savu tēvu, nodirs savu māti, kad satiec savu māti, nodirs savu tēvu. Un visi to labi zina. Pilnīgi visi to zina. Gan tavi radinieki, gan tavs tēvs, tava māte… Viņi visi to zina.

Tu esi tas cilvēks, kurš tik ļoti grib uzmanību, beidzot ar šo situāciju tu esi to ieguvusi. Tu esi beidzot pasaukta uz šoviem. Es tevi apsveicu! Tikai cik… ko tas maksāja? Bērniem normālu dzīvi?

Toties tev ir slava. Beidzot tu esi tikusi tur, kur tu esi gribējusi tikt. Pasauca uz šovu, tev ir intervijas. Lai jūs visi saprastu tiešām to momentu...

Tik daudzi cilvēki gribēja šajā video piedalīties un runāt, bet tik daudzi nobijās. Pirmkārt, tie, kuri atpazīstami cilvēki, viņiem būs "victim blaming" (upura vainošana) – viņi riskē ar karjerām. Ar draugiem ir tas pats, viņi baidās par savu veselību, ko viņiem var izdarīt Mairita. Un par to mēs vēl parunāsim tālāk. (..)

Viens cilvēks, kurš nevarēja atklāt savu vārdu, kurš vienkārši nevar par to runāt publiski tāpēc, ka "galva var lidot", tāpēc, ka šis laiks ir sarežģīts – cancel (atcelšanas) kultūra un victim (upura) šis te… Es saprotu, tas ir cilvēks, kurš nobijās parunāt, un tā nav gļēvulība, bet loģiskā domāšana.

Bet Mairita uzmanības dēļ, kad viņa pārcēlās uz Rīgu dzīvot un viņai bija sapnis par improvizācijas teātri, ir melojusi, ka viņa ir bārene, ka viņai ir no vēža mirusi māte. Un tagad uz mirkli padomājiet par šo situāciju – tā ir pilnīgākā taisnība. Viņa melo par tādām lietām… Ko tad viņa var runāt par mani? Tik tālu viņa ir gatava iet.

Un tie visi cilvēki, kas viņai ir palīdzējuši sākumā, kad viņa šeit sāka ar savu improvizāciju ņemties, viņa visus viņus nodirš aiz muguras. Viņa runā par to, ka tika ierobežota šajās attiecībās, ka es viņu ierobežoju, neļāvu tikties ar cilvēkiem kaut kādiem, ka es kaut kādas lietas aizliedzis biju, iesprostota bija…

Ziniet, kas ir vistrakākais tajā visā… Tas, ka… Viņa visu laiku runā visu spoguļattēlā. Visu, ko es dzirdu, ko es lasu, viņa visu to ir darījusi pret mani. Viņa saka, ka es esmu bijis vardarbīgs pret viņu, bet viņa bija vardarbīga. Viņa saka, ka es viņu situ… Viņa mani sita.

Un tas tā ir par visu pilnīgi visu laiku. Un nemainīgi, konstanti. Viss, ko viņa… Viņa man ir aizliegusi cilvēkiem sekot tviterī, instagramā. Katru vakaru viņa nodirsa kādu. Kā viņa ir mainījusi savus draugus – katru gadu. Kā viņa ir bloķējusi cilvēkus, kurus uzskatīja par labākajiem draugiem, par brālīšiem sauca. Teātra biedri, kuri bija pie viņas agrāk, kā viņi tika izkorķēti ārā no turienes – caur visādām drāmām…

Runājot par to pašu teātri – viņai ir tāds nerakstītais likums, ka teātrī nedrīkst būt romantiskas attiecības, tas traucēs viņas improvizācijai. Vislabākais ir tas, ka viņa to saka cilvēkiem, lai viņi nenodarbojas tur ar kaut kādām attiecību veidošanām un tā tālāk teātrī.

Tikmēr viņa pati guļ ar teātra biedriem un skūpstās. Viņa gan to ir pati atzinusi, gan to teātra biedri ir paši atzinuši, gan tika pieķerta. Un tad, kad mēs dzīvojām Krāsotāju ielā, es pēc darba biju ar bērnu, mums vēl tolaik bija tikai vecākais bērns, kad es biju kopā ar viņu, viņa gāja uz mēģinājumu, veidoja vienu izrādi, kur piedalījās divi cilvēki, es tikai pēc tam saliku kopā, tagad nesen to uzzināju oficiāli, ka viņa krāpa mani. Viņa veidoja to izrādi kopā ar cilvēku, ar kuru viņa mani krāpa. Sanāk, ka es sēdēju ar bērnu, viņa tur ņēmās un darījās ar viņu… Kamēr viņa pati stāsta par to, ka nedrīkst tā darīt – veidot attiecības. Kā var par kaut kādām morāles normām runāt?

Un tad mēs pārvācāmies uz Imantu. Tur arī, kā vienmēr, notika strīdi, kliegšanas, tika saukta arī policija. (..)

Pirmkārt, (..) domāju, ka visi ir dzirdējuši un redzējuši, kā viņa stāsta, ka viņai ir pierādījumi, ka viņa ir sista, bet tagad tā – kur tie ir? Parādi man vienu to izrakstu! Jo tā nav, tas nav iespējams.

Es zinu, tad, kad es no viņas aizgāju projām, es jau divas nedēļas biju Viļānos, viņa zvana – brauc uz Rīgu, tev būs sūdi. Saku – kas ir noticis vispār? Kādi sūdi? Viņa saka – es tūlīt saucu policiju par tavu vardarbību. Un es vispār nevaru saprast, par ko ir runa. Kā – es esmu vispār projām. Ko esmu tev tagad esmu izdarījis. Izrādās, viņa izsauca policiju par to, ka es esmu viņai sitis. Policija viņai jautā – kur ir pāridarītājs, kas viņš ir? Viņa saka – vīrs. Viņi saka – kur viņš ir? Viņa saka – Viļānos. Viņi saka – kas notiek, viņš ir Viļānos, laukos? Tā bija tāda atkāpe.

Par traumām. Mēs dzīvojām trešajā vai ceturtajā stāvā. Un tie strīdi atkārtojās, turpinājās. Mums joprojām bija tikai vecākais bērns.

Un tad bija tāda situācija, ka es atkal tiku sists, virtuvē uz grīdas viņa man sper, es slēpjos, es raudu, un es nezinu, ko darīt. Viņa ir noslēpusi dzīvokļa atslēgas, lai es nevaru tikt ārā. Viņa sit man un saka – parādi, kāds tu esi vīrietis, iesit man. Es tajā brīdī domāju – es neko nevaru izdarīt, lai tiktu ārā. Es paskatos uz to logu, un man ienāk ģeniāla ideja prātā – es pateikšu, ka es lēkšu ārā pa logu. Es arī pateicu – es lēkšu ārā pa logu. Viņa kaut ko tur pasmējās.

Tad es pieskrēju pie loga, sāku līst ārā… Un tā doma bija tāda man – varbūt viņa izsauks policiju vai Tvaika ielu, vai kaut ko… Ka tikai tikt ārā. Pilnīgi pie dirsas, kā, ka tikai tikt ārā… Nekādu citu veidu nav – man salauzt durvis? Es mēģinu taisīt vaļā logu, it kā lienu ārā, viņa ķer aiz rokas mani, velk, sauc "ātros" un policiju, protams. Un iedomājieties to situāciju, ka man tajā brīdī ir prieks. Es tā nomierinos bišķiņ. Protams, tevi krata, bet tu nomierinies. Domāju – varēšu tikt ārā.

Es tās pēdējās dienas gāju cauri tam visam, ko es gribētu teikt, tās sajūtas ir tādas, ka tas ir pēdējais, ko gribu darīt, – atgriezties tajos momentos. Es negribu par to domāt, es negribu tur atgriezties, es negribu redzēt, dzirdēt viņu.

Un tad mani aizveda uz Tvaika ielu. Es tur padzīvojos… (lamājas). Un tad atsākās tā dzīvošana turpat Imantā pie viņas. (..)

Situācija bija vienreiz tāda – bija kārtējais strīds. Blakus istabā gulēja bērns. Bērns, protams, pamodās. Sāka raudāt. Strīda vidū no citas istabas. Es aizeju pārbaudīt viņu, nomierināt, nomainīt pamperus un tā tālāk. Kamēr es to daru, es dzirdu, kā noskan durvis. Aiztaisās ciet. Es izeju ārā no tās istabas, paskatīties, kas tur ar tām durvīm notiek, – Mairitas nav.

Atslēgas ir nozagtas, nu, ne nozagtas – paslēptas, paņemtas līdzi. Bet tas viss ir sīkums, tā ir noticis daudzas reizes, bet šeit viņa pārkāpa, uztaisīja nākamo līmeni tam visam. Viņa paņēma telefona lādētāju. Viņa zināja, ka man telefons lādējas ārā. Viņa paņēma rūteri, lai nebūtu interneta, un nez kāpēc vēl paņēma televizora pulti. Es nezinu, kāpēc viņa to izdarīja. Sanāk – atstāja mani bez jebkādas komunikācijas veidiem. Un pazuda uz kādām divām, trim stundām.

Paiet tās trīs stundas. Viņa ienāk tāda ļoti lepna – tas fūrijas skatiens… Viņa ienāk iekšā – durvis aizcērtas. Es pie durvīm klauvēju, atslēgas gribu viņai no rokas paņemt ārā. Viņa sāk kliegt, ka policiju tūlīt sauks. Es saprotu, ka viss ir kā vienmēr, es nevaru pat tuvoties, jo būs blīkšķis. Un tad es viņai saku, gandrīz uz ceļiem esmu nokritis, Mairit, ko man izdarīt, lai tu mani izlaid ārā? Lūdzu, izlaid mani ārā.

Un tas, ko viņa izdarīja, ir tāds (lamājas)... Viņa ar to aukstasinīgo, iedomīgo, augstprātīgo skatienu… Viņa tāda – āā, simts eiro ieskaiti. Tajā brīdī arī naudas nav. Bet tas, ka viņa to pasaka – āā, simts eiro! Es saku – nē, man nav. Viņa saka – mamma tad lai pārskaita. Bet arī – lai viņa ieskaita tev. Un lai es ieskaitu Mairitai no sava konta.

Es varbūt kļūdos par to summu, bet man šķiet, ka tie bija 100 eiro. Es sazinos ar mammu… Tā kā mamma jau ir dzirdējusi, pieredzējusi, redzējusi visus viņas šos (lamājas)... Mamma nebija pārsteigta par to, ko viņa dara, ka ir kaut kāda "izpirkuma maksa" jāmaksā. Sarunā viņa man ieskaita naudu, es Mairitas acu priekšā ieskaitu viņai naudu. Saku – nu, davai, tagad tu laidīsi mani ārā! Viņa tāda – āā, nē! Es saku – ko tev vēl vajag? Un viņa to tieši tā, teatrāli, dara. "Vēl 100 eiro!" Un tā pāris reizes vēl notiek. Līdz beidzot viņa mani izlaiž ārā. (Lamājas.) Un tādā veidā mana māte samaksāja "izpirkuma maksu". (..)

Un tad, turpinot par Imantu – nezinu, kādā veidā es tur atkal atgriezos. Tā doma par bērnu, par labu ģimeni, lai viņam tā noturētos. Lai viņam ir normāla bērnība… (..) Gribas, lai būtu normāla viņam dzīve. Man bija sirdsapziņas pārmetumi – varbūt vajag mēģināt noturēt... Bet es gribēju šķirties no viņas ilgstoši.

Mums bija kaut kāds koncerts, par kuru man bija jāsaņem nauda, es gaidīju, kad man ieskaitīs to naudu. Man bija tāds plāns, ka, tiklīdz es saņemu par koncertu naudu, es varēšu aiztīties prom no viņas, jo es vairs nevarēju izturēt tos skandālus drausmīgos, ka tas ir jādzird bērnam, ka mani sit, mani sauc par stulbeni, mani aplej, ņirgājas.

Es rakstu cilvēkam, kuram man ir jāpārskaita naudu par koncertu, viņš pazina Mairitu. "Lūdzu, pēc iespējas ieskaiti man pirmajam no džekiem." Viņš man atbild – viss kārtībā, esmu jau ieskaitījis Mairitai. Viņa man ir uzrakstījusi, lai es viņai ieskaitu. Un tajā brīdī es bez kapeikas, manu nopelnīto naudu, viņa ir dabūjusi – atkal apmānījusi, samanipulējusi, es palieku bez nekā.

Viņa visu laiku izžņaudza ārā visu iespējamo no tevis… Un es atkal esmu durakos. Tik traki padomāt, ka ir pagājis tik ilgs laiks, ir pagājuši gadi. Ir tik daudz pārdzīvots, raudāts, slēpts, kas tev tiek darīts pāri. Pēc tam notiek viss šis publiski. Un tu saproti, ka tev nav vispār iespējas aizsargāties nekādas. Neviens arī publiski tavā vietā neizteiksies par to, ko zina, jo cilvēkiem ir bail, viņi negrib iesaistīties tajos skandālos vispār. Kuram vispār gribētos kaut ko tādu darīt? Galu galā es no tās Imantas tiku ārā. Sāku dzīvot mazā dzīvoklītī, biju aizgājis no viņas prom.

Tad mums bija vēl tikai vecākais bērns. Es dzīvoju prom, bērns pie manis palika, bet dzīvoklis bija tiešām maziņš, nekas šiks tur nebija. Viņa man piedāvāja – lai atbraucu pabūt, pieskatīt vecāko bērnu Jelgavā, jo viņa pārvācās ar savu māti uz Jelgavu. Tā es arī sāku darīt – braucu kaut kādās [nedēļas] nogalēs, viņas nebija klāt, kaut kādās reizēs bija māte, kura teica, ka nevar izturēt dzīvošanu ar viņu [Mairitu], ka viņa ir nevīžīga, nepārtraukti "nogrūž" bērnu, lai kāds cits rūpējas par viņu. Tas arī tā pēc tam ir bijis – visu laiku meklē auklītes, pilnīgi, jo viņa grib skriet – brīvais putns.

Māte stāstīja, principā pierunāja uz to, lai es atgriežos, lai kaut kas mainās. Un tādā veidā es arī… (Nopūšas.) Es nenožēloju to atgriešanos, jo mums ir otrs puika, kuru es ļoti mīlu un esmu pateicīgs, un gatavs visu ko izciest un arī tagad pārdzīvot no jauna. (..)

Kad paies laiks un viņi kļūs vecāki, man būs divi satriecoši vikingi un viss nostāsies savās vietās. Es par to Dievu katru dienu lūdzu, es to prasu un es zinu, ka viņi sapratīs to lietu.

Tad mēs nonākam brīdī, kad mēs sākām dzīvot Rīgā. Strīdi, trauki pa gaisu. Policiju arī viņa sauca. Nesaprašanās, šoks – kāpēc viņa sauc policiju, ja viņa dara man pāri? Tāpēc arī visos izsaukumos, kas ir bijuši, viņai nekas nav bijis nodarīts pāri. Netika konstatēti nekādi zilumi, pārkāpumi, sitieni. Nekas tāds nav bijis. Tas ir bijis tikai man.

Pēdējā [reize], ko es visspilgtāk atceros, bija tāda, ka notiek kārtējais strīds, es jau vairs nedzīvoju kopā ar viņu un bērniem, es biju braucis, lai paņemtu bērnus vai pieskatītu bērnus, kad viņa aizbrauc projām. Viņa kārtējo reizi uztaisīja milzīgu skandālu. Es vēl nebiju noīrējis dzīvokli, bet es jau kādu laiku dzīvoju pie drauga. Pirms tam – Viļānos, pēc tam – pie drauga. Notika milzīgs skandāls. Viņa saka – es izsaukšu policiju. Es domāju – ideāli, jo viņa ir atkal noslēpusi atslēgas, nelaiž ārā. Viņa slēpa atslēgas visādos zābakos, slēpa dīvānā, kaut kādos palagos tina, dīvānu oderēs… Visur, kur jūs varat un nevarat iedomāties. Un kārtējā reizē, kad viņa bija noslēpusi atslēgas, viņa teica – es saukšu policiju. Es domāju – paldies dievam.

Viņa izsauc policiju, atbrauc policija. Viņa jau mani bija sasitusi, saskrāpējusi, atbrauc policija, viņa ielaiž viņus. Tur bija divi policisti un viena policiste. Ienāk, Mairita nolasa savu monologu garo. Es stāvu tā dziļāk dzīvoklī, nogaidu, kamēr viņa nolasa monologu. Es saku – var, es runāšu? Jā, saka – runājiet. Viņa [Mairita] teica, ka es viņu situ, ka esmu varmācīgs, es necienu viņu un tā tālāk. Es saku policistiem – pirmais jautājums, vai viņa ir tiesīga mani iesprostot, mani turēt te, nelaist ārā? Viņa to dara visu laiku. Vai viņai vispār ir tādas tiesības? Uz ko policisti vispār bija šokā. Viņi saka – nē, nav viņa tiesīga to darīt. Es saku – tad es varu braukt prom? Viņi saka – jā, jūs varat braukt projām. Un viņa turpina teikt – kas, ko, nē, viņš man to un to ir nodarījis. Viņi saka tā – nu, izskatās, ka cietis ir vīrietis. Uz viņa ir rētas, uz viņa ir asinis. Viņa stāv pārsteigta, viņa tāda – āā… Un es redzu, kā viņa domā – mēģina atrast iemeslus kaut kādus… Un saka – a man ir piere sarkana, viņš man sita pa pieri.

Un tā bija pirmā reize, kad es nofilmēju, ka strīda laikā viņa sit savu galvu pret grīdu. Viņa ir histērijā un sit savu galvu pret grīdu. Es pirmoreiz izdarīju kaut ko tādu – es nofilmēju.

Laikam dieviņš man palīdzēja, laikam man bija tas sestais prāts, ka jāizdara kaut kas, lai aizsargātu sevi. Tad, kad viņa to saka policistiem, tad es saku – man ir video, tikko nofilmēts, pirms piecām minūtēm, kā viņa savu galvu sita pret grīdu. Un tāpēc viņai ir tā sarkanā piere. Es velku ārā telefonu viņiem rādīt, un viņi negribēja skatīties – ok, ejam no šejienes. Viņi man jautāja – vai jūs rakstīsiet iesniegumu pret viņu? Es saku – nē, es gribu vienkārši tikt ārā no šejienes. Es paņemu savu somu, eju ārā un es dzirdu, kā viņa runā, kliedz, apvaino policistus seksismā, lai gan tur arī bija sieviete. Viņa apvainoja – protams, ka vīrietis neko nav izdarījis, "cietis ir viņš"… Un tā viņa to nes arī tagad. Un tā tas notika vienmēr. Tas ir tas laiks, kad es jau vairs nedzīvoju tur.

Es vienmēr baidījos, vienmēr gribēju, lai būtu trešās personas, kuras piedalās tajā, lai es varētu satikt bērnus vai paņemt pie sevis.

Pirmkārt, tev ir fiziski bail no viņas, nezini, ko viņa var izdomāt. Es zināju, ka viņa var darīt tā, ka es atbraukšu savākt bērnus uz dzīvokli, iesprostos atkal, tāpēc man vienmēr vajadzēja, lai būtu trešā persona. Un katru reizi, kad viņa man darīja pāri, ka tagad es bērnus nesatieku...

(..) Tas bija sarežģīti viss – satikt bērnus. Es pats pateicu – tikai ar trešajām personām satikšu bērnus. Tie būs mani draugi vai ģimenes locekļi. (..) Es teicu – es braukšu pakaļ bērniem ar šo cilvēku… Viņa saka – . Tad es saku – davai, ar šo. Viņa saka – . Viņa to pasniedz tā, it kā es negribu satikt bērnus, bet tajā pašā laikā viņa visu dara, lai es bērnus nevarētu satikt, lai viņai būtu iemesls teikt, kāds es esmu slikts tēvs – ka es negribu, es nospļaujos un tā tālāk.

Bija tāda situācija vasarā, kad es sarunāju, ka es ar savu labāko draugu satikšu bērnus, paņemšu pie sevis uz [nedēļas] nogali. Mums bija viss jau sarunāts. Un tad es braucu…

Es rakstu, ka es tūlīt braukšu pēc stundas pakaļ sīkajiem, ka es būšu ar draugu. Viņa man saka – nē, viņš nevar tuvoties bērniem, viņš nevar viņus satikt. Es saku – kā to saprast? Tiesas spriedums ir kaut kāds? Protams, ka nav nekāda pamatojuma tam visam. Vienkārši "es gribu un es saku". Un tā viņai ir vienmēr bijis. Es saku – nē, es tik un tā braukšu savākt bērnus. Viņa man pasaka – nē, tā nebūs, tu nevari un viss. Es saku – es tāpat braukšu. Notiek zvans, notiek skandāls. Visi saprot, ka nekā nebūs, bērni atkal redzēs skandālu, es nevaru to pieļaut. Un sanāk – jā, es nesatieku bērnus.

Tas, ko viņa izdara, – viņa tajā dienā raksta maniem draugiem to, ka esmu atkal pievīlis bērnus, ka esmu "uzmetis" viņu atkal, ka es solīju atbraukt, bet es neatbraucu. Es domāju, ka es pārsprāgšu uz pusēm. Es domāju – esmu visu no viņas redzējis, bet ka var tik konkrēti uzreiz, kad es tikko lūdzu – es viņus paņemšu, es braucu, tiekamies, trešā persona, viss notiek, davai, darām… Lūdzu… Viņa aizliedz to, viņa burtiski pasaka – nē, tu nesatiksi bērnus. Un tad viņa pusstundas laikā visiem paziņo, ka es esmu "uzmetis" bērnus. Nu debili. (..)

Viņa man vienmēr ir teikusi, ka grib sagraut manu dzīvi. Ja es iešu projām no viņas, viņa salauzīs man visu dzīvi. Viņa to dara. Viņai lielā mērā tas ir izdevies. Un tāpēc, lai satiktu bērnus, man bija jādomā kaut kādi varianti, jo bīstamība satikt viņu… Vienam pašam paņemt bērnus un satikt viņu nav vispār nekādā veidā iespējams. Runāt – nav iespējams, viss ir ar draudiem, uzbrukumu, pārmetumu, ar kliegšanu. Un tad man bija jādomā kaut kādi varianti… (..)

Es pat nevarēju dāvanas nosūtīt bērniem, kad viņiem bija kādi svētki. Es caur pakomātu sūtīju dāvanas bērniem. Un es to teicu tiesā. Man atnāk īsziņa – jūsu sūtījums ir atgriezts atpakaļ. Es saku tiesā, ka viņa atgriež man atpakaļ dāvanu. Un viņa atbild tiesā – es tad nebiju Rīgā, nevarēju neko savākt. Un tāpēc tā ir. Es pārsūtīju vēlreiz tās dāvanas. Un notiek pilnīgi tas pats. Vienīgais variants, kā to visu izdarīt, ir caur dārziņu. (Nopūta.)

Bet es zināju, ka notiks kaut kādi sūdi. Es sarunāju, ka es nāku uz dārziņu pie bērniem, kad viņi iziet ārā, es viņus tad satieku. Viņi bija ļoti priecīgi, un viss bija ļoti skaisti. Tur ir tā saikne, kuru nekādi tvīti, (lamājas), kas notiek, ko viņa runā, ko viņiem stāsta ausīs, viņa nevar to saikni pārraut nekādā veidā. Tas nav iespējams, un tas ir acīmredzami jau tagad. Ar visu to, ko viņa stāsta par mani viņiem, nu, vecākajam, protams, viņa tāpat to nevar saraut. Viņi mani mīl. Tāpat kā es viņus. Viņi [bērni] man ir vajadzīgi, atšķirībā no viņas. Viņa tikai tēlo "Twitter" mammu.

(..) Un tad viņa uztaisa, pēdējā reizē.. Tieši, burtiski, pirms pāris dienām… Es nāku uz dārziņu satikt bērnus, kad viņi iziet ārā, un es jau jutu, ka kaut kas būs – viņa neatstās to tā, ka es nāku satikt bērnus. Man pienāk audzinātāja un saka – Mairita ir atsūtījusi kaut kādu tur papīru, lai viņi ziņotu katru reizi, kad es atbraucu pie bērniem. Viņa man to pasaka un saka, ka Mairita ir teikusi, ka viņa jau izbrauc, brauc šurp. Uz ko es saku audzinātājai – ko tas tagad nozīmē, ka es piecas minūtes pabiju pie bērniem un man ir jāskrien? Sajūties kā tāds sūds – atnāc satikt bērnus, pēc viņiem ilgojies, viņi pēc tevis ilgojas, bet viņa izdara visu, lai būtu skandāls. Un es saprotu, ka man ir jābrauc prom tagad.

Es visu nedēļu gaidīju to dienu, bet man ir jābrauc prom, lai nebūtu skandāls, lai bērni neredz šo visu… Un vēl visu priekšā… Es saprotu, ka man ir jāskrien, es jūtos tā kā tāds nodevējs. Es apskauju bērnus un es saku – es sazināšos ar jums drīz, es būšu, bet tagad man ir jāskrien. Audzinātāja man saka – es jūs saprotu. Viņa saprot, ka tur būs skandāls. Ātrā gaitā dodos ārā no dārziņ un vārtos – redzu, ienāk Mairita. (Lamājas.) 

Sāka bļaut jau uzreiz tur pie vārtiem. Pirms vēl cilvēki visi bija. "Ko tu atļaujies? Ko tu dari?" Grūžas, skrien virsū, stājas ceļa priekšā, tad es sajutos tā, kā es jutos visu to laiku, kad es biju iesprostots dzīvokļos.

Tikai šoreiz esmu ārā un man ir iespēja iet visur, kur es gribu, bet es nevaru… Viņa man izskrien pretī, grūžas virsū, es eju uz priekšu, es klusēju, es ne vārda nesaku, bet es neko nevaru izdarīt, es nekur nevaru iebāzties. Nekur vispār nevaru…

Vēl vasarā bija vienreiz tāds atgadījums – viņa mani arī uz ielas satika augustā, skrēja man ilgu laiku līdzi, es jau saucu taksi, atbrauc taksists, es taksī ilgu laiku nevaru iekāpt, jo viņa tur lien virsū… Es saku taksim – brauc projām. Tad viņai aiziet ciet un viņa saka – Kristap, davai, tā – šis bija grūts laiks mums abiem. "Es pateikšu, ka tā nav taisnība, ka tu mani siti, vardarbība [bija], es pateikšu, ka tā nav taisnība, lai no mums visi [lamuvārds]." Viņa man to teica augustā. Līda apskauties un tā tālāk. Tas viss, protams, palika runu līmenī un nekāds coming out nenotika no viņas puses.

Un atgriežoties pie šīs [bērnudārza] situācijas – es eju no tiem vārtiem ārā, viņa skrien, runā, lamājas, bļaustās, grūstās. Aiz Centrāltirgus es aizgāju. Es gāju visu to ceļu pa Lāčplēša ielu līdz… Droši vien jūs, kāds redzēja, kā mēs tur ejam. Es eju un viņa pakaļ. Es eju un klusēju… (..) Viņa nogāja ar mani 30 minūtes visu ceļu, visu laiku diršot man virsū. Kaut kādos brīžos es atbildēju. Es saku – ko tu dari, tu vari mani palaist? Rauj telefonus ārā, kaut ko tur… Pa to visu ceļu viņa bļaustās, apvaino manu ģimeni. Viņa manu draudzeni sauc par mauku. Viņa kliedz, viņa sauc manu uzvārdu, pa ceļu ejot. Un viņa visu laiku provocē – nu, iesit man! Viņa saka – lūk, tu arī esi tas varmāka, parādi sevi

30 minūtes mēs tā nogājām. Viņa runāja par bērniem, ka es nodaru bērniem pāri. Un tas bija pēdējais piliens, kāpēc es arī saņēmos šo video uzfilmēt.

Tas moments, kad es gāju projām, tas bija februāra sākums… Es teicu viņai, ka es gribu projām, ka es nevaru tā dzīvot, nevaru vairs to visu izturēt. Viņa man teica, ka viņa izdarīs visu, ja iešu projām, lai izbojātu manu dzīvi. Lai es neko vairs nevaru darīt. Tā viņa man teica – es tev izbojāšu visu dzīvi.

Protams, tas paliek smadzenēs. Es nolēmis biju iet projām. Un tas, ko viņa izdarīja, kad viņa sajuta, ka es tiešām aiziešu projām…

Notika kārtējais strīds dzīvoklī – viss gāja pa gaisu, sprāga, lidoja, tad viņa kārtējo reizi mūs visus ieslēdza dzīvoklī – mani, vecāko un arī jaunāko bērnu. Aizslēdza, atslēgas savāca pie sevis un pazuda uz kaut kādu stundu, varbūt divām. Viņa atgriezās.

Viņa ienāk pa durvīm iekšā, atslēgas tur rokā, un es redzu, ka viņai kaut kāds cits skatiens ir. Es jūtu, ka viņa kaut kā citādāk skatās. Vienā rokā viņai ir atslēgas, otrā rokā tā kā lapa vai vēstule.

Viņa saka – te ir vēstule no Mairitas. Es apjuku tajā brīdī. Viņa saka – es esmu Hanna, man Mairita lika Tev to nodot. Es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kāda (lamājas) notiek. Es pienācu, paņēmu atslēgas, viņa nereaģēja, pieslēdzu durvis, jutu, ka kaut kas nav kārtībā, paņēmu vēstuli no otras rokas.

Lasu to vēstuli, saprotu, ka tā ir atvadu vēstule. Tur atvadās no bērniem, tā tālāk, no Mairitas. Es to lasu, saprotu, ka ir pilnīgākajā pakaļā. Pie viņas pienāk bērni klāt, viņa paskatās tā, it kā viņus nepazīst. "Kas jūs tādi esat?" Atsēžas. Es sapratu, ka kaut kas ir jādara, es zvanīju ārstiem.

Tie pateica, kāda apmēram situācija ir, un pēc kāda laika viņi atbrauca, un es tajā brīdī domāju – kā viņa reaģēs, vai viņa būs Hanna, vai viņa būs Mairita… Ko viņa vispār tagad darīs, es nezināju, ko sagaidīt no tā visa. Viņi izrunājās un savāca [viņu] uz slimnīcu.

Tas bija tas laiks, kad es no viņas gribēju iet prom. Viņa uztaisīja to visu, un tādā veidā viņa tajā februāra sākumā paildzināja manu palikšanu. Un viss atgriezās tajās sliedēs, kā tas ir parasti bijis, – dusmas, ļaunums, kliegšana, bļaušana, košana, strīdi, pārmetumi, durvju slēgšana ciet… Tajā brīdī es sapratu, ka es kārtējo reizi esmu apčakarēts. Tu nezini, ko darīt, bet zini, ka tev nav jābūt šeit, tu zini, ka tas nav veselīgi, tu nevari tur palikt, atrasties.

Pēc tam es… Es jau vairs tur nedzīvoju, biju ņēmis pat bērnus uz Viļāniem, un tad bija tāda situācija – es Viļānos ar abiem bērniem braucu ar mašīnu uz Rīgu atpakaļ. Mums ar Mairitu bija sarunāts, ka es bērnus atvedu uz dzīvokli, bet tad man ir darīšanas, svarīga tikšanās un tā tālāk. Mums bija norunāts laiks, cikos. Atvedu bērnus, un tad es braucu savās darīšanās. Pa ceļam viņa man uzraksta un pasaka - dari, ko gribi, es būšu tikai pēc trim stundām.

Viņa nojauca man visus tos plānus. Un man bija pat atslēgas no dzīvokļa. Es ar bērniem atbraucu uz dzīvokli, es tur paliku ar viņiem to laiku. Es visu laiku stāvēju pie loga, [gaidīju] kad viņa atbrauks. Viņa bija atbraukusi jau ātrāk, viņa ieraudzīja mani pa logu, viņa man vidējo pirkstu parādīja, papīpēja, pasmējās, aizskrēja tālāk.

Es zināju, ka, ja viņa tiks dzīvoklī iekšā, būs skandāls, bērni to redzēs, nav variantu nekādu. Tāpēc es ļoti uzmanīgi skatījos, kad viņa nāk, lai es varētu iziet no dzīvokļa varbūt tad, kad viņa jau ienāk kāpņu telpā, un kaut kā pazust. Es nočekoju to brīdi, sapratu, ka viņa ir ienākusi kāpņutelpā, es izgāju no dzīvokļa kāpņutelpā, uzkāpu stāvu augstāk, lai pārliecinātos, ka viņa ienāk dzīvoklī, lai viņa paliek ar bērniem, lai kāds ir ar bērniem. Es sapratu, ka viņa ir ienākusi dzīvoklī, es fiksi skrēju lejā. Viņa saprata, laikam sadzirdēja to, viņa atstāja bērnus un skrēja man līdzi – bļaustījās, meta, sita kaut ko…

Tur pat tam ir liecinieki. Es gāju pa ielu, un viņa man metrus 400 skrēja līdzi un bļaustījās – Kristaps Strūbergs, Nelabais, pametis bērnus! Un sauc manu uzvārdu speciāli, lai visi pamana, kas notiek. Tad viņa apstājās vienā brīdī. Tāda skriešana pakaļ ir notikusi. Ir notikusi vairākas reizes. (..) Tāpēc es pašlaik ļoti strādāju pie tā, lai viņa nevarētu man tuvoties.

Tas ir nereāli sarežģīti sakarā ar to, ka ir jāsatiek bērni, ir jābūt kaut kādiem saskarsmes momentiem, lai tu varētu normāli to visu izdarīt, bet tas nav iespējams ar to cilvēku, tāpēc es cenšos to risināt, un es nezinu, kā tas viss beigsies, kā tas viss būs…

Un es gribu vēlreiz atkārtot un pateikt to, ka man ir bail emocionāli un fiziski no viņas. Un es neesmu no bailīgajiem cilvēkiem. Viņa ir vampīrs, viņa izdara visu, lai būtu citam sāpīgi un slikti.

Es gribu pastāstīt par gadu miju, kas mums notika 15. decembrī. Toreiz manā dzīvoklī, kurā es toreiz dzīvoju, tika veikts uzbrukums, kuru pasūtīja Mairita. Dzīvoklī iebruka divi vīrieši ar elektrošoku un viņi saka – mēs no Mairitas, mēs savākt tavas mantas. Es – ejiet projām, ko jums no manis vajag? (..) Stāsts ir tāds – kad mēs dzīvojām kopā ar Mairitu, viņa caur uzņēmumu pirka sev visādus gadžetus. Kovida laikā viņa paņēma uzņēmumu, es maksāju tajā brīdī daudziem pat teātra biedriem algu pats no savas kabatas. Viņai jau nenāca teātrī nekāda nauda. Un viņai bija paņemti kaut kādi gadžeti, par kuriem es arī ik pa laikam maksāju, līdz viņai teātris nesāka pelnīt. Un man viņa bija it kā dāvanu uztaisījusi – uz nomaksu paņēmusi. Un es biju pirmo iemaksu iedevis jaunajam telefonam, ko viņa gribēja, un es paņēmu viņas veco telefonu. Sanāk, ka divi gadžeti bija uz viņas vārda.

Mums bija runāts tā, ka caur tiesu… jo mums jau bija tiesa, es tos atdošu caur nākamo sēdi februārī. Izrādās, ka viņa uzsūtīja man tos divus cilvēkus tā kā izsist [mantas]. Un viņi ar elektrošoku nāk, viņi man uzbrūk, notiek kautiņš, tiek izārdīta istaba dzīvoklī, mana draudzene tur bija, kurai joprojām ir stress par to un bailes. Notika tas uzbrukums, es kaut kādā veidā dabūju viņus ārā. Iesniegums tika iesniegts [policijā]…

Kā pēc tam izrādījās, kā es vispār uzzināju par to tā padziļinātāk. Vienu vakaru atnāk īsziņa no nepazīstama numura, kurā man pasaka – man nebija taisnība

Foto: Ekrānuzņēmums no Kristapa sarakstes ar iespējamo uzbrucēju 

Foto: Ekrānuzņēmums no Kristapa Strūberga "YouTube" video

Man raksta viens no džekiem, kurš man uzbruka 15. decembrī. Tajā sarakstē izrādījās tas, ka tas ir tā laika viņas džeks, tagad viņi vairs nav kopā. Mairita viņu sakūdīja pret mani, lai viņš brauc, dod man pa purnu, [viņš līdzi] paņēma draugu. Tas viss ir piefiksēts. Viņš man uzraksta par to, ka jā, Mairita nav tāda, kāda viņa visiem liekas, viņa man daudz par tevi stāstīja… Var uz mirkli kāds šo saprast? Šis notiek visu laiku. Es neesmu vienīgais viņas upuris. Viņas upuri ir viņas ģimene, sākot ar māti, tēvu un māsu, teātris, viņas upuri ir arī viņas bijušie draugi. Nav neviena bijušā drauga, kurš varētu par viņu kaut ko labu pateikt.

Nav! Viņa visur ir aizgājusi ar skandālu! Visur kādu nobloķējusi, izdarot pāri. Ko mēs vispār šeit varam runāt par manu situāciju, ja tad, kad viņa bija piektajā vai sestajā klasē, viņa dzīvoja tad Siguldā ar mammu, viņai vecāki ir šķīrušies, kaut kas notika un viņa bāriņtiesā iesniedza par to, ka viņa grib vecāku tiesības atņemt savai mātei. To laiku, kamēr bija pārbaudes, vai ir vardarbība vai nav, tā kā viņa to bija pateikusi, viņa dzīvoja krīzes centrā. Tās bija pāris nedēļas vai mēnesis, es nezinu tik sīki, viņa gribēja atņemt vecāku tiesības mātei. Pēc pārbaudes laika viņu atgrieza atpakaļ ģimenē pie mammas un izrādījās, ka meitenei kaut kas netika nopirkts veikalā. Viņa bija dusmīga par to, viņa tāpēc gribēja visu izčakarēt.

Es pat to džeku saprotu, jo viņš tika samanipulēts. Tak jūs visi, teātra biedri bijušie, kas ar viņu ir strādājuši. Nu, jums tas neko neatsauc atmiņā? Jūs ļoti labi zināt, kāda viņa ir, kādi ir tie notikumi bijuši…

Es vienkārši esmu tam visam kā… Everests. Visa šī situācija ir kalngals. Es ceru, ka tas ir kalngals.

Tas arī ir tas moments, kad tas viss apstājas un beidzas. Es runāju ar viņas teātra biedriem, bijušajiem draugiem, kuri man teica – jā, kad liec kopā bildi, tad redzi, ka tā ir visu laiku bijis. Kā cilvēki iziet ārā no viņas teātra – viņi tiek izmesti ārā no turienes ar skandālu. Viņi tiek kūdīti savā starpā. Bija situācija - viņai bija teātra tusiņš. Es ar pirmo bērnu uz turieni atbraucu, bija vēl tikai pirmais bērns. Patusēju kādu stundiņu. Pēc tam viņu ar viņas ar viņas teātra biedreni aizvedu uz dzīvokli, viņa tur notusēja visu nakti līdz rītam, un pēc tam izrādās – viņa tajā pašā vakarā ar vienu no teātra biedriem, ar vienu konkrētu teātra biedru skūpstījās kaut kur pie pirts. Viņu pieķēra… Burtiski, ieraugot – hei, Mairita, tu esi precējusies, ko tu dari? Viņa pasaka – tā nebija! Cilvēkam, kas tikko redzēja, viņa pasaka – tā nebija, tā nav taisnība!

Un tikai pēc tam es sapratu, kāpēc viņa to cilvēku tā centās dabūt ārā no teātra… Sakūdīt centās visus. Viņai arī tas izdevās ļoti labi. Viņa visus izčakarēja tur. Es vienu brīdi padomāju – kad beidzot tas nāks atpakaļ viņai. Cik ilgi tas viss var notikt un kādos līmeņos tas var notikt. Tas cilvēks ir absolūti… Safabricē visu pret citiem cilvēkiem, pret saviem ģimenes locekļiem.

(..) Es viņas tēvu pazīstu – viņš ir ļoti sakarīgs vecis, foršs, mēs bijām draugi, man ļoti sāp tas, ka mēs vairs nevaram komunicēt, bet tas ir mazākais no ļaunumiem, kas ir noticis šajā visā. (..) Un tā tas visu laiku notiek visos līmeņos. To situāciju ir tik daudz.

Aizmirsu pastāstīt par momentu, kad mēs vēl dzīvojām Siguldā, pirms bērniem. No rīta no Siguldas braucu uz Rīgu strādāt. Vienā dienā, cik gadi jau pagājuši, kādi seši, es uzzināju to nesen no savas mātes, kura visus šos gadus klusēja, nestāstīja man to. Izrādās, ka viņa [Mairita] manai mātei atsūta ziņu, sakot, ka "es no rīta paēdu pie vecmāmiņas, bet mums naudiņas nav, bet Kristaps ir pārāk lepns, lai paprasītu. Es paēdu, bet es nezinu, ko ēdīs viņš, kad atbrauks no darba. Uzspieda uz žēlastību manai mammai, saka – ieskaiti, ja vari, naudiņu mums, ieskaiti uz manu kontu, Kristapam neko nesaki, viņš pārāk lepns". 

Mamma ieskaitīja, un tie bija 190 eiro. Viņa ieskaitīja, es par to neko nezināju vispār. Mamma nesen stāstīja. Un tad, kad viņa ieskaita, pēc pāris dienām mana māsa saka – mammu, redzēji, Kristaps ir Stokholmā ar "Tallink" aizpeldējis.

Saprotiet to situāciju – mana mamma ar tēvu paskatās uz to, tipa, nav ko ēst? Un aizbrauc ceļojumā? Un tas ir tik crazy! Viņa joprojām nav atzinusi, ka tā notika. Viņa meloja, izsūca naudu, saka, ka nekas tāds nav noticis. Un es neko nezinu, ka viņa kaut ko aizņēmās… Un visu noliedz. Un tie ir tikai pāris momentiņi par to, kas viņa ir par cilvēku. Es nezinu, ko darīt brīžiem, pārsvarā es nezinu, ko darīt, bet kaut kas man ir jādara, un šim video bija jānāk ārā. Es ceru, ka esmu pateicis visu, protams, ka tas nav viss, bet kodolā es pateicu visu.

Un tajā 15. decembrī notiek tas uzbrukums dzīvoklī, man ir iesniegums policijā, par ko viņa izņirgājās tiesā. Mums vēl bija tiesa, protams, tāpēc, ka nevaram izšķirties jau nez cik ilgi. Viņa tiesā pateica to, ka "nebija nekāda uzbrukuma, policija bija atnākusi pie manis". Viņa tādas muļķības vispār runā. Policija atnāca, policija smējās par tevi, par kādu uzbrukumu tu runā? Tad viņa teica, ka es pirmais uzbruku… (..) Saprotiet, pēc tā uzbrukuma (..) viņai iznāk tās jaunās intervijas un es vispār vairs nezinu, ko man darīt. Tad advokāts, kurš pasaka – ir klusums, priecājies, ka ir klusums, kamēr tevi nežņaudz, tu priecājies, ka tu neesi noslīcis. Un tagad es sapratu, ka man ir divi varianti – vai nu peldi, vai nu slīksti. Man nācās arī nomainīt dzīvokli – tas arī sarežģī [iespēju] satikt bērnus.

[Tiesā] oficiāli man ir jānorāda sava dzīvesvieta, bet es to netaisos norādīt, jo man ir bail par savu dzīvību, man ir bail par savas draudzenes dzīvību, man ir bail par savu māsu dzīvību.

Manas māsas palika dzīvoklī tajā, kurā es dzīvoju, kur notika iebrukums. Viņas tur palika ik pa laikam… Ko tas vispār nozīmē?

Kā tu vari tā darīt – uzbrukt? Kas tā par "Kriminaļnaja Rossija"? Tas ir pilnīgākais absurds. Manai draudzenei tagad ir jāstaigā ar gāzes baloniņu, jo viena vecene ir jukusi pilnībā? Tas ir tas moments, kādā pasaulē mēs dzīvojam – pasaulē, kurā kancelot grib jau bomžus visi… Par to, ko katrs pasaka un izdara. Man nācās mainīt dzīvokli. Un es nepateicu, kur es dzīvoju. Es tiesā teicu – es neteikšu, kur es dzīvoju. Es zinu, ka tas sarežģīs manas iespējas satikt bērnus, bet es netaisos ar to visu… Tāpēc man vienīgais veids, kā satikt bērnus, bija caur dārziņu, jo es nevaru pateikt, kur es dzīvoju…

Pašlaik es strādāju pie tā, lai viņai nebūtu [iespējas] man un maniem tuvajiem tuvoties, lai tas būtu likumiski pateikts. Man tas viss nav vajadzīgs, ka viņa vienkārši grib darīt pāri, kaifo no tā. Tā tas ir. Viņa mani apvaino par to, ka tajās reizēs, kad es tagad satiku bērnus dārziņā, ka es viņiem mēģinu kaut ko piestāstīt par viņu… Bet es nekad nekritīšu līdz viņas līmenim. Man jau tagad sirds sāp par to, ka man nākas filmēt šo video, bet man arī paliek vieglāk, jo es beidzot kaut ko pasaku. Es tā kā duraks gadu klusēju.

Viņa piļī, uzbrūk, dara, bojā dzīvi visai manai ģimenei. Un man. Un bērniem, kas ir vissvarīgākais! Intervijās viņa to spogulī runā, viņa runā par to, ko es esmu viņai it kā darījis. Bet viņa ir to visu darījusi. Pilnīgi visu. Un tad tu esi tādā kā apjukumā pateikt – nē, tā nav, es tā nedarīju?

(Noskurinās un nolamājas.)

Viņa šo gadu strādāja "uz apsteigšanu" – izlaida kādu interviju vai kaut kādus savus tvītus. Tad tu tāds – ok, viss norimst drusku, viss paliek klusāks. Vienā brīdī jau bija tāds, ka lēnītēm kaut kas sāk notikt, sāk atgriezties man – kaut kādas iespējas strādāt, sadarbības, kaut kāda pafilmēšanās… Un boom! Man teica, ka tajā laikā, kad tas viss notika, daudzi vīrieši rakstīja par to, ka viņi ir kaut kādās līdzīgās situācijās. Un man bail iedomāties, cik daudz ir tādu situāciju…

Ko man vēl ir bail iedomāties un apzināties, ir tas, ka Mairita šajā brīdī sevi ir pataisījusi par feminisma vēstnesi, ka viņa ir cilvēks, kurš cietis ģimenes vardarbībā… Kā viņa saka. Un viņa ir kā vēstnieks tam visam, viņa ir tā seja. Un tas, kas man sāp, ka tie cilvēki, kas īstenībā ir cietuši vardarbīgās attiecībās, dažādās vardarbības formās, kā būs pēc tā, kad viņi uzzinās, ka Mairita melo.

Cilvēki neticēs tiem īstajiem upuriem. Neticēs. Tas, ka netic vīriešiem, – tas jau ir sen skaidrs. Es saku – es pats būtu pirmām kārtām padomājis tā, bet ne viss ir tik vienkārši.

Pamēģiniet sazināties kaut ar vienu viņas bijušo draugu, nevis tagadējo, bet ar bijušo… Es viņam saku – klausies, vecīt, [tas bija pēc tā uzbrukuma], esmu tas un tas, varbūt esi dzirdējis par to, kas notiek internetā, skandālu, es saku – večuk, zinu, ka biji kopā ar viņu, un viņa man par tevi stāstīja to, ko tagad medijos stāsta par mani, ka biji vardarbīgs un tā tālāk. Tad es ticēju, bet tagad es tev gribu vienkārši paprasīt kā vecis vecim – cik no tā ir taisnība, cik nav, jo es vairs nevaru ticēt viņai… Uz ko viņš man pasaka – večuk, katru reizi, kad es redzēju šīs ziņas par tevi, es katru reizi domāju, ka tas varētu būt es.

"Man tevis žēl, bet esmu priecīgs par to, ka tas neesmu es." Viņš stāstīja, ka Mairita to stāstījusi tajā brīdī, kad viņš Mairitu pametis. Un tā viņai ir. Jo es arī viņu vienkārši pametu. Ilgi prasīju un lūdzos to, lai es varētu vienkārši iet projām.

(..) Tas ir tik absurdi, ka man ir jācīnās un jāpierāda mīlestība pret bērniem, man ir jāpierāda, ka neesmu sitis cilvēku, jāpierāda, ka esmu maksājis naudu. Es nevaru neko – es tagad aizeju uz dārziņu, es uztaisu bildi ar saviem bērniem, un man pasaka, ka es pozēju. "Piecu minūšu tēvs!"

Tu visu esi izdarījusi maksimāli, lai man būtu viss jāpierāda, jāattaisnojas, tāpēc es gadu klusēju, jo es negribu attaisnoties par lietām, kurās es neesmu vainīgs. Tici man, par lietām, kurās esmu vainīgs savā dzīvē, esmu atvainojies un atvainojos. Un savus parādus es atdodu, savas kļūdas es laboju. Bet šeit man nav nekas jāpierāda nevienam, bet es esmu spiests. Man ir jāsēž pusotru stundu un jārunā par savas dzīves netīrākajiem, skumjākajiem mirkļiem, kuros ir iesaistīta mana ģimene, mani vecāki, mani bērni… Un tava neglītā dvēsele. Man sevi par to visu ir jāattaisno.

(Nopūta.)

(..) Šajā visā laikā raudājuši ir tikai bērni un es. Un mana mamma, kura ilgojas pēc saviem mazbērniem, bet tu aizliedz viņiem braukt uz Viļāniem. Visos veidos tu to centies izdarīt. Man pastāstīt par to mirkli, kad trīs nedēļas bērni ir Viļānos, bet tu ne reizi pat nepiezvani viņiem? Kad vecākajam bērnam prasa – tu brauksi uz Rīgu? Piezvana mammai, un viņam ir pieauguša cilvēka skumjas, viņš saka – es negribu braukt uz mājām, es negribu braukt pie mammas, es negribu runāt ar mammu. Kāpēc tā ir? Kāpēc katru reizi, kad bērns nokrīt, tu ar akmens seju nepalīdzi viņam – lai raud. Katru reizi, kad es viņus samīļoju… Atceries, ka es tev teicu – viņi mazāki nekad nebūs vairs. Viņi ir tieši tik maziņi, cik viņi ir tagad. Un viņiem nekad nevajadzēs tik ļoti mammu kā tagad. Vienā dienā viņš vairs nesēdēs tev klēpī, viņam vairs nevajadzēs, lai tu viņu apskauj un samīļo, bet tu jau to arī nedari. Tu viņus pat gulēt neliki. Tu neko neesi no tā darījusi. Tu esi slikts cilvēks. Un es ļoti novēlu visiem taviem draugiem, kuri ir tev blakus tagad un tevi atbalsta aiz savas labās sirds, naivuma un tavām manipulācijām, lai viņi atver acis un saprot, kas tu esi par cilvēku. Lai bēg, kamēr vēl ir laiks, no tā visa.

Tu pati zini, kā tu cilvēkus esi novedusi gandrīz līdz pašnāvībai. Tas esmu es. Un tie ir tavi draugi, kuri ir gribējuši to izdarīt tevis dēļ. Tu nekad spogulī neesi paskatījusies un pateikusi – jā, es esmu vainīga, esmu kaut ko izdarījusi. A mēs, visi normālie cilvēki, to darām – mēs pārdzīvojam, mēs raudam, bet mēs raudam ne tikai par sevi, tā kā tikai tu dari… Visa pasaule vienmēr ir vainīga… Tu to tukšumu nekad nevarēsi piepildīt. Nekad. Jo tukšumu ar tukšumu nepiepildīsi.

Aiziet uz šovu un saka – viņš mani sita, viņš mani meta. Ja es tev iesistu, tu būtu uzreiz zila un tu ieliktu to uzreiz... Bildi uztaisītu, zinot tavu raksturu, kā tu ko dari. Ja tev būtu kaut viens pierādījums, tu to būtu pasniegusi, parādījusi.

Nespied savas asaras ārā, pasaudzē sevi, tu neesi laba aktrise. Tu esi konstanta mele. Viss. Tev nerūp ne bērni, ne kas ar viņiem notiek, ne kā viņi guļ, ne kā viņi raud vai kas ar viņiem notiek. Tu gribēji būt tikai slavena. Tu gribēji, lai tevi žēlo visi. Un tas arī viss. (..) Tavs improvizācijas teātris atrodas tikai tajās četrās sienās, kur tu novadi mēģinājumu. Pārējā pasaulē nav improvizācijas teātris. Tā ir īsta dzīve, ar īstām emocijām, ar īstiem cilvēkiem, ar īstām salauztām dzīvēm. Tā nav teātra skatuve. Un te šeit nevienam neko neparādīsi.

Tu izrāvi gadu no manas dzīves. Sabojāji bērniem šo gadu, iedevi viņiem traumu ar šo visu. Pēc šitā video – (lamājas) sev visu dzīvi. Es nezinu, kā ar tevi kāds normāls cilvēks vēl gribēs strādāt. Tu esi visus apmānījusi, visiem esi nodarījusi pāri. Tev pat par vistuvākajiem ir (lamājas). Dzīve nav improvizācijas teātris. Un, goda vārds, (lamājas) šis viss. (Lamājas) no manis. Dod dzīvot man, dod dzīvot bērniem, dod dzīvot mums visiem.

Atdod man bērnus, brauc uz savām ārzemēm pie visiem saviem (lamājas), kur tu visu šo sešu gadu laikā esi braukusi, lidojusi, darījusi. Dzīvo savu dzīvi, kā tu gribi, es tev neko nepārmetīšu. Atdod man viņus un brauc projām.

Es tev bērnus neatdošu, jo tu esi bīstama viņiem, tu esi bīstama cilvēkiem. Un tu esi ļauns, ļoti ļauns cilvēks. Ļaunākais, ko es esmu redzējis, sastapis un lasījis.

Tiksimies tiesā!

"Nākamo audio ziņu es saņēmu no cilvēka, kas pieskatīja manus bērnus. (..)"

Tālāk Strūbergs publisko kādas abu bērnu auklītes audio ziņu, kurā sieviete saka: "Tā kā esmu pieskatījusi pirmo bērnu maziņu Tukumā, pieskatījusi abus divus maziņos arī nesen. Man ir pierādījumi, ka esmu runājusi ar Mairitu par pieskatīšanu, pēc tam vēl sarakstījusies par to, ka slimi bērni bija un tiri-piri...

Mamma teica, ka pastāv opcija, ka tev var noderēt mana liecība tiesā. Un man nebūtu problēmas tev palīdzēt, jo es zinu, cik ļoti tev rūp bērni. Cik sapratu, šajā situācijā diemžēl sieviete, kā Boi Toi Roi teiktu, ir (lamājas). Sievietēm ir tāds vārds - (lamājas). Ja tev noder un advokāts saka, ka tas varētu nākt par labu, esmu ar mieru aiziet tavā pusē liecināt, jo man ir ko pateikt gan par to, kad bija pirmais bērns maziņš, gan par šo situāciju, jo tā nerīkojas mammas, kas domā līdz galam ar galviņu...

Kad pirmais bērns bija maziņš, es Tukumā pieskatīju, viņš pakakāja pamperā dienas pirmajā daļā, un viņa pateica, ka viņa pamperus nemainīs. Līdz ar ko viņa gaidīs, ķipa, tevi vakarā mājās, kad tu mainīsi. Un es mainīju to mazajam bērnam, kas man likās f*****g dīvaini. Un tad šajā situācijā - viņa atved mazu bērnu bez pamperiem, bez nevienas drēbes, ar puņķiem līdz mutei... Protams, man nav problēmas noslaucīt bērnam puņķus, ja, bet man mājās nav pamperu. Ja viņš būtu apkakājies, kā es būtu to bērniņu savākusi? Vai viņš aplējās no galvas līdz kājām ar ūdeni un viņam neviena drēbīte, nekas nav līdzi. Plus mamma vispār man ziņu nedod, kaut viņai bija deviņos jābūt pakaļ. Viņa pusdesmitos tikai atnāca un nepadeva man īsti normāli ziņu. (..) Ļoti, ļoti dīvainas rīcības. (..)

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Centrs "Marta"

Matīsa iela 49-3, Rīga

Tālr. 67378539

E-pasts: centrs@marta.lv

Centra "Marta" Liepājas filiāle

Kūrmājas prospekts 11, Liepāja

Tālr. 29195442

E-pasts: centrs@martaliepaja.lv

Ģimenes krīzes centrs "Mīlgrāvis"

Ezera iela 21, Rīga

Tālr. 67012515, 67398383

E-pasts: gimenes@krize.lv

Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes"

Kungu iela 34, Rīga

Tālr. 24551700, 27722292

E-pasts: skalbes@skalbes.lv

Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem: 116006

Krīzes centrs ģimenēm ar bērniem "Paspārne"

Talsu iela 39, Ventspils

Tālr. 63661515, 22012434

E-pasts: pasparne_kc@inbox.lv

Nodibinājums "Centrs Valdardze"

Raiņa iela 9f, Valmiera

Tālr. 64220686

E-pasts: valdardze@inbox.lv

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu